Lomalindas universitātes studenti un absolventi darbojas kopā nesavtīgā iniciatīvā

Reiz Tevita Palaki kā Lomalindas universitātes students izlaida ēdienreizes, lai finansiāli atbalstītu savu tikko iesākto kalpošanu, kas tagad koordinē daudzus brīvprātīgos kalpot bezpajumtniekiem Sanbernardino apgabalā Kalifornijā, ASV, piedāvājot viņiem kristīgo kāju mazgāšanu.
 
Tagad nevalstiskā bezpeļņas organizācija “United Feet” (“Apvienotās kājas”), ko Palaki uzsāka kā otrā kursa students 2015. gadā, izsūta brīvprātīgos līdz pat četrām reizēm nedēļā, lai kalpotu vietējiem bezpajumtniekiem. Brīvprātīgie ir apbruņojušies ar spaiņiem, ziepēm un dvieļiem, lai kalpotu bez dzīvesvietas esošajiem vīriešiem un sievietēm apgabala draudzēs un misijas pasākumos ar rituālu no Jaunās Derības apraksta par to, kā Jēzus mazgāja kājas saviem mācekļiem. Brīvprātīgie novieto krēslus un visu nepieciešamo, mazgā kājas bezpajumtniekiem, kas to vēlas, iedod zeķu pāri un piedāvā lūgt kopā ar viņiem.
 
“Tu vari ieskatīties viņu dzīvēs, kur viņi ir staigājuši, un palīdzēt viņiem nomazgāties tīriem,” saka Palaki, kas 2017. gadā pabeidza Lomalindas universitātes Sabiedroto veselības speciālistu skolu ar maģistra grādu ortožu un protēžu zinātnē. “Parādīt, kā Jēzus dzīvoja, ir kaut kas iespaidīgāks nekā to teikt.”
 
Studenti no dažādām akadēmiskajām programmām Lomalindas universitātē tagad kalpo kā brīvprātīgie, veidojot attiecības ar tiem sabiedrības locekļiem, kam ir mazāk paveicies, uzklausot viņu stāstus un lūdzot kopā ar viņiem.
 
Dalībnieki cer attīstīt kalpošanu nelielai daļai bezpajumtnieku, kuru skaits Losandželosas un Sanbernardino apgabalos sasniedz aptuveni 60 000 cilvēku, saskaņā ar apgabala statistikas datiem.
 
Palaki strādā par ortožu un protēžu rezidentu netālu esošajā Ontario pilsētā un vakaros turpina kalpot kā brīvprātīgais “United Feet” kalpošanā.
 
Nesen kādā vakarā viņš un Al Ursales, ortožu un protēžu students, kas pārņēma kalpošanu 2017. gadā, devās uz Redlendas draudzes telpu, kurā notika draudzes misijas programma. Puiši izvietoja krēslus, bļodas ar ūdeni un nolika pa rokai dvieļus un zeķes. Tad viņi sāka gaidīt.
 
“Reizēm ir mazliet nepieciešams laiks, lai atnāktu,” Ursales saka. “Reizēm tā vairāk ir ziņķārība, nevis vajadzība, es domāju.”
 
Nākamās stundas laikā ieradās vairāki cilvēki, daži atkārtoti. Kad viņi apsēžas, kāju mazgātājs jautā, kā viņiem klājas. Kāda sieviete atbild: “Auksti, esmu nogurusi”, bet, ielikusi kājas siltajā ūdenī, viņa atviegloti nopūšas.
 
Studenti iepazīstas ar cilvēkiem, kam viņi kalpo. “Mēs spēcīgi izjūtam, ka mēs kā studenti esam aicināti būt draudze,” saka Palaki. “Mūsu mērķis ir, lai Kristus ietekme sniegtos aiz baznīcas sienām un soliem, un bezpajumtnieku kopiena ir kļuvusi par mūsu draudzi.”
 
“Tas arī palīdz atbrīvoties no tiesājošām tendencēm un aizspriedumiem, kādi ir mums visiem,” teica Odrija Bamforda (Audrey Bamford), uzturzinātnes un diētas studente, kas regulāri kalpo. “Tas parāda personību, kas slēpjas aiz sejas, un kļūst vieglāk redzēt cilvēkus tādus, par kādiem Dievs viņus ir radījis. Tā, bez šaubām, ir pazemības pieredze.”
 
“Piedodiet, manas kājas nelabi ož,” teica kāds vīrs.
 
“Nesatraucieties,” atbildēja Ursales, kas mazgāja vīrieša kājas ar ziepēm un gumijas cimdiem rokās.
 
Palaki pēctecis Ursales smaida, atceroties kalpošanas sākumu pirms trim gadiem. “Tevitam ir divi īpaši iespaidīgi talanti: iedvesmot citus par to, par ko deg viņš pats, un būt spējīgam atrast līdzekļus, kad tas liekas neiespējami,” saka Ursales. “Vienu reizi Tevita atnāca uz Lomalindas universitātes Farmācijas skolu tik sajūsmināts, ka viņi saziedoja 1000 jaunus zeķu pārus. Tas ir pārsteidzoši redzēt, kā Dievs ir varējis izmantot “United Feet” kalpošanu.”
 
