Jāņa 13:8 “.. Jēzus tam atbildēja: ja Es tevi nemazgāšu, tad tev nebūs daļas ar Mani.” (Glika tulk.)
Mēs šodien esam pieraduši un daudzreiz aizņemti ar lieliem vārdiem un lozungiem, piemēram, lielveikali, lielpārdošana, lielakcija un pat tuvojas Lieldienu svētku laiks. Cik lielus plānus, lielas idejas un lielus darbus es kaldinu savā prātā? Vai man ir kāda daļa atvēlēta arī Jēzum un Viņa kalpošanai?
Cik daudz es esmu gatavs pieņemt un cik daudz dot?
Dievs savā Vārdā mums skaidri pasaka, ka vēlas būt vienots ar mums domās, vārdos un rīcībā. Viņš vēlas, lai arī mēs izvēlamies daļu ar Viņu.
Fil. 2:5-8 “Savā starpā turiet tādu pat prātu, kāds ir arī Kristū Jēzū, kas, Dieva veidā būdams, neturēja par laupījumu līdzināties Dievam, bet Sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu, tapdams cilvēkiem līdzīgs; un, cilvēka kārtā būdams, Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei!” Kad uzlūkojam savu Pestītāju, mēs ieraugām Dieva mīlestību un Viņa pazemības mācību.
Situācija toreiz – garīgs tukšums
Jau pirms vakarēdiena un arī vakarēdiena laikā mācekļu vidū bija aktuālas pārrunas:
“Kurš no mums ir lielākais? Kurš no mums Meistara valstī būs lielākais ministrs?”
Lai gan mācekļi gāja kopā ar Jēzu, tomēr viņu prāti bija pārņemti ar Kristus prātam pretējām domām.
Lūkas 22:24-27– “Un tur arī ķilda cēlās viņu starpā, kurš no viņiem esot lielākais. Un Viņš tiem sacīja: "Ķēniņi valda pār tautām, un varenos sauc par labdariem. Bet jūs tā ne. Bet lielākajam jūsu vidū būs būt kā jaunākajam, un vadonim kā tādam, kas kalpo. Jo kas ir lielāks: vai tas, kas sēž pie galda, vai tas, kas kalpo? Vai ne tas, kas sēž pie galda? Bet Es esmu jūsu vidū kā tāds, kas kalpo.”
Kāpēc rodas ķildas un strīdi?
Ķildas rodas, kad izvēlamies dzīvot bez Kristus (Gal. 5:19-20). Staigājot bez Gara, mēs paļaujamies uz savām miesīgajām vēlmēm – būt lielākam un pirmajam. Tas nozīmē, ka mēs dzīvojam kā šīs pasaules cilvēki, un Svētais Gars nemājo mūsos. Dievs caur apustuli Pāvilu saka: “Jūs vēl esat miesīgi. Kamēr jūsu starpā naids un ķildas, vai tad neesat miesīgi un vai nedzīvojat kā šīs pasaules cilvēki?” (1Kor. 3:3).
Zāles
Jēzus ļoti mīlēja mācekļus un Viņš zināja arī to, kas norisinājās viņu sirdsprātos, tāpēc sniedza tiem kādu uzskatāmu mācību. Jēzus piedāvāja mācekļiem vislabākās zāles pret nevienprātību – “savu mīlestību līdz galam”. (Jāņa 13:1)
Viņš ne tikai teorētiski atklāja šīs problēmas risinājumu, bet caur savu rīcību parādīja, kā to pielietot: “Nevienam nav lielākas mīlestības kā šī, ja kāds savu dzīvību nodod par saviem draugiem.” (Jāņa 15:13)
Uzlūkojot Jēzus atklāto mīlestību, kura “iet” līdz galam, kura ienaidniekus nosauc par draugiem un pat vēl tālāk – kura atdod savu dzīvību par tiem–, Svētā Gara spēkā varam saņemt dziedināšanu, atbrīvošanu no lepnuma un nevienprātības.
