Sabats evaņģēlijos

"Tā nu Cilvēka Dēls ir kungs arī pār sabatu." (Marka 2:28)
 
Jēzus laikā Sabats joprojām ieņēma nozīmīgu vietu jūdu dzīvē un paražās. Vai tu zināji, ka visos četros evaņģēlijos vārds Sabats tiek minēts apmēram 60 reizes? Jēzus dzīve un kalpošana arīdzan īpaši vijās ap Sabatu.
 
Bībele skaidri parāda, ka Sabata ievērošana bija daļa no Jēzus ieraduma. “Tā Viņš nonāca Nacaretē, kur Viņš bija uzaudzis, un pēc Sava ieraduma Viņš sabata dienā iegāja sinagogā. Viņš piecēlās, lai lasītu.” (Lūkas 4:16). Būdams Dieva sekotājs, Jēzus godāja ceturto bausli. Visas kalpošanas laikā tā Viņam vienmēr bija dziļi nozīmīga diena.
 
Tomēr reliģiskie vadītāji, īpaši jau farizeji, atrada veidus, kā Jēzu izsmiet par Sabata ievērošanu. Lasot evaņģēlijus, nepārprotami redzam, ka Sabats jūdiem bija kļuvis par gluži ko citu, nevis to, ko Dievs bija iecerējis, šo dienu dodot. Jēzus nekad nesludināja, ka Sabata bauslis ir atcelts vai tas būtu jāatceļ, tomēr Viņš vēlējās atjaunot šo dienu saskaņā ar Dieva sākotnējo plānu un mācīt tautai tā patieso nozīmi.
   
Iepriekšējās daļas beigās mēs redzējām, ka reliģiskie vadītāji bija norūpējušies, lai nepaklausība Sabata bauslim tos nenovestu līdz iznīcībai, tādēļ viņi sāka izveidot noteikumus Sabata pagodināšanai, piemēram, noteica, cik soļu cilvēks drīkst spert septītajā dienā.
 
Līdz Jēzus dienām šo noteikumu bija sakrājies jau tik daudz, ka tie padarīja Sabatu par smagu nastu Dieva tautai, jo to dēļ Sabata dienā vairs nebija iespējams veikt pat pašsaprotamas darbības. Piemēram, sievietes mati Sabatā varēja būt sasprausti ar matusprādzēm, tomēr, ja viņa šīs matusprādzes nesa rokās, to uzskatīja par Sabata pārkāpumu. Pietika ar to, ka cilvēks vien pieskārās kādam darbarīkam, piemēram, āmuram vai lāpstai, lai viņš jau skaitītos aptraipīts. Farizejiem bija tūkstošiem šādu pašizdomātu likumu par Sabatu un citiem reliģiskiem pienākumiem. Nospļaušanos uz putekļainās zemes salīdzināja ar kaļķu javas gatavošanu Sabatā. Kļuva arvien sliktāk! Ja kādam jūdam Sabatā aizdegās māja, šie absurdie cilvēku izdomātie likumi, kuriem Rakstos nav nekāda pamata, neļāva tam skriet savā namā un paglābt savas mantas, iznesot tās uz rokām ārā, jo to uzskatīja par darbu. Šādā veidā jūdu vadītāji izmantoja Dieva likumu, tai skaitā Sabatu, lai stingri kontrolētu Dieva tautu, cilvēkus, kurus Dievs tiem žēlastībā bija uzticējis vadīt.
 
Senos laikos, par ko varam lasīt Vecajā Derībā, Dievs sūtīja praviešus, lai brīdinātu Savu tautu no nepaklausības Sabatam. Jēzus nāca uz šo zemi, lai parādītu, ko patiesībā nozīmē būt paklausīgam un ievērot Sabatu. Viņš mācīja, ka Sabatam ir izšķiroša loma mūsu attiecībās ar Dievu un ka cilvēku izdomāti likumi un noteikumi ir aprakuši šo patiesību. Reliģiskie vadītāji bija izkropļojuši Sabatu; Jēzus vēlējās to atjaunot.
 
Daudzi apgalvo, ka nekur Jaunajā Derībā Jēzus nav atjaunojis Sabata nozīmi, tādēļ tas it kā parādot, ka Viņam Sabats nemaz nav bijis tik svarīgs. Tomēr, tā kā Viņš ievēroja Sabatu un tā kā mēs neredzam nevienu jūdu centienu atcelt Sabata bausli, šis arguments patiesībā apstiprina tieši pretējo. Jēzus patiešām bieži ir pieminējis atsevišķus baušļus, lai dziļāk paskaidrotu to nozīmi. Protams, Jēzus pieminēja Sabatu, kad aizstāvēja to no legālistiem, un Viņš pagodināja Sabatu, dodoties uz sinagogu (Lūkas 4:16).
   
