Intervēja Tatjana Tomsone.
 
Jau vairāk nekā 30 gadus viņi ir mācītāja ģimene. Kad baznīcas vadība viņus uzrunāja, tas bija pārsteigums. Un tomēr viņi piekrita. Iepazīsimies šodien vairāk ar Juri un Annu Bitēm.
 
Juri, pastāstiet, lūdzu, no kādas ģimenes Tu nāc?
 
Pateicība Dievam, ka man bija iespēja piedzimt adventistu ģimenē. Omītes vecāki bija luterāņi. Ģimenē bijām četri bērni, māsa un mēs, 3 puikas. Esmu adventists trešajā paaudzē. Bērnībā tikām auklēti, mīlēti un sargāti. Mūs audzināja kristīgā garā.
 
Kāds bija tavs personīgais ceļš pie Dieva?
 
Mūsu otrās mājas bija draudze Talsos. Katrs sabats bija kas īpašs - klausījāmies Bībeles stāstus, dziedājām, lūdzām un pēcpusdienās devāmies staigāt dabā. Sabata rītos vajadzēja celties ļoti agri, lai paspētu uz bānīti. Atgriezāmies vēlu vakarā. Nemanot aizskrēja dienas, mēneši, gadi. Vecāki atstāja labu piemēru. Viņi daudz stāstīja par Dieva vadību un piedzīvojumiem. Kā bērns es ticēju Dievam. Jau 6 gadu vecumā domāju, kā būs mūžībā un kad tas brīdis pienāks? Vienkārši ilgojos pēc Kristus atnākšanas!
 
Skolas laiks bija lielu pārbaudījumu laiks, kas deva rūdījumu visai turpmākai dzīvei. Lai gan skolā puikas reizēm iekaustīja un skolotāji izsmēja, tika nepatiesi pazeminātas atzīmes un dažādos veidos bremzētas mācības. Kungs mūs stiprināja. Mums pat bija prieks, ka varam būt Dieva bērni! Mēs pastāvējām un izturējām.
 
Slēgt sirds derību ar Kungu vēlējos jau bērnībā, bet bija strikts likums, ka to varēja darīt no 18 gadiem. Vecākiem mūs gribēja atņemt, bet Dievs to nepieļāva. Tēvam gan kādu laiku nācās maksāt sodu, ka sabatā negājām skolā.
 
Nāca laiks, kad pašam radās „sava galva”, mērķi un sapņi. Bija arī lūzuma punkti. Dievs pieļāva grūtības, lai manu raksturu paslīpētu. Iekritu pats savās izliktajās lamatās. Piedzīvoju smagu avāriju. Kritiskajā brīdī Dievs man saglabāja dzīvību. Kamēr veseļojos, izlasīju grāmatu „Lielā cīņa”. Tad viss izmainījās. No tā brīža sevi nodevu Dievam pilnīgi.
 
Kā Jūs abi ar Annu iepazināties?
 
Tā ir liela Dieva žēlastība un vadība! Pēc avārijas biju uzmanīgs un piesardzīgs. Nolēmu meklēt meiteni, kas uz dzīvi raugās nopietni. Anniņa bija bārene. Un kā tas notika, to var pastāstīt viņa pati. Dievs ir dāvinājis mīļu draugu, kas aktīvi atbalsta Dieva darbu.
 
Anna. Augot valsts apgādībā, ilgojos pēc patiesas vecāku mīlestības. Beigusi Liepnas un Gaujienas internātskolu, izgāju lielajā dzīvē ar vidusskolas atestātu un veļas koferīti pie rokas. Komunistu varas laikā par Dievu neko nevarēju uzzināt. Taču priekšzīmīgai skolniecei un komjaunatnes sekretārei sirdī bija ilgas redzēt Bībeli un iepazīt Dievu.
 
Mācoties Rīgas pedagoģiskajā skolā 3. kursā, nonācu P.Stradiņa slimnīcā. Tur iepazinos ar Elzas tanti no Cīravas. Viņa ticēja Dievam, bērni bija miruši. Iedraudzējāmies un aizbraucu ciemos. Viņai bija liela Bībele un Bībeles vēl četrās valodās. Man par lielu prieku viņa uzdāvināja vidēja formāta Bībeli. Tā bija visdārgākā dāvana, kaut arī bez sākuma un beigām. Lai Bībele būtu pilnā formātā, ar roku pierakstīju iztrūkstošo.
 
Mana sirds „dega”, lasot šo grāmatu, radās daudz jautājumu. Dievs vadīja mūsu satikšanos slimnīcā katrai no savas Latvijas puses – no Gaujienas un Aizputes. Piepildījās apsolījums „Kad jūs Mani meklēsit, jūs Mani atradīsit. Ja jūs no visas sirds Mani meklēsit.” Jer.29:13.
 