Dziedinošā kalpošana
Jāņa 13:4-5 “Viņš ceļas no vakariņām, noliek drēbes, ņem priekšautu un apsien to; pēc tam ielej ūdeni traukā un sāk mācekļiem kājas mazgāt un tās žāvēt ar priekšautu, ko Viņš bija apsējis.”
Jēzus ir nolicis virsējo apmetni un ap gurniem apsējis priekšautu. Visos četros evaņģēlijos mēs
atrodam tikai vēl vienu vietu, kur Jēzum ir atņemtas drēbes, un tā ir – krustā sišana (Jāņa 19:23.24; Lūkas 23:34; Marka 15:24; Mateja 27:35). Apustulis Jānis, šeit pieminot šo detaļu, atklāj mums Jēzu, mūsu Pestītāju, kā kalpu, kurš cieš, kurš uzņemas mūsu kaunu un negodu, lai mūs dziedinātu. Jes. 53:4-7 “Taču viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas, un mūsu sāpes viņš bija uzkrāvis sev, kurpretī mēs viņu uzskatījām par sodītu, Dieva satriektu un nomocītu. Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts viņam mums par atpestīšanu, ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti. Mēs visi maldījāmies kā avis, ikviens raudzījās tikai uz savu ceļu, bet Tas Kungs uzkrāva visus mūsu grēkus viņam. Kad viņš tika sodīts un spīdzināts, viņš padevās un neatdarīja savu muti kā jērs, ko ved nokaušanai, un kā avs, kas paliek klusa savu cirpēju priekšā; tā viņš apklusa un neatdarīja savu muti.” Jēzus uzņēmās cilvēku grēkus, kaunpilno krusta nāvi, lai glābtu tos, kurus Viņš tik ļoti mīl. Kāds pretstats mācekļiem, kuri cīnījās par augstāko vietu. Pestītājs kā kalps – tā ir pazemības mācība, kuru toreiz vajadzēja apgūt mācekļiem un šodien arī mums.
Piekrist vai nepiekrist
Turpinājumā, Jāņa 13:6-11, mēs atrodam ļoti nozīmīgu Jēzus sarunu ar Pēteri.
Pēteris nevēlas, ka Jēzus mazgātu viņa kājas. Viņam ir kauns, apzinoties savu lepnumu. Pēteris saprot, ka būtībā viņam vajadzēja mazgāt Jēzus kājas. Pēc jūdu tradīcijas mazgāt skolotāja kājas bija svešzemju verga pienākums. Šajā situācijā, kad viņu vidū nebija neviena verga, kādam no mācekļiem vajadzēja uzņemties šo kalpošanu. Bet tad pieceļas Jēzus un ar savu rīcību parāda, ka Viņš ir kalps, pravietotais Dieva Kalps, par ko raksta pravietis Jesaja 42:1: “Redzi, tas ir Mans kalps, ko Es neatlaižu; Mans izredzētais, pie viņa Manai dvēselei ir labpatika.” (Jes. 49:6; 50:10; 52:13; 53:2.11).
Pieņemt Pestītāja pazemības kalpošanu – tā ir tikai daļa no tā, ko Jēzus vēlas mums iemācīt. Viņš apsola, ka Pēteris vēlāk visu sapratīs. Tomēr Pēteris iebilst: “Kā meistars var savam kalpam mazgāt kājas?” Jēzus atbilde ir nepārprotama: “Ja Es tevi nemazgāšu, tad tevim nebūs daļas ar Mani.” Tas pārliecina Pēteri, jo viņš grib, lai viņam būtu daļa ar Jēzu – viņš vēlas, lai Jēzus viņu pilnībā nomazgā. Viņš grib lielu daļu ar Jēzu! “Jēzus saka viņam: "Kas ir mazgājies, tam nevajag vairāk kā vien kājas mazgāt, jo viņš viscaurēm ir tīrs.” Jēzus šeit norāda uz kādu augstāku un svarīgāku “mazgāšanu”. Viņš mīlestībā labprātīgi uzņēmās kalpa lomu, lai šķīstītu dvēseli no grēka.
