Kristīgā baznīca gadsimtiem ilgi ir centusies definēt elles koncepciju. Tā tiek nošķirta kā vieta, kur mūžīgi cietīs mokas visi tie, kuri nav pieņēmuši Dieva mīlestību. Tā ir arī uzskatīta kā vieta, kur mūžīgi valdīs sātans. Elle tiek pretstatīta Dieva labestībai un daudzu kristiešu uzskatos paradīze ir vieta, kur atpestītie visu mūžību laimīgi priecāsies Dieva priekā, un vienlaicīgi vēros kā tur lejā mūžīgi mocīsies grēcinieku dvēseles, kas tiem liks slavēt Dievu ar divkāršu enerģiju par Viņa mīlestību un žēlastību.
 
Tiešām, daudzi tic elles eksistencei un ir pārliecināti, ka tādai vietai ir jābūt kaut kur pazemē, lai cilvēce trīcētu un drebētu, bīstoties grēkot svētā Dieva priekšā. Tie uzskata, ka elles mūžīgās mokas esot pelnītas visiem ļaundariem. Taču šis ticējums nav balstīts uz Rakstiem, bet gan uz čūskas vārdiem: “Jūs nemirsiet vis” (1. Moz.3:4). Pieņemot paradigmu, ka pēc nāves cilvēks pamet savu miesu un turpina savu eksistenci garīgi, nenovēršami noved pie mācības par elli, šķīstītavu un paradīzi. Tomēr Raksti norāda, ka cilvēks nevar eksistēt ārpus miesas. Raksti māca par miesas augšāmcelšanos. Kristus augšāmcēlās un augšāmcelsies arī cilvēki: “tie, kas labu darījuši, lai celtos augšām dzīvībai, bet tie, kas ļaunu darījuši, lai celtos augšām sodam” (Jāņa 5:28). “Bet ikviens savā kārtā: vispirms Kristus, pēc tam tie, kas Kristum pieder Viņa atnākšanas dienā” (1. Kor. 15:23).
 
Maldi nr. 1
Elle esot vieta, kur mūžīgi valda sātans un kritušie eņģeļi

Cilvēku veidotajos elles aprakstos velns tiek aprakstīts bezmaz vai kā Dieva “kalps”, kurš visu mūžību “strādās”, lai sodītu, mocītu un dedzinātu savus piekritējus. Šie maldi apraksta sātanu kā maniaku, kurš visu mūžību sadistiski mocīšot savus pielūdzējus, lai gan reālajā dzīvē tas ir cīnījies pret Dieva kalpiem. Šī loģikas pretruna ticīgos nemaz nemulsina.
 
Mateja 25:41 rakstīts, ka mūžīgā uguns ir sataisīta velnam un viņa eņģeļiem uz bojā eju un nevis mūžīgai dzīvībai tajā. Atkl. 20. nodaļas apraksta uguns jūru kā grēka risinājumu pašā galā, kur nonāk velns, kā arī visi tie, kuri savas dzīves laikā nebija atteikušies no grēka un netaisnības. Otrā nāve ir fināla risinājums pēc kura “sāpju vairs nebūs” (Atkl. 21:4).
 
Maldi nr. 2
Elle esot vieta, kur grēcinieki visu mūžību jautri pavadīs savu laiku

Kāds jokdaris reiz esot sacījis, ka viņš ellē pratīšot pierunāt velnu un kļūšot par kurinātāju. Citi, savukārt, ir pārliecināti, ka elle ir vieta, kur grēcinieki satiks savus vecos draugus, kopā dzers alu, sildīsies pie uguns un jautri pavadīs laiku. Velns tiem saistās ar jautrību.
 
Mateja 13:42 teikts, ka grēcinieki taps iemesti degošā ceplī, kur būs “raudāšana un zobu trīcēšana”, kas nemaz neizklausās pēc jautras vietas.
 
Maldi nr. 3
Velns mūžīgi mocīs grēciniekus elles katlos

Bībelē nav nevienas rakstu vietas, kas to apstiprinātu. Taču ir daudz karikatūru un pasaku, kas šo iztrūkstošo informāciju ilustrē kolorītos zīmējumos. Daudz šo attēlu ir arī baznīcās un daži, īpaši iespaidojušies cilvēki, saskatoties šos attēlojumus apgalvo, ka paši esot bijuši ellē un to visu esot redzējuši, kas piedod ticību attēliem baznīcās. Dante apraksta elles septiņus lokus. Arī citi literāti šīs idejas ir paķēruši un izvērsuši. Kāds autors piezīmē, ka cilvēki tik krāsaini un spilgti spēj aprakstīt elli, it kā tur jau būtu bijuši, bet ne vārda īsti neprot pastāstīt par Debesīm, kur vēlas nokļūt.

