Intervēja Tatjana Tomsone.
 
Valda Reķe ir gan Latvijas Adventistu baznīcas Ģimeņu kalpošanas nodaļas vadītāja, gan arī biedrības „Ģimenes šūpulis” (patvēruma mājas grūtniecēm un jaunajām māmiņām) vadītāja. Viņa vēl strādā kā skolotāja un vada nodibinājumu „Vērtību tilts”.
 
Pastāsti, lūdzu par savu personīgo ceļu pie Dievu. Tu esi no adventistu ģimenes?
 
Jā, patiešām man ir tāda laime piedzimt kristiešu – adventistu ģimenē. Mana vecvecmāmiņa Karlīna Paegle bija viena no pirmajām, kura Latvijā atsaucās adventes vēstij un tika kristīta 20. gadsimta sākumā. (Starp citu, mana vīra Viestura vecvectēvs bija tas, kurš kā evaņģēlists viņas ģimenei šo vēsti pasludināja – to mēs uzzinājām savā kāzu dienā.) Tādejādi iznāk, ka mani bērni ir jau piektās paaudzes kristieši-adventisti, un mazbērni, visticamāk, sestās.

Jau no laika, kad sevi apzinos, esmu dzīvojusi ar pārliecību, ka Dievs ir mans Radītājs un Pestītājs, un esmu Viņa bērns. Man nekad nav bijušas par to šaubas un īpaši meklējumi. Tikai tagad saprotu, ka tā bija vide – ģimene, kurā augu, un manu vecvecāku abas ģimenes, kurām piederēju-, kurās tika praktizētas lūgšanas, Bībeles patiesību mācīšanās, svētvakari un svētbrīži, regulāri dievkalpojumu apmeklējumi un ļoti aktīva dalība draudzes kalpošanā.
 
Kāds ir tavs spilgtākais garīgais piedzīvojums?
 
Spilgtu, atmiņā paliekošu, neizdzēšamu piedzīvojumu man ir ļoti ļoti daudz. Par visspilgtākajiem varu minēt tos, kad Dievs man ir atbildējis īpaši izšķirīgos dzīves brīžos maniem jautājumiem ļoti tiešā, uzskatāmā, nepārprotamā un pārliecinošā veidā. Īstenībā Dievs runā ar mani katru dienu. Dieva tuvumu sajutu sevišķā veidā tad, kad zaudējām bērnu, un pēc kādiem gadiem, kad nomira mūsu mazbērns. Tikai Dieva klātbūtne iznesa cauri šīm traģēdijām.
 
Pastāsti, kā jūs iepazināties ar Viesturu. Kādi ir jūsu kopīgie (vai katra atsevišķi) laimīgas laulības dzīves stūrakmeņi? Bija brīdis, kad Viesturs studēja ārzemēs, un tev pašai bija jātiek galā ar bērnu audzināšanu un darbiem. Kā tas bija?
 
Mēs viens otru pazinām virspusēji jau no agriem tīņu gadiem, jo abi apmeklējām Rīgas 1.draudzi, kur mūsu vecāki kalpoja un regulāri apmeklēja. Tuvāk mēs iepazināmies, kad Viesturs atgriezās no dienesta padomju armijā. Mūsu vecāki draudzējās, un arī mēs sākām draudzēties, tad radās jūtas un mīlestība.
 
Jā, varu teikt, ka mums ir ne tikai laimīga, bet izcila laulība, kas balstās uz mūsu kopējām vērtībām – uzticību un uzticēšanos, atklātību, garīgām prioritātēm un kopēju kalpošanu.

Tādi „brīži”, kad biju viena ar bērniem, bija septiņu gadu garumā, kad Viesturs studēja Vācijā, tad strādāja un mācijās Zaokskā, Krievijā.Tas jau ir atsevišķs stāsts. Viņa prombūtnes laikā mani ļoti atbalstīja mani vecāki, manas mammas tēvs, mana māsa un brālis, un man tas nelikās nekas grūts, ne traģisks, jo zināju, kādu mērķu vārdā mums ir tāda situācija. Ja godīgi, to nevienam nenovēlu un neiesaku, īpaši jaunām ģimenēm ar maziem bērniem.
 
