Intervēja Juris Karčevskis.
 
Šī ir saruna ar Annu Galenieci par Elenu Vaitu un viņas mantojumu.

Jūs esat vadītāja vienā no Elenas Vaitas Mantojuma filiālēm. Kas ir Elenas Vaitas Mantojums un kāds ir tā mērķis?

Pārstāvu Elenas Vaitas Mantojuma filiāli, kura atrodas Silverspringsā, Mērilendas štatā, ASV. Mūsu filiāle nodarbojas ar to, lai apgūtu, saglabātu un veicinātu visaptverošu Elenas Vaitas rakstu un draudzes mantojuma resursu apkopošanu visos formātos un veidos. Filiāle piedalās Elenas Vaitas rakstu, vēstuļu, manuskriptu un draudzes mantojuma materiālu popularizēšanā un izpētē. Mēs palīdzam cilvēkiem gūt pareizu Elenas Vaitas rakstu izpratni. Līdzās tam mēs apmācām interesentus lietot elektroniskos meklēšanas rīkus saistībā ar Elenas Vaitas rakstiem un Septītās dienas adventistu vēsturi. Vēl mēs organizējam un vadām seminārus par noteiktām tēmām, kas saistītas ar Elenas Vaitas dzīvi, kalpošanu, rakstiem, to interpretāciju (hermenetiku) un pielietojumu mūsdienu sabiedrības apstākļos.

Elenas Vaitas personība ļoti bieži ir nonākusi krustugunīs. Un nereti tas saistīts ar dažādiem apgalvojumiem, kas ir ļoti tālu no patiesības. Kādi ir izplatītākie mīti attiecībā uz Elenu Vaitu, kuriem nav pamata, taču kuri metuši lielu ēnu uz viņas kalpošanu?

Izcelsme lielākajai daļai no mūsdienās sastopamajiem mītiem par Elenu Vaitu ir meklējama viņas kritikas vēsturē. Kritikas pamatā bija agrīno kritiķu apgalvojumi, kuru aizsācējs bija Dadlijs Kanraits (Dudley Canright). Viņa galvenie iebildumi pret Dieva vēstnesi bija balstīti uz viņa izpratni par dievišķo inspirāciju. Kristietībā ir vairāki bībeliskās inspirācijas modeļi. Kanraits ticēja mehāniskam jeb diktēšanas inspirācijas modelim, saskaņā ar kuru mūžīgais Dievs cilvēkiem burtiski visu diktē vārdu pa vārdam, nenolaižoties līdz viņu līmenim vai sfērai. Saskaņā ar šo modeli inspirētais teksts ir nekļūdīgs un izslēdz jebkādu nepieciešamību pēc revidēšanas, korektūras, materiālu izmantošanas no citu autoru darbiem u.tml. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka Kanraits stingri nostājās pret Elenas Vaitas rakstiem un apgalvoja, ka tie ir kļūdaini. Viņš vainoja viņu plaģiātismā un izvirzīja pret viņu garu sarakstu ar iebildumiem, kas galu galā kalpoja kā sēkla turpmākai kritikai un mītiem, kas izplatījās visapkārt.

Tādējādi jautājums par plaģiātismu ir viens no šiem mītiem. Ir svarīgi ievērot, ka lielākajā daļā no viņas dzīves laika nebija nekādu rakstniecības un citu autoru rakstu izmantošanas noteikumu. Viņi izmantoja cits cita materiālus bez jebkādām atsaucēm uz sākotnējo autoru. Piemērs tam ir pati Bībele. Jaunā Derība ir balstīta vienīgi rakstos, kas ņemti no Vecās Derības, īpaši Atklāsmes grāmata. Taču neviens tās autoru Jāni nevaino plaģiātismā, kā cilvēki to dara Elenas Vaitas gadījumā. Tikai viņas dzīves noslēgumā tika ieviests likums par autortiesībām un plaģiātu akadēmiskās institūcijās, un vēlāk arī attiecībā uz visiem rakstniekiem. Tādējādi šis likums nekādi neattiecas uz rakstiem viņas dzīves laikā.

Daži cilvēki apvaino Elenu Vaitu par to, ka viņa pati nepraktizēja lietas, ko sludināja. Piemēram, daži apgalvo, ka viņa aicināja ļaudis pāriet uz augu diētu, bet pati tajā pašā laikā ēda gaļu.

Atbildot uz šo komentāru, atļaujiet man, lūdzu, norādīt uz krasu atšķirību, kas pastāv starp personas ikdienas pamata diētu un ēdienu retos gadījumos. Vilis C. Vaits, Elenas Vaitas dēls, sniedz ļoti izpalīdzošu un apgaismojošu ieskatu viņa mātes ēšanas paradumos, kā arī attiecībā uz Vaitas ģimeni kopumā. Viņš saka, ka pēc 1863. gada veselības reformas atklāsmes uz viņas galda vairs nebija gaļas ēdienu. Tomēr bija ļoti reti gadījumi, kad uzturā tika lietots mazliet gaļas, un šādas reizes tika uzskatītas par ārkārtas situācijām.