“United Feet” ideja radās kādā reizē, kad Lomalindas universitātes ortožu un protēžu profesors uzaicināja savus studentus uz vakariņām savās mājās. Vakara noslēgumā, kad bija palikuši tikai profesors, Palaki un vēl kāds students, viņi sāka runāt par savām dedzīgākajām vēlmēm. Palaki degsme par bezpajumtniekiem izcēlās.
 
“Es pie sevis domāju: ‘Kādas ir viņu patiesās vajadzības? Kādas pamatvajadzības rada cīņas, kuras viņi piedzīvo katru dienu?’” Palaki atceras. Viņš griezās pie Rakstiem un atrada tur atbildi: kājas. Daudzi bezpajumtnieki lielāko dienas daļu pavada uz kājām un tāpēc viņu kājas bieži ir netīras un iekaisušas.
 
“Tajā brīdī,” Palaki teica, “mēs zinājām, ka patiesa kristietība ir kāju mazgāšana kādam, kam tas ir vajadzīgs. Tev ir jāiztukšo sevi pilnībā, lai Dievs var piepildīt tevi ar Svēto Garu. Šīs zināšanas vēl joprojām ir kalpošanas pamats.”
 
Bet nākamajos mēnešos radās dažādi šķēršļi. Negaidīti izaicinājumi un birokrātija kļuva par realitāti, bet, tā vietā, lai zaudētu drosmi, Palaki paņēma lietu savās rokās. Viņš nokārtoja studenta aizdevumu 500 dolāru apmērā.
 
“Es zinu, tas izklausās absurdi, bet es zināju, ka nevaru gaidīt, kad kāds cits darīs to, ko es biju aicināts darīt,” viņš atceras.
 
Aizdevums sedza izdevumus īsu laiku, bet, kad tas beidzās, viņiem vēl joprojām nebija nepieciešamo līdzekļu, lai nopirktu spaiņus, ziepes un zeķes. Pievienojās vēl brīvprātīgie, un viņi varēja izdarīt vairāk, bet tas tikai izsmēla viņu līdzekļus vēl ātrāk.
 
Kad nauda beidzās, pazuda arī brīvprātīgie. Tas būtu varējis nozīmēt programmas beigas, bet Palaki nevarēja izdzēst dzirksteli, kas lika viņam padarīt Jēzu taustāmu un redzamu, sekojot Viņa kalpošanai.
 
“Es nezināju, ko vēl varu darīt, tāpēc es sāku izlaist pusdienas ceturtdienās, lai varētu izlietot pusdienu naudu, kalpojot kopienai, ko es mīlēju,” Palaki saka.
 
Viņš atceras kādu dienu, kad viņš raudāja, jo varēja atļauties nopirkt pietiekami materiālu tikai vienam brīvprātīgajam kalpotājam, un viņš zināja, ka viņam ir jāturpina cīnīties, lai kalpošana turpinātos.
 
Palaki pavadīja divus mēnešus, kalpojot aizmirstajai kopienai no Losandželosas līdz pat Napa ielejai. “Es biju tik noguris, un es gribēju pārtraukt, jo es jutos tik vientuļš. Bet Dievs turpināja dot man pietiekami enerģijas, lai to uzturētu. Man tajā laikā nebija ne jausmas, ko Dievs bija ieplānojis.”
 
Pēc šī izaicinošā laika kalpošanā studenti, kas bija pārtraukuši brīvprātīgo darbu nepietiekamu finanšu dēļ, saprata, ka viņi nevar gaidīt uz naudu, bet viņiem ir jāatdzīvina “United Feet”. Viņi nolēma, tāpat kā Palaki, ka viņi negrib gaidīt, kad kāds cits nodrošinās nepieciešamās finanses.
 
Daudzi kādreizējie brīvprātīgie nolēma turpināt kalpošanu paši ar saviem līdzekļiem, nevēloties zaudēt saikni, ko viņi izjuta pret šo kopienu. Piecās no astoņām Lomalindas universitātes skolām tika saziedoti vairāk nekā 3000 dolāri.
 
Viņi deva ne tikai savu naudu, bet arī laiku. Tajā gadā kalpošanā bija pavadītas 1200 stundas, vairāk nekā 350 no tām bija nostrādājis Palaki pats.
 
“Es zināju, kad cilvēki nāks ar ekipējumu, ko izmantot, un zeķēm, ko dot, Dievs darbosies pie citu brīvprātīgo sirdīm tieši tāpat, kā Viņš bija strādājis ar manu sirdi,” Palaki saka. “Tas mums ir mācījis, ka tad, kad Dievs dod degsmi, Viņš pašķir arī ceļu.”
 
Janelle Ringer, Lomalindas universitātes ziņas
 
Avots: Adventist Review