Jēzus pasludina Savu misiju Sabatā
 
“Tā Viņš nonāca Nacaretē, kur Viņš bija uzaudzis, un pēc Sava ieraduma Viņš sabata dienā iegāja sinagogā. Viņš piecēlās, lai lasītu. Viņam pasniedza pravieša Jesajas grāmatu. Grāmatu atverot, Viņam gadījās tā vieta, kur bija rakstīts: "Tā Kunga Gars ir uz Manis, jo Viņš Mani svaidījis sludināt prieka vēsti nabagiem, pasludināt atsvabināšanu cietumniekiem un akliem gaismu, satriektos palaist vaļā un pasludināt mūsu Kunga žēlastības gadu." Un, grāmatu aizvēris, Viņš to atdeva sulainim un apsēdās. Un visi, kas bija sinagogā, vērsa savus skatus uz Viņu. Un Viņš iesāka uz tiem runāt: "Šodien šis jūsu ausīm dzirdētais raksts ir piepildīts." Un visi Viņam piebalsoja un brīnījās par žēlastības vārdiem, kas nāca pār Viņa lūpām, un sacīja: "Vai šis nav Jāzepa dēls?"” (Lūkas 4:16-22)
 
Jēzus šeit citē Jesajas 61:1-2 pantu un paziņo, ka Viņš ir Mesija. Sinagogas vadītāji noraidīja šo apgalvojumu un mēģināja Viņu iznīcināt, tomēr viņi nevarēja apturēt Jēzus misiju, viņi nevarēja Jēzu atturēt no dziedināšanas un sludināšanas Sabatā (skat. Lūkas 4:31-35).
 
Jēzus mīļākā Sabata aktivitāte
 
Jēzus kalpošana bija neparastas žēlastības pilna. Iespējams, Viņš daudz vairāk izbaudīja Tēva mīlestības parādīšanu caur dziedināšanu, cilvēku paēdināšanu un atbrīvošanu no grēka važām, nekā Rakstu sludināšanu. Tieši šādus labos darbus Jēzus regulāri veica Sabatā.
 
Kādā Sabata dienā Jēzus iegāja sinagogā un dziedināja vīru, kam bija paralizēta roka. Šī slimība nebija nāvējoša, tādēļ saskaņā ar aukstasinīgo farizeju uzskatiem dziedināšana nebija nepieciešama. Tomēr tādējādi tika palaista garām Sabata būtība, tāpēc Jēzus vēlējās labot vienaldzību šo cilvēku sirdīs, kuri ticēja, ka reliģija ir vien paražas un likumu ievērošana, tā vietā, lai piedzīvotu, ka likums tika dots mīlošā vadībā un rūpēs.
 
Vai varat iedomāties vēl labāku dāvanu Sabatā? Jēzus atklāja Savu radīšanas spēku un dziedināja vīru, kurš bez šaubām bija pilns prieka par to, ka nu viņam ir divas veselas rokas. Tomēr ievērojiet farizeju attieksmi: “Tad tie sadusmojās līdz ārprātam un domāja, kā varētu Jēzum nodarīt pāri.” (Lūkas 6:11).

Pievērsiet uzmanību: Jēzus neiznīcināja Sabatu, bet gan parādīja mums, kā to ievērot!
   
Šis ir viens no Jēzus galvenajiem mērķiem: atjaunot Dieva morālo likumu patieso nozīmi mūsu sirdīs. Viņš mīlēja Dieva likumus un dedzīgi tos aizstāvēja, bet cilvēce šos atbrīvojošos mīlestības likumus pārvērta par naidpilnu ieradumu. Vecās Derības pravietojums par Mesiju paredzēja, ka Jēzus rīkosies tieši tā: “Tas Kungs gan gribēja Savas taisnības dēļ viņiem bauslību pārveidot par lielu un diženu.” (Jesajas 42:21).
 
Aplūkosim vēl vienu gadījumu, kad Jēzus dziedināja Sabatā. Lūkas 13:10-17 mēs uzzinām par “sievu, kurai astoņpadsmit gadus bija nespēka gars, tā ka viņa bija savilkta un nevarēja pilnīgi taisni atliekties.” Jau atkal Jēzus sinagogā dziedināja – šajā reizē sievieti, kurai bija savilkta mugura. Un jau atkal saniknoti reliģiskie vadītāji norāja Jēzu un pūli:  
Jēzu dziļi skumdināja farizeju uzskats, ka ievainotam, izsalkušam vai izslāpušam dzīvniekam Sabatā palīdzēt var, bet cilvēkam, kurš ir viņu brālis, palīdzība tiek liegta. Ja Sabats tika radīts cilvēkiem, tad kādēļ farizeji neļāva tam būt cilvēkiem par svētību? Tādēļ, ka tas bija veids, kā likt cilvēkiem pakļauties viņu gribai un reliģiskajai vadībai. Tālāk lasām:   
Līdzīgā dziedināšanas reizē Sabatā Jēzus sacīja: "Kurš no jums, ja viņa dēls vai vērsis sabata dienā iekritīs akā, to tūliņ neizvilks?" (Lūkas 14:5) Viņš norāda, ka Sabatā var tikt atvieglota ne tikai fiziska slimība, bet arī citas nastas, atbrīvošana no kurām ir tikpat svarīga.
   