Piemēram, bija tāds gadījums, kad Vilis C. Vaits nopirka liellopu gaļas gabalu, cerot, ka vērsis bija veselīgs dzīvnieks, kas bija tikko nokauts. Līdz ar to risks saslimt ar kādu slimību būtu mazs. Tas notika ap 1886. gadu, astoņus vai deviņus gadus pirms Elenas Vaitas apņemšanās pilnīgi atturēties no gaļas lietošanas uzturā. (Rodžers V. Kūns, “Elena Vaita un veģetārisms: Vai viņa praktizēja to, ko sludināja?”)

Elenas Vaitas dzīve bija brīva no liekulības un divkosības. Viņa praktizēja to, kam viņa ticēja, un viņa mācīja cilvēkiem to, ko viņa saņēma savās atklāsmēs un pravietiskajos sapņos. Tie cilvēki, kas cenšas atrast kādu vainu viņas dzīvē, piepilda pravietojumu, kuru viņa saņēma 1890. gadā, proti: “Pats pēdējais sātana malds būs padarīt neefektīvu Dieva Gara liecību.” (Last Day Events, 177). Kaut šie vārdi nekad netiktu teikti par mums!

Cik daudz no Elenas Vaitas rakstītā ir viņas pašas uzskati un cik lielā mērā tās ir vēstis no Dieva? Ko īsti nozīmē viņas pravietiskā dāvana?

Elenas Vaitas raksti nav viņas personīgie uzskati. Pausto ideju izcelsme nav meklējama viņā pašā, viņa tikai izvēlējās vārdus, kādos izteikt to, kas viņai tika atklāts. Vienā no savām grāmatām viņa paziņo:

“Māsa Vaita nav šo grāmatu ierosinātāja. Tās satur pamācības, kuras Dievs tai sniedza viņas darba dzīves laikā. Tās satur dārgo mierinājuma gaismu, ko Dievs savā žēlastībā dāvāja savai kalponei, lai to tālāk sniegtu pasaulei. Gaismai no viņas grāmatu lappusēm ir jāiespīd vīru un sievu sirdīs, lai tos vestu pie Glābēja. Kungs ir paziņojis, ka šīm grāmatām jātiek izplatītām pa visu pasauli. (The Colporteur Evangelist, 36)”

Tajā pašā laikā ir svarīgi ievērot, ka ne viss, kas tika rakstīts ar viņas roku, bija inspirēts. Viņa rakstīja personīgas vēstules ģimenes locekļiem, kam nebija nekādas saistības ar viņas pravietisko kalpošanu. Tāpat arī kādas no viņas vēstulēm bija saistītas ar ikdienišķām lietām “par namiem un zemes gabaliem, tirdznieciskiem darījumiem un mūsu iestāžu izvietojumu, to priekšrocībām un zaudējumiem”. (1 Selected Messages, 39) Viņa apgalvo ļoti skaidri, ka “šādi vārdi, šāda informācija netiek dota ar īpašu Dieva Gara inspirāciju” (turpat).

Jebkurā gadījumā tas nav mūsu pienākums novilkt asu robežu starp to, kas viņas rakstos ir un kas nav inspirēts. Skaidrs ir tas, ka ticība Elenas Vaitas inspirācijai nozīmē to, ka visu, kas pēc viņas teiktā ir nācis no Dieva, kā tādu ir arī jāpieņem. Kā piemēru tam viņa paziņoja: “Šajās vēstulēs, kuras rakstu, liecībās, kuras līdzdalu, es jums sniedzu to, ko Kungs ir sniedzis man. Es neesmu rakstījusi laikrakstam nevienu rakstu, kas izteiktu tikai manas domas. Tās Dievs man ir devis atklāsmēs – dārgus gaismas starus no Viņa Troņa.” (Turpat, 29.)

Tādējādi viņas garīgās dāvanas patiesā nozīme ir sniegt cilvēkiem to, ko Dievs viņai atklāja; un galvenais šīs pravietiskās kalpošanas mērķis ir vest cilvēkus atpakaļ pie Dieva un Viņa Vārda.

Vai ir kāda konkrēta vēsts Elenas Vaitas rakstos, kurai lasītāji īpaši izrāda pretestību un kāpēc?