Pārgāju dzīvot pie Elzas tantes. Tuvajā skolā strādāt nevarēju, jo bija jāmāca pret Dievu. Ciemā man piedāvāja darbu par kultūras nama vadītāju vai telefonisti. Atteicu. Beidzot pārorientējos uz grāmatvedību - Cīravas mežniecībā par vecāko grāmatvedi. Darbs bija 8 km no mājām, bez regulāras satiksmes. Daudzreiz domāju- cik ilgi es mērošu šo ceļu caur mežiem?
 
Kādā dienā mežniecībā ienāca skursteņslauķis Bramanis. Gaidot mežzini, iesākām sarunu. Viņš uzaicināja uz adventistu dziesmu dievkalpojumu Aizputē. Tā bija pirmā reize būt tik interesantā dievkalpojumā. Kad sludinātājs Herberts Driķis Aizputē vadīja semināru par Daniela grāmatu, mēs ar Elzas tanti bijām regulāras klausītājas. Sākām izprast dārgās patiesības. 1970. gada februārī 7 personas tikām kristītas. Tā bija visbrīnišķīgākā diena manā mūžā.
 
Man ļoti interesēja atrast informāciju par Noasa šķirstu. Nolēmu braukt uz Rīgas adventistu baznīcu J.Kupala ielā. Pēc dievkalpojuma no mācītāja vēlējos iegūt šo informāciju. Dievkalpojumā apsēdos blakus kādai meitenei manos gados. Pēc dievkalpojuma devos pie mācītāja. To redzot, viņa vēlējās ar mani iepazīties. Šī meitene Biruta stāsta: „Es devos tur un dzirdēju jautājumu: „Lūdzu, vai jums ir kādi materiāli par Noasa šķirstu?” Es pievienojos sarunai, jo man bija šie materiāli. Tā sākās mūsu pirmā saruna, kurai sekoja iepazīšanās un vēlāk apciemojumi mūsu ģimenē. Kad Jura mamma Anniņu ieraudzīja, domīgi sacīja: ”Bet kur esmu viņu redzējusi?” Viņa atcerējās sapni. Juris iepazīstinājis ar savu meiteni un sacījis: „Tā būs mana sieva!” Uz jautājumu: „Vai viņa ticīga?” saņēmusi atbildi: ”Jā!” Tas likās tik nenozīmīgs sapnis, bet sastapšanās brīdī ar nākamo vedeklu tas atausa atmiņā, jo Anniņa bija tērpusies tās pašas krāsas kleitā, kādu mamma bija redzējusi sapnī.”
 
Dažreiz Juris ar motociklu atveda māsu ciemos pie manis. Draudzējāmies gandrīz gadu un 1972. gada janvārī salaulājāmies. Bijām Dievam pateicīgi par Viņa vadību. Laulībā esam nodzīvojuši jau 46 gadus. Laimīgi brīži bija bērnu piedzimšana. Inetas un Arņa ģimene dzīvo un strādā Vācijā. Mums ir divi mazbērniņi.
 
Kāda toreiz bija ticīgo dzīve, ikdiena, grūtības un prieki?
 
Sakarā ar avāriju mani dienestā neiesauca. Katra diena atnāca ar saviem ticības pārbaudījumiem. Mans darbs bija daudzšķautnains, saistīts ar tehniku: metināšanu, traktoriem, kombainiem un atslēdznieka darbiem kartupeļu cietes ražošanas cehā. Citiem vārdiem, biju plaša profila mehanizators. Darba devēji zināja, ka sestdienās darbā nebūšu. Bija kāds piedzīvojums. Strādāju ar T-150k. Vajadzēja sagatavot laukus pavasara sējai. Tas viņiem likās tik spiedoši, ka piektdienā atbrauca delegācija runāt par strādāšanu sestdienā. Teicu: „Visu ko varu darīt, bet rīt nevaru pārliecības dēļ. Ja aiziešu, tad varu iet vienmēr.” Tajā reizē iecirkņa priekšnieks neizturēja: „Ja tu neatnāksi rīt, varēsi savus lopus ganīt „debesu ganībās”!” Aizbrauca. Pēc dažām dienām iecirkņa priekšnieks nokrita ar infarktu. Tikai ar lielām pūlēm izķepurojās! Vēlāk palikām draugi. Šajā lietā bija skaidra Dieva iejaukšanās. Man savus lopus nevajadzēja ganīt „debesu ganībās"! Dieva lielā žēlastība un vadība bija īpaši katru dienu. Graudaugu novākšanas laikā ar kombainu Dievs mani svētīja ar graudu iekūlumu. Starp 6000 jaunajiem kombainieriem Latvijā nedēļas iekūlumā ieguvu 1. vietu. Noslēdzot ražas novākšanas sezonu, Talsu rajonā man bija labākais iekūlums un arī ieguvu 1. vietu. Kā balvu varēju iegādāties jaunu auto. Darba biedri bija pārsteigti un atzina: „Tev jau Dievs palīdz, kaut nestrādāji nevienā sestdienā!”
 
