Seši cilvēki, kuri noveco cienīgi
 
Vai tie ir labi gēni vai labs dzīvesveids, bet daudzi Septītās dienas adventisti izbauda garu, veselīgu dzīvi, kas piepildīta ar darbu, atpūtu un kalpošanu. Šeit ir aprakstīti seši cilvēki no Loma Lindas, Kalifornijā, ASV, kuri ir pārspējuši vidējo cilvēka dzīves ilgumu un dzīvo aktīvu, veselīgu dzīvi savos 80, 90 gados vai vēl lielākā vecumā.
 
Adrenalīns un mīlestība pret darbu aizrauj Deividu Beilinku


Ievērojams medicīnas skolas profesors brauc ar savu motociklu.
 
Vēlme dzīvot vada ilgdzīvotāju un entuziasma pilno 86 gadus veco Loma Lindas Universitātes Veselības pētnieku un ārstu, kura mīļākais izteiciens ir “Lai notiek!”
 
Papildus diviem nozīmīgiem profesora amatiem un Reģeneratīvās medicīnas nodaļas vadīšanai Medicīnas skolā, Deivids Dž. Beilinks pēta gēnu terapiju un ne-embriju cilmes šūnas, jeb šūnas, kuru iegūšana nekaitē embrijam.
 
Savukārt viņa uzvedība brīvajā laikā, dažkārt, cilvēkiem pilsētā liek ieplest acis. Autobraucēji, kuri gaida piektdienas sastrēgumā, to var nenojaust, bet vīrs zilajā kreklā ar sarkano tauriņu, kurš tikko pašāvās viņiem garām, cauri satiksmei uz sava Kawasaki Ninja motocikla, bija Beilinks. “Es esmu atkarīgs no motocikliem,” viņš ar smaidu saka. Iespējams, ka arī no adrenalīna. Beilinks arī spēlē tenisu, slēpo un brauc ar skrituļslidām. Viņš ir mierā tikai, kad raksta stāstus, bet arī tajos ir jūtams kas aizrautīgs. “Es rakstu, cik aizraujoši ir būt par pētnieku,” viņš saka.
 
Beilinks, kurš visu mūžu ir bijis adventists tuvojas saviem 90, bet viņš nekad neuztraucas par savas dzīves ilgumu, viņš pats to skaidro ar divām lietām. “Man ir diezgan labi gēni,” viņš saka, “un es mīlu savu darbu!”
 
Dorotija Zeina uzstāj, ka aerobika ir atslēga vitalitātei


85 gadu vecumā vingro Loma Lindas Dreisona centrā četras reizes nedēļā.
 
Pajautājiet 85 gadus vecajai Loma Lindas iedzīvotājai Dorotijai Zeinai, kāds ir viņas labās veselības noslēpums, un viņa atbildēs bez mazākās vilcināšanās, ka tās ir aerobikas nodarbības.
 
Jau 1980. gadu sākumā, Zeina pieteicās vingrošanas nodarbībām, kuras vadīja viņas draudzene. Drīz vien viņa kļuva par regulāru dalībnieci, dažus gadus vēlāk, kad viņas draudzene sāka mācīt aerobiku, tai pievērsās arī Zeina.
 
Nākamos 30 gadus Zeina nodarbojās ar aerobiku vairākas reizes nedēļā, līdz Zeinas draudzene pirms diviem gadiem mainīja dzīvesvietu. Par laimi Zeina atklāja, ka Loma Lindas Universitātes Dreisona Veselības Centrā piedāvā aerobikas nodarbības par brīvu cilvēkiem vecumā virs 80. Kopš tā laika, viņa uz turieni dodas vidēji četras dienas nedēļā. Vecākajai dalībniecei viņas klasē ir 93 gadi.
 
Zeina saka, ka viņu cīnīties pret novecošanu motivē divas viņas draudzenes. Viena no viņām diabēta dēļ guļ gultā jau divus vai trīs gadus, bet otra vairs nav spējīga paiet. Savukārt Zeina turpina iet uz aerobiku un priecājas par stipru veselību.
 
Viņa un viņas vīrs Ērnijs, kurš ir daļēji pensionējies oftalmoloģijas nodaļas vadītājs Loma Lindas Universitātes Medicīnas skolā, mājās pārsvarā pieturas pie vegāniska uztura. Bet viņa uzstāj, ka uzturs nav galvenā sastāvdaļa viņas spēcīgās vitalitātes receptē.
 
“Es tiešām domāju, ka tā ir aerobika,” viņa saka. “Tai ir jābūt.”
 
Hepsija Gurusāmija mīl savu laiku ar Dievu


Pensionējusies sākumskolas skolotāja vada kori, lūdz un izbauda dabu.
 
