Sabats agrīnajā kristiešu draudzē

Mācekļi saņēma misijas darba uzdevumu no paša Jēzus – līdzdalīt labās ziņas visai pasaulei. Kungs bija dāvājis tiem nozīmīgu lomu Savas draudzes dibināšanā, neilgi pēc tam tos sāka saukt par kristiešiem, jo viņi bija Kristus sekotāji. Viņi ticēja, ka visveiksmīgākais veids, kā aizsniegt pasauli ar evaņģēlija vēsti, bija atdarināt Kristus dzīvi.
 
Reiz Jēzus bija teicis, ka vissvarīgākais bauslis ir “tev būs To Kungu savu Dievu mīlēt no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, un no visa sava prāta, un no visa sava spēka” (Marka 12:28-30). Mēģinādami sekot šim bauslim un likt Dievu pirmajā vietā, mācekļi un agrīnās draudzes vadītāji acīmredzot mēģināja pagodināt Sabatu tāpat, kā to darīja Jēzus. Viņi pētīja Rakstus un Jesajas vārdos saskatīja dziļu nozīmi:
   
Tādā veidā visi apustuļi ievēroja Dieva septīto dienu kā svētu Sabatu. Palūkosimies, kā Jēzus ieraduma apraksts Lūkas evaņģēlijā tiek atspoguļots Apustuļu darbu grāmatā attiecībā uz Viņa sekotājiem: “Pāvils, kā parasti, iegāja pie tiem un trīs sabatus runāja ar tiem par rakstiem.” (Ap. d. 17:2, izcēlums pievienots). Sabata ievērošana bija Pāvila ieradums ilgi pēc tam, kad Kristus nomira (skat. arī Ap. d. 13:13-14, 18:4). Pāvils sekoja Jēzus piemēram un Sabatā sludināja sinagogās.
 
Vēl varam lasīt, ka agrīnās draudzes grūtajā sākuma laikā Pāvils Sabatā satika pulciņu sieviešu un lūdza kopā ar tām: “Sabatā mēs izgājām ārpus pilsētas pie upes, kur, kā mēs domājām, būtu lūgšanas vieta, un apsēdušies mēs runājām uz sanākušajām sievām.” (Ap.d. 16:13). Apustuļu darbu grāmata skaidri parāda, ka Pāvils un agrīnā draudze ievēroja Sabatu tāpat, kā to darīja Jēzus.
 
Mēs arī redzam, ka apustuļi mācīja pagāniem par Sabatu. Lai dzirdētu vēsti par Dievu, šie jaunie ticīgie pat nāca uz sinagogām: “Viņiem aizejot, viņus lūdza nākamajā sabatā tiem runāt šos vārdus. (..) Nākamajā sabatā gandrīz visa pilsēta sapulcējās klausīties Dieva vārdu.” (Ap.d. 13:42,44, izcēlums pievienots). Ievērojiet, ka Lūka, Apustuļu darbu grāmatas autors, turpina sestdienu saukt par Sabata dienu, nekad nenorādot, ka Sabats, kuru ievēroja arī Jēzus, būtu mazsvarīgs.
 
Tā agrīnās draudzes apustuļi ne tikai ievēroja Dieva Sabata bausli, bet arī mācīja pagāniem pielūgt Sabatā. Viņi nekad neapšaubīja Sabata baušļa patiesumu.
 
Dievkalpojumu apjukums
 
Daudzi kristieši ir pārsteigti, kad uzzina, ka apustuļi turpināja ievērot Sabatu kā pielūgsmes dienu. Viņi tic, ka dažās vietās Bībelē atrodamas liecības par to, ka Jēzus sekotāji bija mainījuši pielūgsmes dienu. Rūpīgi aplūkosim dažas no šīm rakstvietām!
   