Varētu būt vairākas vēstis, kurām cilvēki izrāda pretestību, bet izteiktāka pretestība ir tām vēstīm, kuras runā par praktiskām izmaiņām cilvēku personīgajā dzīvesveidā. Veselības reforma varētu būt viena no tām, jo pirmajā brīdī tā nešķiet ļoti pievilcīga. Nav brīnums, ka viena draudzes locekļu kategorija tai spēcīgi pretojas, tajā pašā laikā savās dzīvēs piedzīvojot veselības principu neievērošanas sekas. Cita kategorija to aplami pielieto tādā pakāpē, ka Dieva dotā svētība tiek pārvērsta par nastu. Sekojot veselības reformai, tie ir nonākuši lielos pārspīlējumos. Tomēr līdzsvarota veselības reformas principu ievērošana ne vien veicina cilvēku labklājību un ilgdzīvošanu, bet tai ir arī zinātnisks pamatojums, ko apstiprina daudzi mūsdienu pētījumi. Dieva dotās veselības reformas galvenie principi ir: 1) humanitāri – lai mazinātu cilvēku ciešanas pasaulē; 2) evaņģēliski – lai atvērtu cilvēku sirds durvis Evaņģēlijam; 3) glābjoši – glābšanas mērķis ir Dieva līdzības atjaunošana ticīgajos fiziski, mentāli un garīgi (Education, 125).

Kas Elenas Vaitas izpratnē ir “jauna gaisma”?

Jauna gaisma nozīmē to izpratni vai informāciju, kas iepriekš nebija zināma, vai arī skaidrojums par kaut ko, kas nav īsti jauns, bet kur iepriekšējais skaidrojums nebija tik skaidrs vai pareizs. Elena Vaita paskaidro, ko nozīmē jauna gaisma. Viņa raksta:

“Mācot Kristus pasniedza vecas patiesības, kuru autors bija Viņš pats; šīs patiesības Pestītājs reiz bija izteicis ar sentēvu un praviešu starpniecību, bet tagad izlēja pār tām jaunu gaismu. Cik daudz savādāka nu izrādījās to nozīme! Viņa izskaidrojumi līdzi nesa gaismas un garīguma pārpilnību. Jēzus apsolīja, ka Svētais Gars apgaismos arī mācekļus un ka tiem aizvien vairāk atklāsies Dieva Vārds. Tā viņi spēs pasniegt patiesības arvien jaunā skaistumā.” (Christ’s Object Lessons, 127).

Rakstot grāmatu “Lielā cīņa”, Elena Vaita vēlējās, lai tā tiktu izplatīta ar īpaši plašu vērienu. Kādēļ, jūsuprāt, viņa šai grāmatai piešķīra tik lielu nozīmi?

Mums katram var būt sava iecienītākā Elenas Vaitas grāmata. Tā varētu būt “Laikmetu ilgas”, “Ceļš pie Kristus”, “Kristus līdzības” vai kāda cita grāmata. Un tas ir jauki, ka cilvēkus saista tā vēsts, kas atrodama vienā vai otrā grāmatā. Taču, kaut arī mēs paaugstinām Kristu un runājam par viņu ik dienas, mums nevajadzētu būt akliem attiecībā uz notikumiem, kas norisināsies uz Zemes pirms Kristus otrās atnākšanas. Mēs gribam būt gatavi, būt apslēpti Kristū un sagatavot pārējos brīdim, kad Viņš atklāsies savā godībā. Grāmata “Lielā cīņa” ir “pēdējā brīdinājuma vēsts pasaulei”, kas “ir pasniegta daudz skaidrāk nekā jebkurā citā manā grāmatā.” (Colporteur Ministry, 127).

Es domāju, ka pati grāmatas autore uz šo jautājumu sniedz vislabāko atbildi. Elena Vaita raksta, ka tādas grāmatas kā ““Sentēvi un pravieši”, Daniēla un Atklāsmes grāmata, un “Lielā cīņa” šobrīd ir nepieciešamas kā nekad iepriekš. Tām jātiek plaši izplatītām, jo patiesības, ko tās uzsver, atvērs daudzas neredzīgas acis” (Last Day Events, 89). Citiem vārdiem, caur grāmatu “Lielā cīņa” un pārējām minētajām grāmatām “patiesība aizsniegs daudzus prātus”. (Turpat.)

Kādi ir Adventistu baznīcas lielākie izaicinājumi šajā laikā?