Bībeles lasītājam ir jāsaprot, ka burtiskas elles aprakstu Svētajos Rakstos nav.
 
Maldi nr. 4
Elle, tāpat kā Debesis, būšot mūžīga

Daži apgalvo, ka labais nevar pastāvēt bez sliktā, tādēļ elle esot nepieciešamība, lai pastāvētu labā paradīze.
 
Bībelē ir vairākas rakstu vietas, kuras norāda, ka Dievs sodīs ļaundarus ar “mūžīgu” uguni, taču, rūpīgi lasot, var ievērot, ka grēka alga ir nāve, bet mūžīgā dzīvība tiek apsolīta vienīgi Jēzū Kristū (Rom. 6:23). Mūžība tiek attiecināta uz “dzīvību” Jēzū Kristū, Dieva “uguni” un “mūžīgu” likumu. Mūžība ir paša Dieva atribūts un Viņš to piešķir tiem, kas atsaucas uz Viņa aicinājumu.
 
Taču Dievs nepiešķir mūžīgu eksistenci velnam un bauslības pārkāpējiem jebkādā formā. Viņu gals ir “mūžīgajā”, neizdzēšamajā ugunī, kas panāk mūžīgu iznīcību, neatstājot no tiem “ne stiebru, ne sakni” (Mal. 3:19).
 
Maldi nr. 5
Ellē nonākšot cilvēki, kuri to nav pelnījuši

Bībele ir sarakstīta senebreju un sengrieķu valodās. Vārdi, kuri tiek tulkoti kā “elle” var būt attiecināmi gan uz kapu, gan uz iznīcību gala laikā. Kapos nonāk visi, kuri piedzimst šajā pasaulē. Taču iznīcību gala laikā piedzīvos tikai tie, kuri apzināti ir noraidījuši brīdinājumu.
 
Bībelē nav nevienas rakstu vietas, kura aprakstītu ellē nonākušo cilvēku mokas. Vienīgā rakstu vieta ir alegorija, kuru Jēzus izmanto līdzībā par nabaga Lācaru un bagātnieku. Taču arī tajā bagātnieks savās mokās nelūdz Ābrahāmu pēc glābšanas vai piedošanas. Pat vairāk, viņš atzīst, ka tur nonācis pelnīti. Var gan daudz spriest par Ābrahāma klēpja plašumu līdzībā, cik daudz izglābto var tur sasēsties, vai arī to, ka Ābrahāms nav Ābrahāms, bet gan pats Jēzus. Šīs sarunas lai ir teologu rīcībā, Taču līdzība ilustrē, ka mums nav iespējami kontakti ar mirušajiem un ļaudis neticēs pat arī tad, kad Kristus augšāmcēlās no mirušajiem. Bez tam, balstoties uz ekseģēzes likumsakarībām, alegorija nav labākais veids, uz kuras pamata veidot doktrīnu, kā tas ir izdarīts ar doktrīnu par elli.
 
Maldi nr. 6
Ellē nonākšot tie, kuri nebūs derīgi Debesīm, lai arī cik daudz to būtu gribējuši

Šie maldi dažkārt ir sastopami starp kristiešiem, kas apšauba savu derīgumu Debesīm. Tie šaubās, vai Dievs tos mīl, vai Dievs tiem ir piedevis, vai Dievs tos pieņem. Tie skatās uz saviem nepilnīgajiem darbiem un niecīgajiem upuriem, kas tos noved izmisumā, ka tiem šķiet, ka Debesis tiem nekad nesasniegt. Viņi neatpazīst, ka tiek kārdināti. Velns šīs dvēseles kārdina un dzen izmisumā, taču tām ir jālūkojas uz Jēzu.
 
Kristus ir sacījis: “Jo tāda ir Mana Tēva griba, lai ikvienam, kas skata Dēlu un Viņam tic, būtu mūžīgā dzīvība un Es viņu celtu augšā pastarā dienā” (Jāņa 6:40).
 
Maldi nr. 7
Kristus esot nokāpis ellē

Pastāv fantastiska interpretācija, ka Kristus esot “nokāpis ellē”. Bībelē nav šādas rakstu vietas. Taču daudz kristiešu tam tic, jo šie vārdi tiek regulāri atkārtoti ticības apliecībās. Tam pakārtots ir skaidrojums par rakstu vietu 1.Pēt. 3:19, ka Kristus pēc savas nāves esot ieradies mirušo valstībā, lai no turienes izglābtu dvēseles. Šī rakstu vieta ir sarežģīta pat sengrieķu tekstā. Saskaņā ar Sv. Rakstiem Kristus ir nācis miesā un jebkāds pretējs paziņojums apliecina antikrista garu (1.Jņ. 4:2). Kristus nevar būt ārpus miesas un ārpus miesas Viņš neatklājas. Pēc krustā sišanas Viņš bija miris un aprakts kapā pēc Rakstiem. Viņš bija miris un ir augšāmcēlies miesā pēc Rakstiem.
 