Elena Vaita grāmatā Laikmetu ilgas, 534.lpp. saka: “Pakalpojums, no kura Pēteris atsacījās, bija simbols kādai nozīmīgākai šķīstīšanai. Kristus nāca pasaulē, lai cilvēku sirdis attīrītu no grēka traipiem. Neļaudams Kristum mazgāt viņa kājas, Pēteris atteicās no dvēseles šķīstīšanas, ko simbolizēja šis rituāls. Viņš tiešām atteicās no sava Kunga. Kungam tas nav pazemojums, ja atļaujam Viņam sevi šķīstīt. Visīstākā pazemība no mūsu puses būs tā, ja ar pateicīgu sirdi pieņemsim katru mūsu labā veikto darbu un ar vislielāko nopietnību kalposim Kristum.”
Pieņemt un kalpot
Laodiķejas draudzei nav viegli pazemībā pieņemt palīdzību, jo liekas, ka visa kā ir pietiekami un nekā netrūkst (Atkl. 3:14-19). Vai arī mēs dažkārt neizturamies kā Pēteris, vēloties saņemt svētības, bet iebilstot pret Kristus piedāvāto “mazgāšanu”? Mēs nevaram paši sevi attīrīt no grēkiem, mums jāatļauj to darīt Jēzum. Ja mēs to nevēlamies, tad mums nav daļas ar Jēzu. Un tad mēs savā augstprātībā un lepnībā aizejam bojā. Bet tikai Jēzus var mūs nomazgāt, un mums ir jāļauj, lai tas notiek!
Varētu likties, ka pašam ir vieglāk kaut ko darīt sevis un citu labā nekā iemācīties šo pazemības mācību. Mēs veidojam paši savus elka dievus, kas izteic vien to, ka mēs paši gribam noteikt visu savā dzīvē. Ļaut sev nomazgāt kājas un mazgāt otra kājas – tā ir pazemības skola.
Pēteris un pārējie mācekļi piedzīvoja garīgo attīrīšanu, jo viņiem tika “.. atklāts un pieejams avots pret grēku un pret nešķīstību.” (Cah. 13:1). Tas nenozīmē, ka viņu dzīve no šī brīža bija bez grēka. Viņi nebija atbrīvoti no sātana kārdināšanām. Mazgāšanās šajā Avotā no grēka un nešķīstības ir pieejama un tiek arī saņemta, kad grēcinieks atzīst un nožēlo. Rodas jautājums: Jēzus arī Jūdasam mazgāja kājas, bet vai viņš piedzīvoja garīgu attīrīšanu? Atbildi dod pats Jēzus: “Arī jūs esat tīri, bet ne visi." Jo Viņš pazina Savu nodevēju, tāpēc Viņš sacīja: "Ne visi jūs esat tīri.” (Jāņa 13:10.11) Elena Vaita raksta: “Kad Pestītāja rokas mazgāja un slaucīja šīs netīrās kājas, Jūdas sirds notrīsēja aiz pamudinājuma tūlīt, uz vietas izsūdzēt savus grēkus. Bet viņš negribēja pazemoties. Viņš apcietināja savu sirdi pret nožēlu, un uz mirkli pārtrauktie vecie impulsi atkal guva virsroku. ... Redzot Kristu, pēc Jūdas domām, sevi tā pazemojam, māceklis vēl stingrāk apņēmās no Viņa atteikties, savu nodomu motivējot ar to, ka ir piekrāpts. Tagad viņš nokļuva dēmonu varā un nolēma līdz galam paveikt darbu, kuru bija apņēmies izdarīt, – nodot savu Kungu.” (Laikmetu ilgas, 534) Diemžēl Jūdas neizvēlējās atsaukties Svētā Gara pamudinājumam nožēlot, un rezultāts bija sirds nocietināšana. Kāds brīdinājums mums!
