Šī ceturkšņa sabatskolas viela ir par Apustuļu darbu grāmatu, un šonedēļ konkrēti par Vasarsvētku dienu. Šīs grāmatas 2. nodaļā ir rakstīts par Svētā Gara nākšanu, kas deva mācekļiem spēju runāt “mēlēs”.

Šajā Bībeles tekstā ir svarīgas “mēļu” (sengrieķu glōssai) iezīmes:

• “liesmu mēles” (2:3) sengrieķu glōssai;
• “sāka runāt citās mēlēs” (2:3) sengrieķu glōssais;
• Tam pievērsa uzmanību cittautieši, jo tie saprata un saklausīja, ka tie “dzirdēja runājam savā valodā” (2:6) sengrieķu dialektoj;
• “dzirdam savu dzimto valodu” (2:8) sengrieķu dialektoj;
• “dzirdam tos mūsu pašu valodās” (2:11) sengrieķu glōssais.

Tekstā trīs reizes tiek sacīts, ka cilvēki “dzird” un arī uztver, ka apustuļi runā noteiktās valodās, paužam Dieva lielos darbus.

Latviešu valodās vārds “mēle” tiek lietots līdzīgi kā arī sengrieķu valodā, kad apraksta uguns liesmas (liesmu mēles). Taču latviešu valodā atšķirīgi lieto vārdu “mēle” attiecībā uz valodu.

Grieķu un slāvu valodās vārdu “mēle” (язык) attiecina gan uz mēli (runas orgāns), gan arī uz valodu. Arī pats sengrieķu vārds glōssai sakrīt ar slāvu valodās sastopamo “balss” apzīmējumu (голос).

Ja ar Ap. d. 2. nodaļas tekstu ir skaidrs, ka Vasarsvētkos apustuļu runātās mēles bija valodas. Sengrieķu dialektoj ir skaidri, ka tā ir valoda, bet tekstā arī glōssais ir paskaidrota kā valoda, kuru klausītāji saprata. Nedaudz sarežģītāk ir ar 1. Kor. 14, kas gan netiek apskatīta šīs nedēļas sabatskolas vielā, bet tur “mēles” tiek saistītas ar eņģeļu valodu, par kurām nevienam nav ne nojausmas, un apustulis izsaka pat šos vārdus: “Es gribētu, ka jūs visi varētu runāt mēlēs” (1. Kor. 14:5).

Lai nu kā, bet arī 1. Kor. 14. nodaļā apustulis Pāvils dod priekšroku sacīt kaut vai pāris prātīgu vārdu, kas ceļ klausītāju, nekā desmit tūkstoš vārdu mēlēs, ja nav tulkotāja. Viņš saka: “Es pateicos savam Dievam, es vairāk nekā jūs visi runāju mēlēs” (1. Kor. 14:17). Tas nozīmē, ka Dievs apustulim bija devis dāvanu uzrunāt sveštautiešus tiem saprotamā valodā (glōssai), līdzīgā kārtā, kā mācekļi runāja par Dieva lielajiem darbiem Ap. d. 2. nodaļā, kas citiem varēja izklausīties kā nesaprotama svešvaloda (svešā mēle), bet sveštautietim kā saprotama mātes valoda. Piemēram, Apustuļu darbu grāmatā ir aprakstīts ap. Pāvila misijas ceļojums pie Galatijas ticīgajiem, kuri runāja likaoniski (Ap. d. 14:11). Apustulis Pāvils tos uzrunāja tiem saprotamā valodā.

Tāda bija apustuļu prakse un arī pati Apustuļu darbu grāmata sengrieķu valodā tiek dēvēta par – prakseis tōn apostolōn jeb latviski “apustuļu prakse” jeb Apustuļu darbi.

Kad apustulis Pāvils ieradās kādā no pilsētām, viņš meklēja klausītājus un runāja ar ikvienu, kurš vēlējās klausīties. “Viņš sarunājās sinagogās ar jūdiem un dievbijīgajiem un ik dienas tirgus laukumā ar visiem, kas gadījās” (Ap. d. 17:17), kur dāvana runāt svešās “mēlēs” ļoti noderēja, uzrunājot dažādu tautību cilvēkus tiem saprotamā valodā.

1. Kor. 14. nodaļā, rakstot par mēlēm, apustulis Pāvils skaidri raksta, ka mēles nav par zīmi ticīgajiem, bet gan neticīgajiem (14:22), varbūt tu slavē Dievu, bet svešinieki to nesaprot (14:16), varbūt tu saki ko labu, bet tavi vārdi neceļ draudzi, jo tie nav saprotami (14:17), vai vēl sliktāk – svešinieki ienāk draudzē, kur visi runā nesaprotamās mēlēs, un nonāk pie secinājuma – “ka esat prātu zaudējuši?” (14:23).  

Apustulis apraksta “mēļu” dāvanu pielietojumu draudzē:  

1. Tātad “mēlēm” ir jābūt skaidrām: “ ja jūs ar savu mēli neteiksit SKAIDRUS vārdus, kā lai saprot runāto? Jūs būsit vējā runājuši” (14:9);
2. Šai “mēļu” dāvanai ir jāceļ draudzi “rūpējieties, ka esat bagāti ar dāvanām, ar kurām varat CELT draudzi” (14:12);
3. Lūgšanai “mēlēs” ir jābūt skaidrai un saprotamai klausītājiem: “kā gan vienkāršais draudzes loceklis pēc tavas pateicības varēs sacīt savu ĀMEN? Jo viņš nesaprot, ko tu runā” (14:16);
4. Ja nav tulka, tad “mēļu” dāvanas izpausme draudzē nav nepieciešama: “ja nav tulkotāja, tad lai tie cieš klusu draudzē” (14:28). TULKOJUMA nepieciešamība.