Jums ir nu jau pieauguši bērni ar savām ģimenēm, jauki 4 mazbērni. Bet jūs kādu pat ilgāku laiku dzīvojāt un studējāt Amerikā. Pastāsti par to laika periodu.
 
Tie bija pieci gadi. Īstenībā mēs kā ģimene no dienas dienā kopā sākām dzīvot tikai Amerikā. Tas bija ārkārtīgi grūts un īpaši skaists, neatkārtojams laiks, kuru novēlu ikvienam, lai izbaudītu: kā ir tad, kad nav ne palīdzības no ģimenes, ne papildus resursu, bet visā jāiztiek tikai no Dieva žēlastības, uzticoties Viņam ik stundu.
 
Mēs visi mācījāmies Adventistu mācību iestādēs, kas īpaši izceļas ar ļoti augstu mācību maksu, tikai Viesturam to apmaksāja. Lai samaksātu par mūsu trīs bērnu mācībām, nodarbībām „Ceļa meklētāju” klubā, ceļojumiem un interešu izglītību, un manām studijām,  mums nācās pārdot Latvijā kooperatīvo dzīvokli, mašīnu un vēl abiem strādāt – sākumā viszemāk apmaksātos darbus, tad jau arvien labākus. Pirmos divus gadus strādājām arī naktīs un brīvdienās, līdz Viesturam sākās sirds problēmas, kuru iespaids pavadīs visu atlikušo mūžu. Strādāja arī mūsu bērni pēc skolas – vecākais dēls no 11 gadu vecuma un meita no 13 gadu vecuma pelnīja sev mācību naudu un arī kabatas naudu. Arī jaunākais, kad bija septiņi gadi, sāka piepelnīties, grābjot kaimiņiem lapas.
 
Vislielākais prieks un pateicība par šo laiku ir ne tikai izglītība, bet tas, ko mēs iemācījām saviem bērniem – dzīvošanu ar Dievu katru dienu, saredzēt citu vajadzības un palīdzēt bez maksas skatīties uz pasauli ar atvērtu prātu, ceļot un darba tikumu. Es ļoti mīlu savus bērnus un ar viņiem lepojos, vērojot, kā viņi veido savu ģimeni un kādas ir viņu dzīves prioritātes.
 
Tu pēc izglītības esi farmaceite un pedagoģe. Psiholoģija un arī pedagoģija, manuprāt, ir  tavs aicinājums.  Kur tev sanāca pielietot savas zināšanās, kur tu strādāji un strādā?
 
Pēc vidusskolas es gribēju studēt ekonomiku, bet mani neuzņēma universitātē manas reliģiskās piederības un pārliecības dēļ. Ļoti neskumu, bet apprecējos! Uzreiz sāku strādāt, un tad nolēmu pievērsties manai sirdslietai – ķīmijai. Farmācija bija tā joma, kurā jutos ērti,  jau no bērnības vienmēr fonā ir bijušas ar medicīnu saistītas manu vecāku nodarbes. Framācijā nostrādāju 13 brīnišķīgus gadus. Tad aizbraucām uz ASV.
 
Tikai pēc gadiem sapratu, ka pie kristībām, kuras man bija 17 gadu vecumā, Dievs man iedeva vēl kādas dāvanas – mācīšanas un vadīšanas dāvanas, kuras nācās attīstīt un pilnveidot, un to cītīgi daru vēl joprojām. Dievs mani tiešām ļoti mīl, Viņš manam dāvanu klāstam ir pievienojis vēl citas – cilvēkmīlestību, spēju klausīties un sadzirdēt, asu prātu, kritiskās domāšanas spējas un arī šo to no rakstniecības lauka, un ir arī vēl citas.
 
