Jēzus tiem sacīja: "Pielūkojiet un sargieties no farizeju un saduķeju rauga." (Mt. 16:6) Taču mācekļi Jēzu nesaprata divu iemeslu dēļ: pirmkārt, domāja, ka tiem nav maizes, un, otrkārt, tiem šķitis, ka Jēzum bija jādod farizejiem prasītā zīme.
 
“Iejaukts miltos, raugs darbojas nemanāmi, visu masu pārvērsdams pēc savas dabas… Rakstu mācītāji un farizeji… neatklāja savu mācību īsto būtību un patiesos nolūkus, tomēr vienmēr veikli izlietoja ikkatru izdevību, lai tās viltīgi iedvestu savu klausītāju prātos. Bet, vienreiz pieņemti, šie maldīgie uzskati iedarbojās līdzīgi raugam maizē, iespiezdamies domāšanā un pārveidodami raksturu. Tieši šīs viltus mācības bija tās, kas ļaudīm neļāva saprast Kristus vārdus.
 
Tāda pati ietekme darbojas arī mūsu dienās, kad cilvēki Dieva likumu cenšas izskaidrot tā, lai tas saskanētu ar viņu rīcību. Šī šķira bauslību neapkaro atklāti, bet piedāvā spekulatīvas teorijas, kas izrok pamatus principiem. Viņi bauslību izskaidro tā, lai iznīcinātu tās spēku.
 
Farizeju liekulība bija pašlabuma meklēšanas rezultāts, bet pašpaaugstināšanās – viņu dzīves mērķis. Tieši tas beidzās ar Svēto Rakstu sagrozīšanu un nepareizu pielietošanu un padarīja tos aklus pret Kristus misijas nolūku. Pat mācekļiem draudēja briesmas uzkrāt sirdī šo viltīgo, nenotveramo ļaunumu.
 
Tos, kas sevi uzskatīja par Jēzus mācekļiem, lielā mērā ietekmēja farizeju prātojumi. Viņi bieži svārstījās starp ticību un neticību un nesaskatīja Kristū apslēpto gudrības un atzīšanas bagātību. Arī mācekļi, kaut gan ārēji visu atstājuši Kristus dēļ, tomēr, savu labumu meklējot, vēl nebija pārtraukuši tiekties pēc lielām lietām. Šis gars izraisīja strīdus, kurš no viņiem būs lielākais. Tieši tas nostājās starp viņiem un Kristu, padarīdams tos neiejūtīgus pret Viņa pašuzupurīgo misiju un tik kūtrus izprast pestīšanas noslēpumu. Kā raugs, ja tam ļauj pabeigt savu darbu, izraisa pūšanu un bojāeju, tā pašlabumu meklējošs gars, ja tas tiek lolots, apgāna un aizved nāvē dvēseles.
 
Mūsu dienās, tāpat kā senatnē, starp Kunga sekotājiem šis viltīgais un maldinošais grēks ir visai plaši izplatīts. Cik bieži gan mūsu kalpošana Kristum, gan mūsu savstarpējās attiecības tiek aptraipītas ar slepenu vēlēšanos paaugstināties! Cik gatavi mēs esam domās paši sevi apsveikt; kā ilgojamies, lai cilvēki mūs atzinīgi novērtētu! Tā ir patmīlība, Dieva noliktā ceļa vietā ir vēlēšanās rast vieglāko, kas noved pie tā, ka Dieva baušļi tiek aizvietoti ar cilvēku teorijām un tradīcijām. Tieši saviem mācekļiem Kristus izteica brīdinājumu: "Raugiet, sargieties no farizeju rauga!" Vienīgi Dieva spēks spēj padzīt pašlabuma meklēšanu un liekulību. Šī pārmaiņa ir Viņa darbības zīme. Kad pieņemtā ticība iznīcina egoismu un izlikšanos, kad tā liek mums meklēt Dieva godu un ne savu labumu, tad varam zināt, ka tā ir pareiza. "Tēvs, pagodini savu Vārdu!" (Jāņa 12:28).[1]
 
Taču arī Debesu Valstība ir salīdzināta ar raugu: “Lai notiktu vēlamās pārmaiņas, miltos ir jāiejauc kaut kas pilnīgi no ārpuses – raugs. Tā arī grēciniekam ir jāsaņem Dieva žēlastība, lai tas kļūtu derīgs godības valstībai. Nekāda kultūra un izglītība, ko var dot pasaule, nespēj kritušu grēka bērnu padarīt par Debesu bērnu.
 
Kā tas ir ar miltos iejauktu raugu, kas savu darbību vērš uz āru, tā ir arī ar sirds atjaunošanos, kad Dieva žēlastība darbojas, pārveidodama dzīvi. Lai nonāktu saskaņā ar Dievu, nepietiek ar ārēji redzamām izmaiņām vien. Ir daudzi, kas cenšas mainīties, izlabojot vienu otru sliktu ieradumu, un tā cer kļūt par kristiešiem, taču viņi nesāk no īstās vietas. Vispirms darbam jātiek paveiktam sirdī. Ticības apliecināšana un patiesības iemantošana dvēselē ir divas dažādas lietas. Ar patiesības zināšanām vien nepietiek. Mums tās var būt, tajā pašā laikā saglabājoties iepriekšējam domāšanas veidam. Šeit vajadzīga sirds atgriešanās un svēttapšana.”[2]