Kā tu izvēlējies kļūt par mācītāju? Kāda ir tava izglītība un kādi vaļasprieki?
 
Par mācītāju kļūt nebiju domājis. Mani kalpošanā aicināja negaidot. Viss notika pēkšņi. Uzskatīju, ka neesmu cienīgs būt šajā amatā. Man bija dažādi argumenti kā Mozum. Tomēr piekritu, mani uzrunāja Dieva aicinājums un apsolījums Jozum: „Tad nu celies ar visu šo tautu un ej pāri Jordānai uz to zemi, ko Es viņiem, Israēla bērniem, gribu dot. Visas vietas, kur jūs savu kāju pēdas liksit, Es Esmu jums devis, kā Es to Esmu… solījis! Esi stiprs un drošsirdīgs.” Joz.1:2.3.7. Paldies LDS, ka bija iespēja mācīties kursos (Newbold College) no 1994. gada līdz 2007. gadam.
 
Vaļasprieki? Man patīk makšķerēt, konstruēt, metināt, darboties ar tehniku, sēņot un rušināties pa dārzu.
 
Jautājums Annai: vai bija/ir grūti būt mācītāja sievai?
 
Nelikās grūti. Iepazīstot draudzi, sapratu, ka būt mācītāja sievai nav tik vienkārši, jo jārūpējas par divām ģimenēm - savu un draudzi. Slodze sanāk liela. Kur vien varēju, atbalstīju vīru. Mēs abi izmantojām iespēju iet kolportāžā. Mūs atbalstīja arī draudzes locekļi. Cilvēki saņēma daudz garīgo literatūru un Bībeles. Pateicoties kolportāžas darbam, daudzas sirdis pieņēma patiesību un ienāca draudzē. Bija grūtības, bet Kungs vienmēr iepriecināja un stiprināja, jo vairāk tad, kad cilvēki atsaucās un pieņēma patiesību. Pārcelšanās vienmēr prasīja izturību un pacietību. Bija jauki iepazīties ar Dieva bērniem jaunās vietās. Kungs katrai dienai deva spēku.
 
Kā jūsu bērni uztvēra to, ka tētis ir mācītājs, vai bija saistīti ar to sarežģījumi skolas laikā?
 
Juris. Bērni to uztvēra pozitīvi. Viņi bija ticīgi, priecājās par mūsu darbu un aktīvi iesaistījās draudzes dzīvē un arī kolportāžā. Skolā bērni mācījās sekmīgi, sarežģījumu nebija.
 
Kurās draudzēs nācās kalpot un kur tagad sanāk būt sabatos?
 
Kalpošanas darbu iesāku 1986. gada maijā Kandavas draudzē. 1992. gadā tiku ordinēts un 1994. gadā mani nozīmēja kalpot Alūksnes un Gulbenes draudzē. Pēc 9 gadiem pārcēlāmies uz Madonu un kalpojām Madonas un Ērgļu draudzē. Pēc 10 gadiem - 2013. gadā- atgriezāmies Kandavā. Šobrīd kalpoju Kandavas un Saldus draudzē. Visas šīs draudzes ir ļoti mīļas!
 
 Varbūt atmiņā palikuši kādi īpaši spilgti garīgie piedzīvojumi kalpošanas laikā? Padalieties, lūdzu!
 
Viens no īpašiem piedzīvojumiem bija atbildēta draudzes lūgšana pēc 10 gadiem. Kandavas draudze pulcējās ļoti mazā dievkalpojuma telpā I.Sudmaļa ielā. Visā šajā laikā tika lūgts un meklēts. Ticējām, ka Dievs šo jautājumu atrisinās.
 
1987. gada pavasarī iepazināmies ar interesenti Lidiju (82 g.v.) Kandavā, Raiņa ielā 25. Viņai tuvinieku nebija, ar kaimiņiem nesatika un daudzreiz lūdza mūsu palīdzību. Lidijas kundze vēlējās, lai mūsu ģimene pārnāktu dzīvot viņas mājā un izbūvētu mājas augšstāvu. Kaimiņi brīdināja, ka viņa daudzus izmantojusi un pēc tam aizraidījusi. Noformējām pie notāra kopšanas līgumu un pārējo uzticējām Dieva aizgādībai. Jutām, ka šī māja vēlāk varētu pārtapt par dievnamu. Saimnieces kopšanā vajadzēja ļoti lielu pacietību, prasības bija augstas.
 
