Intervēja Tatjana Tomsone.
 
Jana Janišauska jau vairākus gadus ir atbildīgā par jauniešu atvērumu žurnālā “Adventes vēstis”. Viņa vienmēr intervē citus, bet pati paliek otrā plānā. Šoreiz ir pienācis laiks iepazīties ar viņu pašu.
 
Pastāsti, lūdzu, kāds bija tavs ceļš pie Dieva un uz draudzi.
 
Ļoti labi, ka savā jautājumā tu nošķīri šos divus ceļus! Tagad atskatoties pagātnē, varu pateikties Dievam, ka Viņš jau sen ir klauvējis pie manas sirds durvīm. Atceros vēl, kā apmēram septiņu gadu vecumā izrādīju lielu interesi par garīgiem jautājumiem. Toreiz manā ģimenē nebija nekādas informācijas par septītās dienas adventistiem, es biju kristīta katoļu draudzē, mana mamma, mans brālis un pārējie ģimenes locekļi piederēja pareizticīgo draudzei. Tā nu es viena, būdama bērns, ik rītu vasaras brīvlaikā apmeklēju savu dievnamu. Nezinu, kas notika pēc tam, bet bija garīgs klusums. Protams, es nekad nenoliedzu, ka ir Dievs. Man bija arī sava lūgšanu forma, kā sazinājos ar Dievu, tomēr tas nekad nebija tik personīgi kā tad, kad ienācu adventistu draudzē. Manā izpratnē vienkārši nepastāvēja tāds savienojums kā personīgs Dievs!
 
Pēc ilgāka posma sekoja vidusskolas absolvēšana Rēzeknē un iestājeksāmeni mūzikas akadēmijā Rīgā. Šis laiks man bija emocionāli sarežģīts lielās atbildības dēļ. Un mamma, kas toreiz jau bija iepazinusi adventistu draudzes vēsti, piedāvāja doties nelielā atvaļinājumā uz veselīga dzīvesveida centru Igaunijā, netālu no Tallinas. Es zināju, ka tajā strādā viena no Ludzas adventistu draudzes māsām, es zināju, ka tā ir adventistiem piederoša iestāde, es zināju, kas mani sagaida. Bet tomēr biju piekritusi doties. Un tur sākās manu jautājumu lērums. Uz kuriem tā pati Ludzas draudzes māsa pasniedza man Elenas Vaitas “Lielo cīņu”. Cītīgi lasīju visu vasaru, maz ko sapratu, vēl jo mazāk kaut ko atcerējos, bet tomēr… paralēli dažkārt nācu uz Ludzas draudzi spēlēt klavieres īpašos dievkalpojumos, tad arvien biežāk un biežāk, tāpat vien, līdz nonācu Rīgas 1. draudzē, kur pirmajā tikšanās reizē mani laipni uzrunāja jauniete Anastasija Freimane. Drīz vien viņa sāka man pasniegt Bībeles stundas, un pēc dažiem mēnešiem bija pienākusi mana kristību diena.
 
Vai bija kāds īpašs piedzīvojums, pagrieziena punkts tavā dzīvē, kad tu saprati, ka Dievam jāļauj vadīt tevi?
 
Nav bijis tāds viens īpašs piedzīvojums, vismaz manā atmiņā nav kāds konkrēts stāsts. Bet dažkārt esmu piedzīvojusi brīžus, kad atskārstu, ka es skrienu Dievam pa priekšu, diktēju un vadu notikumu gaitu. Dievs pēc kāda laika dod pamanīt šādu manu rīcību, un katrs no tiem brīžiem ir tāds mazs pagrieziena punkts, kad paļaujos uz Dieva vadību. To esmu piedzīvojusi gan pirms ienākšanas draudzē, gan jau esot draudzē. Tomēr tagad jau pēc piecu gadu gājuma ar Dievu arvien vairāk sāku atpazīt savu aplamo rīcību un nu jau arī zinu, kā reaģēt uz to.
 