Patiesā pazemība, kuru mums jāiemācās – atzīt savu nespēcību un atļaut Jēzum kalpot, lai mūs glābtu. Cilvēks, kurš kājmazgāšanas laikā pazemojas un mazgā kājas, atklāj Jēzus pazemību. Tas patiešām ir tikai un vienīgi Pestītājs, kurš, priekšautu apsējis, veic “mazgāšanu” no mūsu grēkiem. Kad izvēlamies sekot Jēzum un slēdzam sirds derību kristībās, ļaujot sevi pagremdēt ūdenī, notiek visaptveroša “mazgāšana”. Tomēr mums atkal un atkal ir nepieciešama “mazgāšana” caur Jēzu Kristu. Kāju mazgāšana pirms vakarēdiena mums atgādina šo nepieciešamību.
Mūsu pestīšana
Jāņa 13:12-17 Jēzus paskaidro, ko Viņš tikko bija darījis, un aicina mācekļus sekot Viņa piemēram. Ja jau pats Kungs bija gatavs šādai pazemības kalpošanai, cik daudz vairāk uz to būtu jābūt gataviem Viņa mācekļiem?
Kāju mazgāšana, kas ir Kristus norādītā sagatavošanās Svētajam Vakarēdienam, atklāj cilvēka pestīšanas divus aspektus – grēku piedošanu un jaunu dzīvi, kura nespēj citādi kā kalpot savam Kungam, lai glābtu dvēseles!
Cik tālu esam gatavi sekot pazemības mācībā?
Dvaits Nelsons grāmatā “Izredzētie” līdzdala stāstu par pazemīgu mīlestības kalpošanu savam tuvākajam:
Tas ir stāsts par mazu zēnu, kas bija ļoti slims, tik slims, ka patiesībā ārsti teica, ka viņš mirs. Ja vien viņi varētu atrast kādu, kam būtu viņa reti sastopamā asinsgrupa. Tika pārbaudīta visa ģimene, bet visatbilstošākās asinis bija viņa mazajai māsiņai. Ārsti kopā ar vecākiem paskaidroja viņai, cik kritisks ir stāvoklis, un jautāja, vai viņa būtu labprātīga dot savas asinis, lai glābtu ļoti slimo brāli. Aizgriezusies viņa pārdomāja savu lēmumu. Visbeidzot viņa atskatījās un piekrītoši pamāja ar savām cirtām. Jā, viņa dos asinis savam slimajam brālītim.
Drīz viņai tika pievienots mazais plastmasas maisiņš, kas sāka pildīties ar viņas dzīvību dodošajām asinīm. Pagāja dažas minūtes, un beidzot procedūra bija galā. Kad mazo meitenīti izveda no laboratorijas, ar trīcošām lūpām un asarām acīs viņa raudzījās tēva sejā un mierīgi jautāja: “Tēt, kad es miršu?” Dažas sekundes tēvs raudzījās neizpratnē. Un tad kā zibens iespēra viņa prātā – viņa mazā meitiņa tikko bija gājusi cauri visam asins nodošanas procesam ar domu, ka pēc tam, kad tas būs noticis, viņa mirs!
Savā prātā šī mazā meitenīte patiešām bija nodevusi savu dzīvību brālīša dēļ, kuru tik ļoti mīlēja!
Jēzus pazemojās un atdeva savu dzīvību, lai mēs varētu dzīvot mūžīgi! Viņš atdeva visu, lai mums būtu daļa ar Viņu. Vai pieņemsim Jēzus doto pazemības mācību, lai savienotos ar Viņu un mīlestībā varētu kalpot citiem? Jēzus saka: “Jo Es jums priekšzīmi esmu devis, lai jūs darītu, kā Es jums esmu darījis.” (Jāņa 13:15) Šajā laikā, kad vairāk pārdomājam Kristus nāvi un augšāmcelšanos, ļausim lai Viņa pazemība kļūst par mūsu daļu! Lai Dievs mūs svētī un dara laimīgus, sekojot Viņa priekšzīmei!
Agris Bērziņš
Madonas un Ērgļu draudzes mācītājs