Šajā rakstvietā nav nekā, kas norādītu, ka tas bija svētdienas rīta dievkalpojums. Saskaņā ar Bībeli katra diena sākas ar saulrietu un beidzas ar nākamo saulrietu (skat. 3. Mozus 23:32), un dienas tumšā daļa ir pirmā. Tādēļ Sabats patiesībā sākas piektdienas vakarā – saulrietā – un beidzas sestdienā ar saulrietu. Šī tikšanās, par kuru runāts Apustuļu darbu grāmatas 20. nodaļā, sākās svētdienas tumšajā daļā jeb sestdienas vakarā. Jaunajā angļu Bībeles tulkojumā Ap. d. 20:7 sākas ar šādiem vārdiem: “Sestdienas vakarā, kad sanācām kopā…”. Tā bija sestdienas vakara sanāksme, un tā ilga līdz pusnaktij. Pāvils atvadījās, jo viņš zināja, ka vairs nesatiks šos cilvēkus pirms savas nāves (25. pants). Turklāt Pāvils bija gatavs rīta ausmā doties ceļā (11.-14. p.) – ja tas būtu bijis Sabats, viņš nedotos ceļā. Arī maizes laušanai šeit nav īpašas nozīmes, jo to viņi darīja ik dienas (Ap. d. 2:46). Šī tikšanās ir pieminēta Rakstos, jo tā runā par brīnumu – Eutihs tika uzmodināts no miroņiem. Nekas šajā rakstvietā nenorāda, ka Dievs būtu mainījis ceturto bausli.
   
1. Korintiešiem 16:1-2 “Bet attiecībā uz vācamajām dāvanām svētajo labā - darait tā, kā es esmu noteicis Galatijas draudzēm. Ikkatrā pirmajā nedēļas dienā lai ikviens, cik bijis iespējams atlicināt, tur gatavībā, ka dāvanas nav jālasa tikai tad, kad es nākšu.”
 
Arī šeit netiek skaidri runāts par draudzes sanākšanu kopā. Dāvanas bija jāatliek privāti, katram savās mājās. Jūdejā bija bads (Romiešiem 15:26; Ap. d. 11:26-30), un Pāvils rakstīja, lai mudinātu Āzijas draudzes palīdzēt saviem brāļiem, kuri cieš bada mokas. Visi šie kristieši ievēroja svēto Sabatu, tādēļ Pāvils ieteica, ka svētdienas rītā, kad viņi parasti maksāja rēķinus un kārtoja darījumus, viņi varētu atlikt nedaudz arī tiem brāļiem, kam tas būtu ļoti vajadzīgs, tad Pāvils to paņemtu, kad viņš dotos ceļā.
 
Jāņa 20:19 “Šinī pašā pirmajā nedēļas dienā, vakarā, kad mācekļi, bīdamies no jūdiem, bija sapulcējušies aiz aizslēgtām durvīm, nāca Jēzus, stājās viņu vidū un saka viņiem: "Miers ar jums!"”
 
Aprakstītā “tikšanās” neliecina, ka apustuļi būtu izvēlējušies nedēļas pirmo dienu kā dievkalpojuma dienu. Šajā konkrētajā gadījumā mācekļi vēl nemaz neticēja, ka augšāmcelšanās patiešām ir notikusi (Marka 16:14). Viņi bija satikušies, jo baidījās no jūdiem, un bija aizbultējuši durvis. Tā nebija reliģiska sanāksme. Kad Jēzus parādījās Viņu vidū, Viņš tos norāja, jo “tie nebija ticējuši tiem, kas pēc Viņa augšāmcelšanās Viņu jau bija redzējuši”.
 
Savos rakstos apustulis Pāvils aizskāra neskaidrās tēmas par ēdienu, kas tika upurēts elkiem, par apgraizīšanu un citām strīdīgām lietām. Tomēr viņš nekad nerunāja par iknedēļas Sabatu. Turklāt viņu pašu nekad neapvainoja par Sabata pārkāpšanu. Ja būtu bijušas kādas pārmaiņas Sabata dienas svinēšanā, tad tas būtu dedzīgi apspriests temats agrīnajā kristiešu draudzē, tomēr neviens par to neko nav dzirdējis. Kādēļ? Tādēļ, ka pielūgsmes diena agrīnajā draudzē nemainījās.