Pazīstot tevi jau vairākus gadus, vienmēr pamanu, ka tu esi smaidoša, laipna un arī radoša. Kā tu uztveri savu dzīvi: kā nošu lapu, kur top skaņdarbs, vai kā audumu, kur top tavas dzīves glezna?
 
Es neesmu nekad domājusi par to, kā veidojusies mana attieksme pret dzīvi bērnībā. Atceros vien, ka man bieži nāca smiekli. It īpaši tajos brīžos, kad vecvecāki pie galda vēlējās ieturēt stingru disciplīnu. Bet tagad labprātāk izvēlos saskatīt kaut ko labu. Dažkārt, ejot pa ielām, domāju par visiem noskumušajiem un steidzīgajiem cilvēkiem. Arī manā ikdienā, protams, netrūkst šādu dienu, un arī es nemitīgi kaut kur steidzos. Tomēr bieži vien savos pārdomu brīžos pati sev apsolu, ka nepakļaušos apkārtējās pasaules spiedienam un tendencei sūdzēties, novērst acis no iespējām, koncentrēties uz negatīvo otrā cilvēkā. Vēl arī, satiekot cilvēkus, es pati esmu emocionāli atklāta, un, ja mans sarunu biedrs arī izvēlas šādu attieksmi, tad šāda komunikācija mani uzlādē. Nevar nesmaidīt!
 
Tu esi piedāvājusi interesantus salīdzinājumus dzīves uztverei… droši vien skaņdarbs, jo pati esmu izvēlējusies savā profesionālajā dzīvē tieši šo virzienu.
 
Zinu, ka esi pabeigusi Mūzikas akadēmiju un esi diplomēta muzikoloģe. Arī zinu, ka mūzikas skolās vienmēr gaida skolotājas. Bet tu izvēlējies citu veidu, kā pasniegt mūziku. Pastāsti par to.
 
Vispār muzikologa profesija ir diezgan plaša. Protams, viena no iespējām ir strādāt par teorētisko priekšmetu skolotāju mūzikas skolās un vidusskolās. Dažus gadus es strādāju tieši šajā laukā. Tā bija interesanta pieredze. Daudz cīnījos ar sevi, mēģināju izprast solfedžo pasniegšanas būtību un veidus, meklēju, uzdevu sev un citiem jautājumus. Tad sekoja mana otrā profesionālā iespēja.  Pāris gadus strādāju koncertaģentūrā, zināmā mērā organizējot Latvijas akadēmiskās mūzikas koncertdzīvi. Un pavisam nesen esmu uzsākusi jaunu ceļu. Lai par to pastāstītu, nepieciešams neliels vēsturisks ieskats.
 
Neatceros gadu, bet zīmīgs pagrieziens bija pirms vairākiem gadiem notikusī jauniešu konference, kurā viesojās Džesijs Cvikers (Jesse Zwiker). Viņš toreiz par savu uzrunu tēmu izvēlējās “Tavas dzīves aicinājums”. Toreiz pirmo reizi dzirdēju, ka Elena Vaita mūs aicina radīt darbavietas un par mūsu darbu kā par pilna laika kalpošanu. Iedomājos, ka varētu izveidot tādu kā mūzikas apmācības studiju bērniem, jauniešiem, varbūt arī pieaugušiem cilvēkiem. Pagājušajā gadā paralēli darbam koncertaģentūrā man radās iespēja piedalīties biznesa plānu konkursā, kur visiem uzvarētājiem tiek piešķirts neliels finansējums uzņēmējdarbības uzsākšanai. Pieteicos, manu projektu atzina kā vērtīgu, saņēmu finansējumu. Un nu pēc vairākiem gadiem ir radusies muzikālās attīstības telpa “Skaņu aplis”, kur šobrīd strādāju ar pirmsskolas vecuma bērniem. Šobrīd kā nekad esmu priecīga par savu darbu, jo katru jautājumu, jaunu domu, grūtības un neizpratni varu nest Dieva priekšā. Iepriekš uz ilgu laiku biju pazaudējusi šo atziņu, un strādāt bez tās ir ļoti grūti.
 