Hepsija Gurusāmija saka, ka viņas attiecības ar Dievu ir noslēpums viņas laimei un dzīvotsparam.
 
86 gadus vecā, pensionējusies sākumskolas skolotāja, kuras ceļš uz Kaliforniju veda caur Indiju, Austrumāziju, Guamu un Havaju salām, saka, ka garīgums uztur viņas veselību. Viņa katru rītu ceļas agri, lai stundu lūgtu un lasītu savu Bībeli. Tāds ir viņas dienas iesākums.
 
Dzimusi Indijā, 1931.gadā, Gurusāmija kopā ar ģimeni pārvācās uz Penangu Malaizijā un vēlāk uz Singapūru, kur viņa pabeidza vidusskolu un divus gadus mācījās koledžā, un apprecēja savu vīru Gilbertu Gurusāmiju (kurš jau ir miris). Viņa darbs kā Septītās dienas adventistu baznīcas Ģenerālkonferences auditoram, lika viņiem ceļot pa visu Austrumāziju.
 
Gurusāmija pārvācās uz Linda Valley Villa, iestādi, kurā kopā dzīvo un paši sevi aprūpē pensionāri, Loma Lindā, Kalifornijā 2005. gadā. Divus gadus vēlāk viņa atgriezās Guamā, lai pieskatītu dēla māju, kurš nodarbojās ar medicīnas laboratorijas atvēršanu netālu esošajā Saipanas salā. 2015. gada novembrī, viņa atgriezās Linda Valley Villa. “Es pasakos Tam Kungam, ka esmu šeit, šajā vietā,” viņa saka.
 
Nesen Gurusāmija šajā iestādē uzsāka veidot dāmu kori. “Mēs šeit sniedzām nelielu koncertu,” viņa saka. “Mēs dziedam, lai nestu vēsti.”
 
Savā istabā Gurusāmija lepni rāda divus mākslasdarbus, kuri ir dabas iedvesmoti un no dabas izveidoti. Katra detaļa, sākot ar tumši lillā viļņiem līdz smalkākajiem mākoņiem, ir veidota uzmanīgi liekot vienu pie otras pīļu un zosu spalvas, kuras ir savāktas pie netālu esošā dīķa. Vēl ir redzama arī liela kolekcija ar priežu čiekuriem, akmeņiem un gliemežvākiem.
 
Gurusāmija katru dienu nobeidz tāpat, kā tā iesākās. “Vakarā es atkal pavadu stundu lūgšanā,” viņa saka. “Cik bagātīga svētība man tā ir bijusi! Katra diena man ir laba diena.”
 
Heislera noslēpums veselīgai un piepildītai dzīvei


84 gadus vecais, daļēji pensijā aizgājušais, zobārstniecības profesors atsakās norimt.
 
Kad viņa sieva nomira aizvadītā gada Jaungada dienā, Bils Heislers, bijušais Loma Lindas Universitātes Zobārsniecības skolas profesors, bija izvēles priekšā. Viņš varēja vai nu kļūt par vientuļnieku vai arī apņemties palikt aktīvs un veselīgs.
 
84 gadus vecais Heislers izvēlējās otro variantu. Tas nozīmēja pareizi ēst, saglabāt savu ticību Dievam, un palikt aktīvi iesaistītam savā draudzē un Rotari klubā, regulāri vingrot un saglabāt savu prātu asu.
 
Heislers sāk katru rītu ar slavēšanu, lasīšanu un lūgšanu par saviem ģimenes locekļiem. Tad viņš gatavo brokastis – parasti bļodu ar vārītām pārslām, augļus un maizīti ar zemesriekstu sviestu. Pēc tam viņš risina krustvārdu mīklās un lasa avīzi.
 
“Es neesmu priekšzīmīgs iedzīvotājs Zilajā zonā (pasaules teritorijas, kurās cilvēki dzīvo visilgāk – tulk.piez.),” Heislers saka, atklājot ka viņš nav veģetārietis vienmēr. “Bet olas es ēdu tikai dažas reizes nedēļā un mājās es gaļu neēdu.”
 
Mīlestība viņu mudina rūpēties par savas mirušās sievas rožu dārzu, to apgriezt, aplaistīt un nomēslot krūmus. Šī aktivitāte lieliski iederas viņa vingrojumu programmā, kura sastāv no staigāšanās, staipīšanās un dārzkopības.
 
Divas ar pusi dienas nedēļā viņš māca Zobārstniecības skolā. “Man patīk sadarboties ar jauniem prātiem un jauniem cilvēkiem,” viņš saka. “Izskatās, ka viņiem arī patīk pavadīt laiku ar mani.”
 
