Lomalindas universitātes zinātnieki līdzdala pārsteidzošus rezultātus par dzīvesspēku
 
Ronda Spensera-Huanga (Spencer-Hwang) pārģērbās par ārstu “pirātu” un dejoja uz pamatskolas skatuves, lai piesaistītu bērnus un viņu vecākus pieteikties veselības pētījumam. Tas bija 2012. gadā, un viņa izmantoja 2 miljonu dotāciju no First Five Riverside Commission, lai nodrošinātu izglītības pakalpojumus un vadītu pētījumu ar 10 000 bērniem un ģimenēm Riversaidas apgabalā Kalifornijā, ASV, pētot, kāpēc šajā kopienā ir tik bieži sastopami astmas gadījumi un kā varētu risināt veselības jautājumu.
 
Bet pētījuma laikā Spensera-Huanga drīz saprata, ka Riversaidas bērniem ir ne tikai astma, bet arī hroniskas saslimšanas. Viņa arī sāka saprast, kas šīm ģimenēm ik dienas rada stresu – nabadzība, uztraukums, palikšana bez dzīvesvietas, izjukušās ģimenes un daudz kas cits.
 
Lomalindas universitātes Sabiedrības veselības skolas asociētā profesore Spensera-Huanga un pētniece skolas Kopienas veselības centrā saka, ka ir arvien vairāk pierādījumu, kas saista plaša spektra stresa veidus, ko cilvēks piedzīvo bērnībā, ar hronisku saslimšanu attīstīšanos pieaugušā vecumā, tādējādi samazinot mūža ilgumu.
 
Viņa norāda uz Vincentu Felitti (Vincent Felitti), kas 1998. gadā publicēja pārsteidzošu pētījumu, kas parāda saistību starp to, ko viņš nosauca par “nelabvēlīgu bērnības pieredzi” vai NBP un veselības stāvokli pieaugušā vecumā. Felitti darbs parāda, ka nesamazināta, bieža cilvēka stresa reakcijas sistēmas aktivizēšana var kļūt toksiska, ar potenciālu izraisīt nelabvēlīgas bioloģiskas izmaiņas. Felitti strādāja kopā ar Kaiseru Permanenti (Kaiser Permanente) un sadarbojās ar Slimību kontroles centriem.
 
Veselība un nelabvēlīga bērnības pieredze
 
Pētnieki ir definējuši NBP kā traumējošus notikumus, tādus kā nabadzība, ģimenes problēmas, ieskaitot šķiršanos un viena vecāka ģimenes, vecāka mentālā veselība, vardarbība, kaimiņu vai reģionāla vardarbība, alkohola vai narkotiku lietošana vai vecāku apcietināšana.
 
“Jo vairāk šādu notikumu dzīves laikā, jo lielāka iespējamība, ka attīstīties hroniskas saslimšanas pieaugušā vecumā,” saka Spensera - Huanga. “Vairāk nekā divām trešdaļām pieaugušo ir vismaz viena nelabvēlīga pieredze bērnībā. Un 46% bērnu ir pārcietuši vismaz vienu NBP.”
 
Spensera-Huanga saka, ka NBP var izraisīt hronisku iekaisumu cilvēka ķermenī, un šāda veida iekaisums ir veicinošais faktors daudzu hronisku saslimšanu attīstībai, tādām kā sirds asinsvadu slimība, mentālas problēmas, vēzis, diabēts un citi stāvokļi, kas var saīsināt cilvēka mūžu. Bez tam, NBP un ar to saistītais stress padara cilvēku pat vēl uzņēmīgāku pret citiem kaitīgiem vides faktoriem, piemēram, gaisa piesārņojums.
 
Pētījums ar 7-8 gadus veciem bērniem, kas nāca no vardarbīgām ģimenēm, parāda ievērojamu iekaisuma pazīmju daudzumu, salīdzinot ar bērniem no nevardarbīgām ģimenēm, viņa saka. Viņa un viņas komanda jau tagad redz bērnos notiekam nelabvēlīgas bioloģiskas izmaiņas. Iedzīvotājos ar zemiem ienākumiem, ko viņa sasniedz ar First Five programmas palīdzību, viņa ir novērojusi stresa veidošanos no paaudzes paaudzē. Viņa arī uzskata NBP ietekmes mazināšanu par vienu no galvenajiem veselības izaicinājumiem valstī.
“Kā pētniece un mamma es jutu, ka kaut kas ir jādara,” viņa saka.
 
Adventistu simtgadnieku noslēpums
 
Spensera-Huanga izmantoja Lomalindas Zilās zonas statusu, lai paskatītos uz jautājumu no jaunas perspektīvas. Pilsēta ir mājas daudziem simtgadniekiem, un viņa nolēma sākt pētīt viņu dzīves cikla otru galu, lai redzētu, ko mēs varam no tā mācīties. “Vai viņi ir attīstījuši dzīvesspēku pēc NBP? Un vai bez individuāla dzīvesspēka ir iespējamas arī kopienas, kas veicina to?” viņa jautāja.
 
