Kur meklēt atbalstu un ticības spēku mūsu dzīves tumšajos brīžos? Protams, pie mūsu Kunga, mūsu mīlošā Debesu Tēva! Labi, ja mēs zinām Rakstus, un tie darbojas mūsu prātos un sirdīs, un arī tad mēs visai bieži klūpam.
 
Viena lieta ir droša, grūtībās mēs mācāmies. Tā bija arī ar mani manas ticības dzīves sākumā, un tā ir arī šodien.
 
Nu jau pirms gadiem sešpadsmit, kad vēl tikai sāku iepazīt Dievu un mācījos uzticēties Viņa Vārdam, kādu dienu mani pārņēma izmisums, šaubas un bailes. Jutos tik pamesta un nespējīga tikt galā ar savu dzīvi un pienākumiem, ka ļāvu šim izmisumam mani pārņemt. Ģimenes dzīve bija izjukusi, vīrs miris, bērni aizgājuši, profesija, kādā strādāju lielāko mūža daļu, vairs nepastāvēja. Veco skaitļošanas sistēmu nomainīja jaunas tehnoloģijas. Vajadzēja visu sākt no jauna kopā ar Dievu, un Dievs man palīdzēja, mācīja un saudzīgi vadīja soli pa solim, kaut bija arī daudz kļūdu. Ar Viņa palīdzību biju iekārtojusies jaunā darbā, tajā laikā grūti bija atrast piemērotu darbu bez profesijas. Sāku arī mācības augstskolā, protams, bija grūti, daudz pienākumu, un arī finansiāli iztikt nebija viegli.
 
Un tā kādā dienā, zemojoties lūgšanā, ļaujoties asarām, šaubām un bailēm, man šķita, ka Dievs mani aizmirsis, un es Viņam lūdzu zīmi, zīmi, ka Viņš nav mani atstājis.
 
Nākošajā dienā vajadzēja būt augstskolā. Nokārtojusi skolas lietas, apmierināta devos uz vilcienu, laiks bija pavasarīgi jauks. Atceļā uz Jāņuvārtu dzelzceļa pieturu man vajadzēja šķērsot ielu ar intensīvu satiksmi. Pie gājēju pārejas gaidīju apstājamies mašīnas, līdz viena apstājās un aiz tās vēl pāris. Pārliecinājusies par drošību, gāju pāri ielai, vērojot pretējo braukšanas joslu, kur tuvojās mašīna, bet tā vēl bija tālu. Pie sevis nodomāju: „Mašīnai nevajadzēs apstāties, es paspēšu pāriet ielu...” Tā iedama biju nonākusi tieši ielas vidū, kad sajutu, ka no kreisās puses kā no nekurienes man virsū lido mašīna, neiedomājamā ātrumā, nebremzējot, mani pēdējā brīdī brīnumainā veidā apbraucot un tādā pašā ātrumā aiztraucoties tālumā. Paspēju vien pamanīt sarkanu Golfu un cilvēku tajā... 
 
Šķita, apstājās laiks, apkārt klusums, un es stāvēju pilnīgi neskarta, vien mašīnas radītā vējā noplīvoja mani svārki. Dievs mani bija izglābis īpašā veidā! Nespēju aptvert, ka esmu dzīva. Atgriezās apkārtnes skaņas, ko radīja mašīnas un putni debesīs. Tuvumā nebija neviena gājēja, vien kāds bezpajumtnieks dzelzceļa pieturā, un man gribējās viņu apskaut.
 
Un tad es atcerējos vakardienas lūgšanu Dievam pēc zīmes, vai Viņš mani nav aizmirsis, un man bija kauns un arī neaprakstāms prieks reizē.
 
Līdzdalot šo liecību citiem, reiz kāda māsa man jautāja: „Kā tu domā, vai citi šo mašīnu redzēja?” Nezinu, varbūt neredzēja, bet Dievs uz manu neapdomīgo lūgšanu atbildēja. Kungs, piedod manas šaubas, un paldies Tev par mīlestību un dzīvību, par Tavām ciešanās izlietajām asinīm arī manis dēļ!
 
Ina Kohane