Heislers saka, ka stipra nodošanās savai ģimenei ir viņa dzīves enkurs. Viņš uzstāj, ka veselību neveido aizraujošu mirkļa ideju apmierināšana. “Nepietiek ar vienu vienkāršu lietu, lai būtu vesels un dzīvotu ilgi,” viņš saka. “Tas ir ilgstošs dzīves veids, kurš balstīts uz labiem principiem un mērenību.”
 
Alise Leona, 92, taisa dāvanas vārgiem mazuļiem


Dzimusi peruiete gatavo īpašās maltītes īpašiem gadījumiem.
 
Alisei Leonai ir kāds materiāls veids, kā izpaust savu mīlestību pret vistrauslākajiem mazuļiem San Bernardino apgabalā, Kalifornijā.
 
Gandrīz sešus gadu desmitus, 92 gadus vecā izveicīgā šuvēja no Libertadas, Peru, strādāja kopā ar savu vīru Patricio, un šuva drēbes pēc individuāla pasūtījuma. Pēc Patricio nāves 2008. gada augustā, Alise pārvācās uz Koltonu Kalifornijā, lai dzīvotu kopā ar savu meitu Geli, sociālo darbinieci San Bernardino apgabalā, un savu znotu Karlosu Kasiāno, profesoru Loma Lindas Universitātes Medicīnas skolā.
 
Katru rītu pēc brokastīm, Alise lasa savu Bībeli un lūdz. Tad viņa ada sedziņas mazajiem pacientiem jaundzimušo intensīvās aprūpes nodaļā Loma Lindas Universitātes Bērnu slimnīcā. Pēdējo trīs gadu laikā viņa ir uzadījusi vidēji trīs sedziņas nedēļā.
 
Alise ada visu dienu, kamēr Geli atgriežas no darba. Tad viņa palīdz sagatavot vakariņas. Īpašos gadījumos, viņa pagatavo peruiešu delikateses, piemēram, kārtainos pīrāgus, tamales vai aso vistas gaļu.
 
Kamēr viņa ada, Alise domā par mazo bērniņu mātēm, no kurām dažas ir pārāk nabadzīgas, lai nopirktu savam mazulim kādu dāvanu. “Man ir prieks, kad es zinu, ka viņas var ietīt savu mazuli vienā no manām sedziņām un vest viņu mājās,” viņa saka.
 
Negaidītais Ernesta E. Rodžersa ilgā mūža noslēpums


Pensionējies Bībeles pētnieks 101 gada vecumā joprojām var aizsniegt grīdu.
 
Ernestam E. Rodžerss ir 101 gadu vecs, bet Hantsvilas (Alabamā) vecākais Bībeles valodu pētnieks atsakās tādam sīkumam kā laika ritums, sevi apstādināt.
 
Par spīti tam, ka aizvadītajā gadā viņš ir pievienojies simtgadnieku pulkam, Rodžerss – kuru draugi sauc vienkārši par E.E. – regulāri vingro, darbojas ar datoru, apciemo draugus, dodas uz baznīcu un lutina savus mazmazbērnus. Viņa meita Džanete Dulāna saka, ka viņas tēvs arī saņem zvanus no cilvēkiem, kuri vēlas zināt viņa viedokli dažādos jautājumos par Bībeles valodām, kā arī reizēm pieņem uzaicinājumus teikt uzrunu draudzē.
 
Rodžerss atsaucas uz notikumu ar savu, nu jau mirušo, pirmo sievu Mildredu, kā iemeslu kādēļ tieši Jāņa evaņģēlijs ir viņa mīļākā grāmata. Desmit gadus pēc laulībām, Mildreda smagi saslima un ārsti teica, ka viņai ir atlikušas dzīvot vairs tikai dažas nedēļas. Nešauboties, Rodžers citēja viņai tekstu no Jāņa 15:7 “Ja jūs paliekat Manī un Mani vārdi paliek jūsos, jūs varēsit lūgt, ko gribat, tas jums notiks.” Pāris piesauca šo Jēzus apsolījumu lūgšanā un lūdza, lai Mildreda varētu dzīvot un redzēt, kā pieaug viņas bērni. Pēc tam Mildreda nodzīvoja vēl 53 gadus. “Tas parāda, ko Dievs spēj darīt arī mūsdienās,” Rodžerss saka.
 
Cilvēkiem, kuri vēlas dzīvot garu, veselīgu dzīvi, bijušais mācītājs un koledžas pasniedzējs dod šādu padomu. “Pilnvērtīga atpūta un aktivitātes,” viņš saka. “Arī veselīga pārtika un dziesmas paturēšana savā sirdī. Manā dzīvē tā ir bijusi īsta svētība. Es neuztraucos par lietām.”
 
Džeimss Ponders, Loma Lindas Universitātes ziņas
 
Oriģinālā šī raksta versija vispirms tika publicēta Scope žurnālā.
 
Avots: Adventsit Review