Garīgā dziedināšana
 
Aplūkosim vēl kādu gadījumu, kad dziedināšana Sabatā izraisīja pārsteiguma pilnu reakciju Israēla tautā.
   
Stāsti Bībelē par dēmonu apsēstajiem patiesībā ir stāsti par cilvēkiem ar mentālām slimībām. Jēzus līdzība par vīru, kurš iztīrīja savu namu no ļaunajiem gariem tikai tādēļ, lai tajā pēc tam ielaistu vēl vairāk ļauno garu, runā par to, kā pasaule ar tās neskaitāmajiem pavedinājumiem mūs sagūsta. Jēzus paveica šos atbrīvojošos brīnumus Sabatā, lai palīdzētu cilvēkiem saprast, ka Viņš ir to ilgi gaidītais Glābējs un Pestītājs. “Tā Kunga Gars ir uz Manis, jo Viņš Mani svaidījis sludināt prieka vēsti nabagiem, pasludināt atsvabināšanu cietumniekiem un akliem gaismu, satriektos palaist vaļā.” (Lūkas 4:18) Sabats bija laiks, kad cilvēkus atbrīvot no viņu gūsta – fiziska vai garīga. Tas ir patiesais septītās dienas gars.
 
Jēzus apvainoja priesterus Sabata pārkāpšanā. “Jeb vai jūs neesat lasījuši bauslībā, ka priesteri pārkāpj sabatā Dieva namā sabata dienu un ir nevainīgi?” (Mateja 12:5) Jēzus saka, ka Dievs pieļāva šos dievkalpojumus, jo tie, lai gan bija kļuvuši par ieradumu, atbrīvoja no garīgām ciešanām un gūsta.
 
Jēzus zināja, ka mīlestība pārspēj reliģisko vadītāju tradīcijas. Viņš mācīja, ka mums vajadzētu mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu (3. Mozus 19:18) un ka likuma pašā centrā ir mīlestība. Viņš zināja, ka dievkalpojums un Sabats ir cieši saistīti kopā.
 
Ir skaidri redzams, ka Jēzum Sabata likums bija neapšaubāmi svarīgs. Jēzus diskusijas ar farizejiem nekad nebija par to, vai Sabats ir vai nav jāievēro, bet gan par to, kā tas būtu jāievēro. Viņš atjaunoja Sabata likumu tā patiesajā nozīmē, kas atklāja Sabatu kā dienu, kas tika dota svētībai, atpūtai no ikdienas darba, dienu, kad mums ir iespēja palīdzēt citiem.
 
Augšāmcelšanās un Sabats
 
Jēzus turēja Sabatu pat Savas nāves laikā, kas, kā Lūka norāda, bija tieši pirms Sabata: “šis aizgāja pie Pilāta un lūdza Jēzus miesas, un tās noņēma, ietina smalkā audeklā un ielika kapā, kas bija izcirsts klintī, kur vēl neviens nebija glabāts. Un tā bija sataisāmā diena, un sabats jau sākās.” (Lūkas 23:52-54). Lūka vēstī arī par to sieviešu darbiem, kuras sekoja Jēzum: “Un sievas, kas ar Viņu bija nākušas no Galilejas, arī gāja līdzi un apskatīja kapu un kā Viņa miesas tapa noliktas. Un, atpakaļ griezušās, tās sataisīja smaržīgas svaidāmās zāles, un sabatu tās pavadīja klusu pēc bauslības.” (turpat, 55-56).
 
Mācekļi nepaguva iebalzamēt Jēzus ķermeni līdz piektdienas pēcpusdienai, tādēļ viņi izvēlējās atgriezties pēc Sabata un pabeigt savu darbu tad, nevis Sabata laikā, jo viņi zināja, ka tas nepatiktu Tam Kungam. “Bet pirmajā nedēļas dienā ļoti agri, gaismai austot, sievas nāca pie kapa un nesa svaidāmās zāles, ko tās bija sataisījušas.” (Lūkas 23:55-56, 24:1) Sievas ieraudzīja, ka Jēzus ir augšāmcēlies svētdienas rītā. Kristieši atzīmē šo dienu, svinot Lieldienas. Diena, kurā sievas atpūtās un kas bija starp sataisāmo dienu (piektdienu), kurā Jēzus nomira, un pirmo nedēļas dienu (Lieldienu svētdienu), kurā Jēzus augšāmcēlās, bija sestdiena.

No žurnāla "The Rest of Your Life", Amazing Facts