Pēc nepilna gada viņa saslima. Bija gulošs slimnieks, vairs nevienu nepazina. Bija jāiztur smagā kopšana, lielā veļas mazgāšana, jo pamperu tajā laikā nebija. Katru mēnesi ģimenes ārste Lidiju apskatīja. Ārste jautāja: „Vai spēsiet izturēt?” Paļāvāmies tikai uz Dieva žēlastību. Viņa apsolījums deva spēku paveikt neiespējamo: „Dievs ir uzticīgs, Viņš neļaus jūs pārbaudīt pāri par jūsu spējām, bet darīs pārbaudījumam tādu galu, ka varat panest.” 1Kor.10:13.
 
1989. gadā Lidijas kundze, kura pirms slimības pieņēma patiesību, nomira. Pēc tam sākās lielie pārbūves darbi, kuros iesaistījās draudzes locekļi. Liels prieks un gandarījums bija visiem, kad 1991. gada 6. janvārī tika iesvētītas jaunās dievkalpojuma telpas. Tā bija Dieva dāvana Kandavas draudzei pēc 10 gadu ilgām lūgšanām, meklēšanas un gaidīšanas.
 
Mūsdienu tehnoloģijas, internets atver jaunas iespējas Dieva Vēsts sludināšanai, bet tai pašā laikā var novērst cilvēkus no garīgiem jautājumiem. Kā gudri to visu izmantot, un vai ir citi veidi kalpošanai?
 
Šodien šīs tehnoloģijas ir labas, tikai nedrīkstam novirzīties no mērķa un uzdevuma. Ir jādomā, ko noliekam kā prioritāti. Vai atrodam laiku personīgām attiecībām ar Dievu, Bībeles lasīšanai un lūgšanai? Ir ļoti labas sabata rīta dievkalpojumu tiešraides internetā, tāpat var klausīties seminārus. Protams, tehnoloģijas vajag izmantot, bet šajā jomā vajadzētu būt kādam speciālistam un komandai. Krievu valodā varam atrast vairāk dažādus materiālus. Šeit Latvijā pie tā vēl jāstrādā. Tomēr nevaram aizmirst personīgos kontaktus ar cilvēkiem, ir jāiedraudzējas un tikai tad var ko piedāvāt.
 
Ko jūs, Juri un Anna, novēlētu citām mācītāju ģimenēm, kā iedrošinātu jaunus mācītājus?
 
Tas, ko Dievs aicina darīt, ir Viņa darbs. Nododieties Dievam pilnīgi un ļaujieties Svētā Gara vadībai! Visas spējas, talantus, dāvanas un dzīves pieredzi lietojiet Dievam par godu. Pieķerieties Kungam! Viņam ir gudrība jūsu neziņai un spēks jūsu nespēkam. „Celieties ar visu šo tautu un ejiet pāri Jordānai uz to zemi, ko Tas Kungs vēlas jums dot.” Kristus apsolījis vadīt ikvienu līdz uzvarai. Lai Dievs Jūs bagātīgi svētī, dod prieku un izturību!
 
Tuvojoties LDS kongresam, ko jūs ieteiktu gan delegātiem, gan visiem pārējiem, kas dzīvos līdzi šim draudzēm nozīmīgam pasākumam?
 
Tā ir liela atbildība un izaicinājums. Priecājos, ka varam nopietni lūgt visi kopā 100 dienas par šo pasākumu. Savus plānus, ambīcijas noliksim pilnīgi malā. Apzinieties laika nopietnību un darba svarīgumu! Atbalstīsim katru labu priekšlikumu. Paļausimies Svētā Gara vadībai visos izvirzītajos jautājumos. Par šo pasākumu turpināsim lūgt.
 
Un vēl dažus novēlējuma teikumus AV lasītājiem.
 
Dievs ir labs, un Viņa žēlastība paliek mūžīgi! Laiks ir palicis maz! Mīļie AV lasītāji: „Katrai dvēselei būs jāiztur smags pārbaudījums: vai es paklausīšu Dievam vairāk nekā cilvēkiem? Izšķirošā stunda jau ir klāt. Vai mūsu kājas stāv stingri uz Dieva nemainīgā Vārda klints? Vai mēs esam gatavi nelokāmi aizstāvēt Dieva baušļus un Jēzus ticību?” EGV „Lielā cīņa”, 594.
 
Novēlam, lai Dievs bagātīgi svētī bīskapu un jauno draudzes vadību!
 
No žurnāla "Adventes vēstis", aprīlis, 2018