Centīsies grozīt svētku laikus un bauslību

“Tavs vārds, Kungs, stāv nelokāmi debesīs uz mūžīgiem laikiem!” (Psalmi 119:89)
 
Kopīgi esam jau izpētījuši, ka Radītājs īpaši iesvētīja nedēļas septīto dienu, sestdienu, dienu īpašai sadraudzībai ar Viņu un atpūtai no mūsu ikdienas darba (2. Mozus 20:10). Tāpat redzējām, ka Jēzus pagodināja Sabatu, kā Dievs Tēvs to bija iecerējis, un ka to pašu darīja arī agrīnā draudze.
 
Turklāt ne Vecajā, ne Jaunajā Derībā mēs neatrodam nevienu rakstvietu, kas norādītu, ka Sabats ir ticis izmainīts. Ja pārmaiņas nenotika Jēzus un apustuļu laikā, tad kādēļ tik daudzi Kristus sekotāji mūsdienās ievēro svētdienu, pirmo nedēļas dienu, nevis Sabatu, septīto dienu?
 
Lai to saprastu, mums jāizpēta, kas notika agrīnajā draudzē tad, kad pirmie apustuļi bija miruši. Piemēram, apustulis Pāvils paredzēja, ka atkrišana no patiesības notiks drīz pēc viņa nāves. Viņš pat brīdināja, ka tas notiek jau viņa dzīves laikā un ka tas notiek nevis ārpusē, bet iekšienē (2. Tesaloniķiešiem 2:7; Ap. d. 20:28-30).
 
Interesanti, ka pravietis Daniēls, kurš rakstīja simtiem gadu iepriekš, paredzēja reliģiska spēka rašanos tieši pēc Mesijas laika un to, ka šis spēks “centīsies grozīt svētku laikus un bauslību”.
 
Pārsteidzoši, tomēr mums nav jāmeklē nekur tālu agrīnās draudzes vēsturē, lai redzētu, kā šis pravietojums tika piepildīts. Reliģisko filozofu vidū, kuri mēģināja apvienot kristietību ar pagānismu, pavisam drīz radās gnosticisma mācība. Tajā pašā laikā radās spēcīga antijūdiskā kustība, kas strauji izplatījās, un tie paši pagānu ietekmētie kristieši mēģināja sevi no jūdaisma pēc iespējas attālināt.
 
Kad ceturtā gadsimta sākumā ģenerālis Konstantīns kļuva par Romas imperatoru, kristiešu draudze, kas bija pieaugusi gan spēkā, gan skaitā, sašķēlās, jo pagānu pasaule ieviesa savas tradīcijas viņu unikālajā ticībā.
 
Svētdiena: no Konstantīna līdz mūsdienām
 
Pastāv uzskats, ka Konstantīns ir bijis pirmais “imperators kristietis”, šis atgriešanās stāsts vēsturnieku vidē ir labi zināms. Konstantīns kopā ar savu armiju devās kaujā pie Milvijas tilta, tur viņš šķietami ieraudzīja vīziju. Konstantīns apgalvoja, ka debesīs redzējis liesmojošu krustu un ka zem krusta bijuši vārdi: „Iekaro ar šo zīmi!”. Konstantīns uzvarēja kauju un paziņoja – saņemtā zīme ir vēstījums, ka viņam jākļūst par kristieti.
 
Sapratis, ka kristiešu draudze drīz kļūs par dominējošu spēku, viņš apgalvoja, ka ir atgriezies, un sāka celt baznīcas prestižu un varu. Viņš pat pieprasīja, lai visa viņa armija tiktu nekavējoties kristīta. Konstantīna ietekmes dēļ lieli pagānu pulki tika pievienoti kristiešu rindām, tomēr šie vīri un sievas savā sirdī joprojām bija pagāni. Viņi nesa sev līdzi savus elkus un paražas par saules pielūgsmi, un tie tika piemēroti kristiešu draudzes ieradumiem.
 