Viennozīmīgi apustulis iestājas par labu skaidrai sludināšanai: “Ja es, brāļi, nāktu pie jums, mēlēs runādams, ko tas jums palīdzētu, ja es nesludinātu jums” (14:6).
Šiem vārdiem ir jābūt saprotamiem: “Brāļi, netopiet bērni saprašanā, bet esiet mazi bērni ļaunumā, bet saprašanā topiet pieauguši” (14:20).

Tomēr vienlaicīgi arī piebilst: “Neapslāpējiet Garu, nenicināt pravietošanu, pārbaudiet visu; kas labs, to paturiet! Atraujaties no visa, kas ļauns” (1. Tes. 5:19-22).

Rūpīgi lasot 1. Kor. 14. nodaļu var saprast, ka “mēles” nav dotas, lai ar tām stiprinātu pats savu “garīgumu”, bet gan tās ir domātas draudzes celšanai, evaņģelizācijai un Dieva lielo darbu pasludināšanai. Mūsdienās to, ko dēvē par “mēlēm” neatbilst šiem kritērijiem. Pat vairāk, mūsdienu fenomenu, kuru dēvē par “runāšanu mēlēs” nemaz nevar attiecināt uz Apustuļu darbu Vasarsvētkiem, jo šīs izpausmes nesakrīt.

Apustuļi savā praksē lietoja šīs garīgās dāvanas, lai evaņģelizētu un uzrunātu svešiniekus, vedot tos pie Kristus, bet mūsdienās, tā dēvētie “mēlēs” runātāji, savas spējas bez tulkošanas praktizē tikai sev vai savās draudzēs, kas atbilst apustuļa sacītajam: “Ja visa draudze sanāktu kopā un visi runātu mēlēs, un ienāktu svešinieki vai neticīgi, vai tie neteiks, ka esat prātu zaudējuši?” (14:23). Autentiska “mēlēs” runāšanas dāvana draudzē vienmēr iet kopā ar evaņģelizāciju. Tādēļ “mēles” tiek tulkotas: “Un, ja mēlēs runā, tad lai uzstājas divi, ja daudz, trīs, un cits pēc cita un viens lai tulko. Un, ja nav tulkotāja, tad lai tie cieš klusu draudzē” (14:27-28). Kāpēc tā? Jo Dievs nav nekārtības Dievs. Ja svešinieks piedzīvo šādus trokšņus draudzē, tad tas nonāk pie secinājumiem, ka te nav saprātīgas kalpošanas Dievam.

Cik bieži var vērot tādu kā pretī runāšanas garu šajās “mēlēs” runātāju sanāksmēs, kur tie ne tikai praktizē nesaprotamu skaņu murmināšanu, bet saprātīgas lūgšanas laikā klātesošie nevis klusībā lūdz kopā ar lūdzēju, bet gan pie sevi “vārās”, kaut ko pie sevis runā un ar savu murdoņu traucē lūdzēju saprātīgi lūgt Dievu. Manuprāt, cieņa pret lūdzēju un viņa lūgšanu sevī ietver piedalīšanos lūgšanā nevis ar jaukšanos tai pa vidu, bet gan sekošanā tai ar prātu.

Tas pats attiecas arī uz sludināšanu. Apustulis saka: “ Bet draudzē es gribu labāk piecus sapratīgus vārdus runāt, lai citus pamācītu, nekā desmit tūkstošu vārdu mēlēs” (14:19). Tātad, lūgšanai un sludinātai vēstij ir jābūt skaidri izteiktai. Un sanāk, ka lielākā daļa mūsdienu “mēlēs” runātāju nelieto šo dāvanu analoģiski tam, kā to bija darījuši apustuļi draudzēs un evaņģelizācijā, un šāda “mēlēs runāšana” neatbilst Vasarsvētkos piedzīvotajam fenomenam.

Taču “mēlēs” runāšana mūsdienās var izpausties arī šādā veidā: evaņģelizācijas laikā, kad tiek sludināts, piemēram, latviski, bet tur ienāk sveštautietis, un viņš “saklausa” sludināto vārdu savā mātes valodā. Vai arī runātājam tiek dotas spējas brīvi runāt svešā valodā, lai uzrunātu svešinieku tam saprotamā “mēlē”. Šis fenomens var notikt apzinoties vai arī neapzinoties. Mūsdienās plaši izplatīta ir arī tulkošanas dāvana, kad sludināt Dieva Vārdu ierodas ārvalstu sludinātājs un viņa sacīto iztulko mums saprotamā valodā. Ne visi tulkotāji to spēj izdarīt garīgi. “Mēļu” fenomens mūsdienās var izpausties arī caur negatīvo, kā raksta apustulis: “svešās mēlēs un ar svešu cilvēku lūpām Es runāšu uz šo tautu, un tomēr tā Man neklausīs, saka Tas Kungs” (14:21), kad neatgrieztie un stūrgalvīgie tiek uzrunāti caur svešzemju iekarotāju lūpām. Autentiskais “mēlēs” runāšanas fenomens ir sastopams biežāk, nekā tas šķiet, un Dievs, kad tas ir nepieciešams, šo dāvanu dod, taču mūsdienās vairāk var vērot tā nepareizu pielietojumu, kā arī atklātu šīs dāvanas viltojumu.

 

Andris Pešelis
Mācītājs, LDS Sabatskolas nodaļas vadītājs​