Viņa kopā ar brīvprātīgajiem pieņēma, ka simtgadnieki ir grupa, kurai ir bijusi vieglāka dzīve, bet viņus sagaidīja pārsteigums.
 
“Patiesībā mūsu simtgadnieki bija piedzīvojuši ārkārtīgi daudz NBP,” Spensera-Huanga saka.
“Viņiem vidēji bija četras NBP – vienam pat bija sešas. Pētījums parāda, ka sešas NBP samazina mūža ilgumu par 20 gadiem!”
 
Tikai divi simtgadnieki, kas tika intervēti, bija dzimuši ASV. Grupa bija ģenētiski atšķirīga un piedzīvoja dažādas NBP, atkarībā no tā, kur viņi bija auguši. Kā Lomalindas simtgadnieki pārvarēja nelabvēlīgās pieredzes sekas?
 
“Tas, ko viņi līdzdalīja, bija šāda veida vienkārša kinētiska dzīve,” Spensera-Huanga saka.
“Viņi pavadīja laiku dabā, bieži vien tāpēc, ka viņu ģimenes bija zemnieki. Tie bija aktīvi cilvēki. Viņi arī baudīja spēcīgas sociālās saites ar ģimeni un draugiem. Viņu uzturā bija daudz augļu un dārzeņu, nedaudz gaļas, uzturs nāca no pašu saimniecības.
 
“Viņi visi neuzauga kā adventisti, bet visi nāca no reliģiskām ģimenēm,” teica Spensera-Huanga. “Kaut kādā dzīves posmā viņi visi nonāca Septītās dienas adventistu draudzē.”
 
Koncepts, ko sauc “iekaisuma teorija” (“inflammaging theory”) paredz, ka, lai arī kādi soļi tiek sperti, lai samazinātu sistēmisku iekaisumu cilvēka ķermenī, tie ļaus cilvēkam dzīvot ilgāk un labāk. Spensera-Huanga saka, ka ir divi ceļi, kā tikt galā ar NBP radīto sistēmisko iekaisumu – samazināt NBP skaitu vai mīkstināt NBP ietekmi.
 
“Ir skaidrs, ka mēs nekad nespēsim pilnībā izslēgt tādas lietas kā nabadzība, vardarbība, izjukušas ģimenes vai ķīmiska vardarbība,” saka Spensera-Huanga. “Bet mūsu simtgadnieku dzīves parāda, ka ir iespējams samazināt bērnībā uzkrāto negatīvo reakciju. Tas noteikti būtu interesants tālākais pētījums mūsu iestādē.”
 
“Mēs nezinām nevienu pētījumu Zilajā zonā, kas būtu veikts par NBP, mūža ilgumu un iekaisuma mazināšanu,” saka Spensera-Huanga. “Lomalindai vajadzētu būt zināmai kā kopienai ar dzīvesspēku.”
 
Adventistu priekšrocība
 
Adventistu dzīvesveids bieži sabiedrībai tiek atklāts kā individuālu veselības ieradumu sērija – uzturs, kustības, svaigs gaiss un saules gaisma. Spensera-Huanga dod priekšroku integrētākai metodei.
 
“Nevienam nav laika ikdienā domāt par visiem dzīvesveida faktoriem individuāli,” viņa saka.
“Adventistu dzīvesveids saliek kopā daudzus faktorus sinerģētiski. Es nezinu nevienu, kas var būt perfekts visos veselības principos. Holistiska pieeja ļauj dzīvot dzīvi, nevis ievērot formulu.”
 
Spensera-Huanga šobrīd raksta grāmatu vecākiem par to, kā ieviest ģimenes dzīvē simtgadnieku noslēpumus.
 
“Skatoties uz jaunākām ģimenēm, tu redzi, ka mazinās vērtība tām lietām, kas bija svarīgas simtgadniekiem,” viņa saka. “Mūsdienās nav tādas apstāšanās laikā. Nav laika bērniem, tikai nežēlīgs ātrums.”
 
Spensera-Huanga uzskata, ka daudziem no mums ir jāpārvērtē izvēles, ko mēs izdarām, un jāsāk vairāk vērtēt kopā ar ģimeni pavadītais laiks. “Ģimenēm vajadzētu ieplānot vienkāršu laika pavadīšanu dabā, kopīgi gatavojot vienkāršas maltītes mājās, nevis pirkt gatavu ēdienu,” viņa saka.
 
Tagad viņa meklē veidus, kā radoši līdzdalīt šo informāciju sabiedrībai.
 
“Mans sapnis ir izveidot bērnu centru Lomalindā, lai vadītu iepriekš nebijušus pētījumus un nodrošinātu pakalpojumus,” viņa saka. “Arī doties uz citiem Zilās zonas reģioniem pasaulē, lai uzzinātu, kā simtgadnieki šajās vietās ir tikuši galā ar stresu, ko viņi ir piedzīvojuši kā bērni.”
 
Lerijs Bekers, Lomalindas universitātes ziņas
 
Avots: Adventsit Review