Ievērojamais vēsturnieks Sozomens dalījās savos novērojumos: “Konstantinopoles ļaudis sanāk kopā sabatā, kā arī pirmajā nedēļas dienā; šāds ieradums netiek praktizēts ne Romā, ne Aleksandrijā.” (Sokrāts, Baznīcas vēsture, 7. grāmata, 19. nodaļa)
 
Godājamā Saules diena
 
Tajā laikā mitraisma kults jeb saules pielūgsme bija oficiālā Romas impērijas reliģija. Šim kultam bija savi tempļi, priesteri un tērpi. Tai bija arī sava pielūgsmes diena, kura tika saukta par “Godājamo Saules dienu”. Tā bija pirmā nedēļas diena, un tādēļ tā tiek saukta par svētdienu (angliski Sunday ‘saules diena’).
 
Kad Konstantīns piespieda savus pagānu sekotājus pievērsties draudzei, viņi jau ievēroja svētdienu kā īpašu dienu. Lai viņiem būtu vieglāk būt kristiešiem, Konstantīns pieņēma viņu pielūgsmes dienu – svētdienu, nevis lika tiem ievērot kristiešu Sabatu, ko, kā jau iepriekš redzējām, līdz pat tai dienai ievēroja Jēzus un Viņa sekotāji. Šo ceļu vieglāku padarīja antijūdiskās jūtas, kuras daudziem kristiešiem lika izvairīties no visa, ko varētu uzlūkot par jūdu atbalstīšanu, kā argumentu minot, ka “jūdi nogalināja Kristu”.
 
Ir diezgan viegli saprast, kādēļ Konstantīns varēja izmainīt kristiešu ieradumu par labu svētdienai, nevis sestdienai. Lai gan imperatora rīcība norāda, ka viņa “atgriešanās” bija vairāk politiska, nevis patiesas sirds izmaiņas vadīta, Konstantīns nosauca sevi par katoļu draudzes bīskapu un 321. gadā pēc Kristus ieviesa pirmo civilo likumu par svētdienas ievērošanu.
   
Konstantīna likumā Sabats nebija pat pieminēts, tajā runa bija tikai par pieprasīto atpūtas dienu – “godājamo saules dienu”. Tās ievērošana bieži balstījās uz izdevīgumu. Lauksaimnieki, piemēram, varēja svētdienā strādāt, ja tajā iekrita ražas laiks. Dieva bauslis ievērot Sabatu “arī aramā un pļaujamā laikā” (2. Mozus 34:21) ir pilnīgā kontrastā Konstantīna izdotajai pavēlei.
 
Iespējams, vēlāk draudzes vadītāji pamanīja šo izlaidību, jo tikai četrus gadus vēlāk, 325. gadā pēc Kristus, pāvests Silvestrs oficiāli nosauca svētdienu par “Tā Kunga dienu”, un 338. gadā Eisebijs, Konstantīna tiesas bīskaps, rakstīja: “Visas lietas, kuras bija pienākums ievērot Sabatā (nedēļas septītajā dienā), mēs (Konstantīns, Eisebijs un citi bīskapi) esam pārcēluši uz Tā Kunga dienu (pirmo nedēļas dienu), jo tās vairāk piemērotas tai.”
 
Ļoti reālā un bīstamā veidā šie vadītāji paaugstināja sevi, uzņemdamies Dieva lomu –izmainot Dieva likumu, lai tas kalpotu politiskiem un ekonomiskiem mērķiem. Tā rezultātā tūkstošiem gadu līdz pat mūsdienām lielākā daļa kristiešu šo cilvēka izveidoto sabatu ir nodevuši no paaudzes paaudzē.
 
Ko saka Dievs?
 
Tikai nedaudzi mūsdienās zina fascinējošo patiesību par Sabata vēsturi – kā cilvēks mēģināja izmainīt Dieva Sabata likumu, lai atspoguļotu pats savus personīgos un politiskos uzskatus. Tādēļ tu, iespējams, jautāsi: “Ko Dievs domā par draudžu vadītāju mēģinājumu izmainīt Sabatu no sestdienas uz svētdienu?” Neko īpaši jauku.
 