Kad mēs strauji tuvojamies pravietiskajam laika posmam, par kuru pravietoja Jēzus un Bībeles pravieši, Septītās dienas adventistu baznīca šodien saskaras ar daudziem izaicinājumiem. Ir vietēja rakstura izaicinājumi, un ir izaicinājumi, kas skar visus globāli. Es negribētu veidot sarakstu, uzskaitot visus izaicinājumus pēc kārtas. Ļaujiet vien minēt draudzes remdeno stāvokli, kas atklāts Atklāsmes 3:15-18. Tas attiecas uz nominālismu, kas dziļi iesakņojies nemitīgā aizņemtībā visur un vienmēr, tikai ne personiskā, ģimenes un kopējā pielūgsmē. Rezultātā Bībele netiek pētīta pienācīgā veidā, un Pravieša Gara darbi tiek ignorēti. Nav brīnums, ka šādu cilvēku garīgums cieš neveiksmi, orientācija uz misiju mazinās, un pasaulīgums izmaina pašu būtību tam, ko nozīmē būt septītās dienas adventistam. Vienīgās zāles, ko Jēzus piedāvā šai draudzei, ir iekarsties un atgriezties, un atdarīt savas sirds durvis, lai Kristus varētu ienākt un tur mājot. (Atkl. 3:19,20)

Kā Jūs definētu, kas pēc būtības ir trīs eņģeļu vēsts, kas mums jāsludina?

Trīs eņģeļu vēsts ir unikāla vēsts, kas tiek pasludināta visā pasaulē pirms Kristus otrās atnākšanas (Atkl. 14:6-11). Tā aicina cilvēkus pielūgt Kungu, kurš ir vienīgais Radītājs. Tajā pašā laikā tā brīdina ticīgos par kritušo Bābeli, lai tos pasargātu no līdzdalības viņas garīgajā netiklībā. Un visbeidzot tiek dots brīdinājums par zvēra pielūgsmi un viņa zīmes saņemšanu. Trīs eņģeļu vēsts būtība ir sagatavot cilvēkus un vērst viņu uzmanību uz vienīgā, patiesā Radītāja pielūgsmi. Trīs eņģeļu vēsts ir garīgi bagātinoša pēc savas dabas, mērķa un funkcijas. Un tā ir orientēta uz misiju, lai ikviens ticīgais var kļūt par tās svētību dalībnieku, kļūstot par svētību citiem.

Kādi būtu jūsu praktiskie ieteikumi ticības izaugsmei?

Atbilde slēpjas pašā jautājumā. Praktiskais padoms, ko vēlētos ieteikt katram ticīgajam, ir ticēt un gūt pilnīgu paļāvību un uzticēšanos Kristum un Viņa glābjošajam darbam mūsu katra labā (1Jāņa 1:7), jo tikai pateicoties Viņam mums ir mūžīgā dzīvība (Jāņa 3:16). Sākumā šī ticība var būt maza, bet lai tā nepaliek šajā līmenī. Praktizējiet to ik dienas. Lai Jēzus kļūst par jūsu personīgo Glābēju, Draugu un Kungu.
 
Tādēļ dzīvojiet Gara dzīvi. Bez Svētā Gara atjaunojošā spēka jūsu dzīve nevar pat sākties (Jāna 3:5, 14:17, 16:13). Tajā pašā laikā dzīvojiet mīlestības un vienotības dzīvi. Kristieša dzīve ir atjaunota dzīve vienotībā ar Dievu un līdzcilvēkiem. Vēl vairāk, dzīvojiet dzīvi, studējot Dieva Vārdu un lasot Pravieša Gara liecības. Lai inspirētie raksti jūs vada pie Golgātas (Mt. 4:4, Rom. 10:17, Kol. 3:16). Dzīvojiet arī lūgšanu un garīgo cīņu dzīvi. Sarunājieties ar Dievu katrā savas dzīves solī, kā Pāvils to atgādina, sakot- “lūdziet bez mitēšanās” (1Tes. 5:17), un apvelciet jau labi pārbaudīto bruņojumu, lai stātos pretī ienaidniekam (Ef. 6:13-18). Turklāt dzīvojiet dzīvi, kas nes augļus. Tas iespējams vienīgi, paliekot Kristū (Jāņa 15:4). Un visbeidzot, dzīvojiet pielūgsmes, liecināšanas un cerības dzīvi. Jo vairāk jūs pieaugat pielūgsmē, studijās un sadraudzībā, jo vairāk jūs augat ticībā.  (Seventh-day Adventists Believe, 149-162).

Ko Jūs novēlētu adventistu draudzēm Latvijā?

Manas ilgas un mana lūgšana par maniem brāļiem un māsām Latvijā ir pastāvīgi mājot Jēzū Kristū. Tas jūs aizvedīs līdz garīgās pieredzes kalna pašai virsotnei, kur jūs staigāsit kopā ar Dievu līdzīgi Ēnoham. Ļaujiet man to noslēgt ar Pāvila atgādinājumu: “Beidzot vēl, brāļi, kas vien ir patiess, kas svēts, kas taisns, kas šķīsts, kas patīkams, kam laba slava, ja ir kāds tikums un ja ir kas cildināms, par to domājiet!” (Fil. 4:8)