Maldi nr. 8
Jaunajā Zemē mūžīgi kūpēs elles dūmi

Trešā eņģeļa vēstī Atkl. 14:10-11 tā ir rakstīts, bet tur nav rakstīts, ka grēcinieki taps mocīti mūžīgi, lai gan to dūmi tiek aprakstīti “mūžīgi paceļamies”. Tā ir atsauce uz Jes. 34:10, kur tiek izmantoti līdzīgi vārdi, aprakstot Ēdomas iznīcību. Taču interesanti, ka jau nākamajā 11.p. pa vidu starp mūžīgo iznīcību – dūmiem, sēru un darvu – tiek uzskaitīti dažādi dzīvnieki, kuri tur dzīvos un pārvietosies. Arī Sodoma ir iznīcināta ar “mūžīgu” uguni (Jūdas 1:7), taču tā nekur nedeg. No tā var spriest, ka mūžīgās uguns ilgums ir atkarīgs no rezultāta. Sodoma ir iznīcināta tā, ka pat arheologi to nevar atrast. Šī “mūžīgā” uguns panāk neatgriezenisku rezultātu, kuru nevar vairs atsaukt. Tādēļ tiek izmantots alegorisks apzīmējums, ka dūmi paceļas “mūžīgi”.
 
Maldi nr. 9
Doktrīna par elli jau daudzus gadsimtus ir labi kalpojusi, lai mudinātu ļaudis mīlēt Dievu

Te ir puspatiesība – doktrīna par elli tiešām ir sludināta daudzus gadsimtus no baznīcu kancelēm. Ar to ir baidīti bērni un pieaugušie. Bailes no elles mokām ir skubinājušas daudzus dot Dievam svinīgus solījumus, to skaitā arī Viņu uzticīgi mīlēt.
 
Vai ir iespējams Dievu mīlēt no visas sirds, spēka un dvēseles, baidoties, ka Viņš var iegrūst ellē tikai par vienu nepareizu vārdu, soli, domu? Ja šāda ir uztvere par Dievu, tad nav jābrīnās, ka no tās izriet attiecīga teoloģijas interpretācija. Ķeceri tika spīdzināti moku kambaros, jo bija uzskats, ka arī Dievs mocīs pārkāpējus ellē. Ķeceri tika dedzināti ugunī, jo saskaņā ar doktrīnu arī Dievs metīs ugunī pārkāpējus. Baznīcas kalpi rīkojās saskaņā ar pašu veidoto doktrīnu par elli.
 
Vai šī doktrīna ir palīdzējusi kādiem kļūt mīlošākiem pret Dievu? Pasaulē ir daudz tādu, kuri ir pagriezuši muguru Dievam dēļ doktrīnas par elli, cietumos ir daudz tādu, kuri bērnībā ir bijuši kristīti un pie bikts grēcinieku rindas nepaliek mazākas. Doktrīna par elli nav panākusi sirsnīgu mīlestību uz Dievu, bet tikai bažas un nedrošību jautājumā par personisko glābšanu.
 
Maldi nr. 10
Doktrīna par elli motivē grēciniekus negrēkot

Grēka alga ir nāve. Dvēsele, kura grēko, tā mirs (Rom. 6:23, Ec. 18:4). Doktrīna par elli neattur grēcinieku no grēkošanas, ne arī tās iztrūkums uztur dievbijību. Atklāsmes grāmata apraksta uguns jūru kā reālu vietu, kur nonāks visi, kuri nav atgriezušies pie Kristus un palikuši savā netaisnībā un melos.
 
Bailes no soda ir vissliktākā mīlestības motivācija. Dievs nevienam nedraud ar elli, ja kāds izvēlas Viņu nemīlēt. Taču grēka alga ir nāve.
 
Dieva taisnība pieprasa, lai ļaunums tiktu izmeklēts tiesā un sodīts ar tiesas lēmumu. Kristus ir parādījis pietiekošu daudzumu pacietības un žēlastības, lai aicinātu, brīdinātu un paskubinātu grēkojošos atgriezties. Viņš ir samaksājis par mūsu grēkiem izpirkumu maksu un atdevis Savu dzīvību, lai ikviens, kas Viņam tic, iegūtu mūžīgo dzīvību. Protams, ka ikviens no mums ir pelnījis nosodījumu un Dievam ir nepieciešams paaugstināt taisnību. Tomēr Kristus aicina sekot Viņam šodien, kad dzirdiet Viņa balsi, neapcietiniet savas sirdis.
 
Andris Pešelis
Mācītājs, LDS Sabatskolas nodaļas vadītājs