Bībele saka, ka pie Dieva “nav ne pārmaiņas, ne pārgrozības ēnas” (Jēkaba 1:17). Viņš nemainās (Maleahijas 3:6). Israēlieši saņēma no Mozus divu veidu likumus: Mozus likumu par ieražām un ceremonijām un Dieva likumu, Desmit baušļus, kas ir Dieva rakstura izpausme. Ja Dievs nemainās, nemainīsies arī Viņa likums. “Savu derību Es nepadarīšu par neesošu, nedz grozīšu to, kas nācis pār manām lūpām.” (Psalmi 89:35) “Es atzinu, ka viss, ko Dievs dara, tas paliek mūžīgi: tam nevar neko nedz pielikt, nedz atņemt.” (Sal.māc. 3:14) “Viņa roku darbi ir uzticība un tiesiski taisna patiesība, negrozāmi ir visi Viņa baušļi; nodrošināti mūžīgi mūžam, tie pamatoti uzticībā un godīgumā.” (Psalmi 111:7-8)
   
Dievs dāvāja Savu likumu israēliešiem Sinaja kalnā. Pērkona dārdos un zibeņos kalnu pārklāja biezs mākonis, no kura skaļi skanēja bazūnes. Mākoņu vāli cēlās augšup, un viss kalns drebēja, kad bazūnes skaņas kļuva arvien skaļākas un skaļākas. Mozus izveda israēliešus ārpus nometnes, lai satiktos ar Dievu, un viņi visi bija baiļu un godbijības pilni. Tad Dievs runāja. (Skat. 2. Mozus 19:16-19, 20:1). Ja šis Dieva dotais likums būtu jāmaina, šķiet loģiski pieņemt, ka pats Dievs to paziņotu līdztekus ar iemesliem, kādēļ tas jādara, turklāt darītu to ar tādu pašu varenību un svinīgumu. Tomēr Rakstos nav nevienas norādes par šādu paziņojumu – nedz Vecajā, nedz Jaunajā Derībā.
   
Tieši tādēļ Tas Kungs ir teicis: “Tās priesteri pārkāpuši Manu bauslību, tie liek novārtā to, kas Man svēts, tie neatšķir svēto no nesvētā un nemāca atšķirt šķīsto no nešķīstā.” (Ecehiēla 22:26).
 
Viņu rīcības dēļ miljoniem patiesu kristiešu tic, ka Bībele māca ko tādu, kas tajā patiesībā nav atrodams.
 
Dievs to neuztver pavirši, jo Kungam patiesība ir galvenais. Jēzus pats nolādēja farizejus par to, ka viņi izlikās mīlam Dievu, kamēr atcēla vienu no Desmit baušļiem cilvēku tradīciju dēļ; Viņš teica: “Tā jūs atceļat Dieva vārdus savu likumu dēļ. Bet velti tie Mani godā, sludinādami mācības, kas ir cilvēku likumi.” (Mateja 15:6,9).
 
Mums tomēr jāsaprot kāda lieta: kristieši, kuri šodien ir tradicionāli pieņēmuši svētdienu kā Dieva īpašo pielūgsmes dienu tādēļ, ka to kā tādu ir pazinuši visu savu mūžu, ir nevainīgi Dieva priekšā. Dievs “atstāj neievērotus” mūsu apmulsuma laikus (Apustuļu darbi 17:30). Tomēr tiklīdz uzzinām patiesību par Viņa baušļiem, Dievs vēlas, lai mēs paklausībā sekotu Viņam un Viņa Dēlam.
 
Uzzināt patiesību par Sabatu var būt tikpat aizraujoši, kā atvērt dāvanu, ko uzdāvinājis vismīļākais cilvēks – ir brīnišķīgi atklāt kaut ko īpašu, kas tik ilgu laiku bijis apslēpts.
 
No žurnāla "The Rest of Your Life", Amazing Facts