Tu esi ilggadēja Ģimenes kalpošanas nodaļas vadītāja un nodibinājuma “Vērtību tilts” viena no vadītājām. Kā tu spēj visu apvienot?
 
Es neko nespēju. Viss ir komandas darbs. Kalpošana ģimenēm ir iespējama, ja tā uzrunā sirdi, un tikai. Dievs dod padomu, idejas, iespējas, Svētais Gars uzrunā cilvēkus, un notiek labas lietas – ģimenes bagātināšanas pasākumi „Pāru dienas”, ģimenes laiks – „Ģimeņu ralliji”, kā arī kalpošana dažādās Latvijas draudzēs ar semināriem un konsultācijām par šo tēmu. Nekas no tā nenotiktu, ja man blakus nebūtu Viesturs kā galvenais atbalstītājs – gan garīgi, gan praktiski. Īstenībā galvenais vadītājs ir viņš, es esmu tikai priekšplānā. Nodibinājumā „Vērtību tilts” kalpošana ir vispirms mazā komandā: vīrs-sieva, tad lielā – visi pāri kopā.
 
Kā sanāca, ka tu kļuvi par biedrības “Ģimenes šūpulis” vadītāju? Kas pašlaik notiek atbalsta centrā Valmieras pusē, kuru tu vadi?
 
Pēdējais lielais izaicinājums, kur varu pielietot savas dāvanas, prasmes un iemaņas, ir darbs Patvēruma mājā. Neuzskatu to par darbu, bet par īpašu misiju – man ir ļauts pieskarties tik daudzu cilvēku dzīvēm un iesaistīties sociālās norisēs ar tiem sabiedrības cilvēkiem, par kuriem ne labprāt runā bez nosodījuma un negatīvas attieksmes. Man ir brīnišķīga, Dieva dota unikāla komanda, kura strādā, jo tā liek sirds! Uzskatu, ka tā ir īsta pazemības, vienkāršibas un cilvēkmīlestības universitāte.
 
Pašlaik daudz tiek runāts par to, vai vajag vēl papildus meklēt mehānismus, kā palīdzēt cietušajām sievietēm. Kāds ir tavs viedoklis – mums valstī un sabiedrībā viss ir kārtībā ar šo jautājumu, ko varam mainīt mēs paši, konkrēti cilvēki un draudze kā tāda?
 
Vispirms jāsāk ar savas attieksmes izmaiņām runas veidā un izturēšanās veidā.  Nav tik viegli nostāties blakus un būt laipnam pret cilvēku, kurš atstājis novārtā savus bērnus, kurš arī ļaunprātīgi izturējies. Manuprāt, kristieši ir ļoti bailīgi un aizspriedumaini, grib  ērti justies savā izveidotā komforta zonā un skeptiski, stereotispiski skatīties uz tiem, kuriem dzīvē jau no dzimšanas nav paveicies. Nesaku to par visiem, bet par vairumu gan. Kristieši arī ir daļa no sabiedrības. Ko gan var gaidīt no sabiedrības, ja kristieši ir nosodoši pret dzīves pabērniem un viens pret otru.
 
Dievs mums ir iedevis mīlzīgas garīgas bagātības un atziņas, ne lai par tām jūsmotu un lepotos, bet lai ar tām kalpotu.
 
Tuvojas Lieldienu laiks. Kā tu to uztver un piedzīvo, kāds ir tavs īpašs Lieldienu notikums?
 
Lieldienas ir pārdomu laiks sev, ģimenei, draudzei – Jēzum Kristum bija jāmirst par mums, lai mums būtu cerība. Kristus ir augšāmcēlies! Nav lieliskākas vēsts par šo. Cerība katram cilvēkam. Cerība katrai dienai. Ar to arī dzīvoju.

No žurnāla "Adventes vēstis", marts, 2018