Kopš pagājuša gada septembra tev ir sācies pavisam cits dzīves posms, tu kļuvi par sievu. Kā jūs ar Agri atradāt viens otru. Vai jums jau ir kāds ģimenes moto vai pamatprincipi?
 
Jā, tas gan. Vienlaicīgi jauns dzīves posms sākās gan profesionālajā, gan arī attiecību jomā. Laikam jau katram viņa stāsts šķiet visinteresantākais! Mēs, adventistu jaunieši, visi viens otru mazāk vai vairāk pazīstam. Tā nu tās simpātijas un draudzība, nevienam nezinot, pamazām attīstījās. Šobrīd mūsu ģimenes pamatprincips ir nepārstāt augt katram atsevišķi un abiem kopā. Bet mēs esam pavisam jauna ģimene, tāpēc pieļauju, ka svarīgākie pamatprincipi laika gaitā varētu mainīties.


 
Jūs esiet gados jauni un paši aktīvi kalpojat, droši vien zināt, kas jauniešus vairāk interesē, uzrunā. Kādas ir tavas domas, kā var sasniegt vispār jaunos cilvēkus un kā iekustināt draudzes jaunatni?
 
Jauniešiem veltīto pasākumu klāsts pēdējā laikā atkal kļūst arvien kuplāks. Ir lielas iespējas iesaistīties. Daudzos pasākumos prieks redzēt jaunus cilvēkus. Tomēr man  šķiet, ka jau ar pirmo ziņu par pasākumu mums ir vairāk jācenšas radīt priekšstatu, kas šis notikums ir domāts ne tikai tiem, kas ir savas garīgās pieredzes augstumos, bet arī tiem, kas meklē, nesaprot, uzdod jautājumus sev un Dievam. Ir ārkārtīgi daudz jauniešu, kas šobrīd atrodas tieši tādā stāvoklī. Un šie jaunieši reti parādās mūsu rīkotajos pasākumos. Nemācēšu komentēt vairāk šīs problēmas būtību, bet man ir žēl, ka šāda situācija izveidojas un ka bieži vien aizņemtības dēļ nepastājamies, lai aprunātos ar viņiem.
 
Tuvojās Lieldienu laiks. Vai tu to īpaši izjūti, varbūt ir kāds ar šo laiku un notikumu saistīts garīgs piedzīvojums?
 
Bērnībā mēs ģimenē svinējām Lieldienas, apmeklējām nakts dievkalpojumus, svētījām pārtiku, ēdām šo svētku tradicionālās pusdienas. Taču šobrīd esmu iepazinusi Lieldienu patieso vēstījumu par Jēzus augšāmcelšanos. Arī šī jautājuma sakarā man nav stāstāms kāds īpašs garīgs piedzīvojums. To drīzāk varētu dēvēt par ikdienas pieredzi. Jo tas notikums, kas kalendāra lappusēs visa gada laikā ir ierakstīts tikai vienu reizi, mūsu kā kristiešu ikdienas gājumā var notikt katru dienu. Mēs zinām, ka grēku piedošana nāk caur Jēzus upuri, kas ir pienests vienu reizi, bet kura spēkā visi pasaules grēki var tikt nomazgāti.
 
Ko tu gribētu novēlēt visām jaunām ģimenēm draudzē un sabiedrībā?
 
Jaunajām ģimenēm varētu novēlēt mācīties no tām ģimenēm, kas jau ir kopā salīdzinoši ilgāku laiku. Satikties, aprunāties, dalīties pieredzē, pavadīt kopā kvalitatīvu laiku un iedvesmot vienam otru! Mācīties no citu kļūdām un gūt atziņas no veiksmes stāstiem.

No žurnāla "Adventes vēstis", marts, 2018