Adventistu baznīcas augstākie vadītāji satiekas Portugālē uz “atklātu” un “godīgu” dialogu.

Pēc vairāku dienu sanāksmēm, prezentācijām un dialogiem Septītās dienas adventistu vadītāji, kas pārstāvēja pasaules draudzes galvenos pārvaldes centrus, kā arī pasaules divīzijas, noslēdza 11. globālo vadītāju samitu Lisabonā, Portugālē, kas notika 2018. gada 6.-7. februārī.
 
Dalībnieki šī gada samitā saskārās ar daudziem jautājumiem, tai skaitā: kas ir vispirms: misija vai draudzes organizācija? Vai ir iespējams būt uzticīgam un lojālam pret draudzi, vienlaikus turoties pie personīgas pārliecības? Kā konfesija sasniedz līdzsvaru starp centralizētu draudzes struktūru un dažādo lauku vajadzībām visā pasaulē? Kā adventistu vadītāji papildina diskusijas par draudzes vienotību, pievēršoties arī citiem akūtiem jautājumiem, kas ietekmē konfesiju?
 
Šādi samiti notiek katru februāri kopš 2008. gada. To mērķis ir veicināt diskusiju par jautājumiem, kas ir saistīti ar vadītāju apmācību visā pasaulē, galvenokārt administratīvā un institūciju līmenī, paskaidroja Ģenerālkonferences sekretāra palīgs Claude Richli. “[Tā] formāts ir galvenokārt akadēmisku prezentāciju sērijas, bagātinātas ar ziņojumiem no ... divīzijām un iestādēm,” viņš teica. “Tad notiek apaļā galda diskusijas, lai pārrunātu jautājumus, kas izskanējuši prezentācijās.”
 
Šī gada samits, kura tēma bija “Garīga nepieciešamība pēc draudzes vienotības un Bībeles autoritātes, lai īstenotu Dieva misiju,” bija veltīts draudzes vienotības un autoritātes jautājumiem no dažādiem skatījumiem. Prezentācijas ietvēra domas no Bībeles, Elenas Vaitas rakstiem – uz kuriem adventisti atsaucas kā Praviešu Garu – un Septītās dienas adventistu baznīcas vēstures. Klātesošie vadītāji raksturoja gan dialogus, gan prezentācijas kā “atklātus”, “vaļsirdīgus” un “godīgus”.
 
Daudziem draudzes vadītājiem, tai skaitā Septītās dienas adventistu draudzes prezidentam Tedam Vilsonam, draudzes vienotības jautājums ir ārkārtīgi svarīgs. “Ir ļoti svarīgi, lai vienotība nāktu tikai Kristus spēkā, pasludinot triju eņģeļu vēstis,” rakstīja Vilsons e-pastā “Adventist Review” redakcijai, izsakoties par samitu. “Nodošanās Dieva Svētajam Vārdam, lūgšanām un Svētā Gara vadībai ir atslēga uz vienotību adventes kustībā.”
 
Vilsons izteica šīs domas arī savā prezentācijā samitā. “Patiesa Debesu vienotība var tikt sasniegta tikai tad, ja mēs pazemīgi padodamies Dieva norādījumiem Svētā Gara pamudinājumos un mūsu izpratnē par Viņa gribu, kā tā atklāta Bībeles Svētajos Rakstos un Praviešu Gara iedvestajos padomos,” teica Vilsons, iedrošinot klātesošos pārdomāt Kristus “brīnišķīgo lūgumu” pēc vienotības, kas uzrakstīts Jāņa 17. nodaļā.
 
Ģenerālkonferences viceprezidents Arturs Štele turpināja: “Vienotība Jēzum bija svarīgs jautājums, īstenojot Savu kalpošanu šeit, uz Zemes. Tikai tad, ja ir saskaņa, mēs varam patiesi priecāties par dažādību dāvanās, talantos un kalpošanā.”
 
Ģenerālkonferences Vienotības pārraudzības komitejas priekšsēdētājs un prezidenta palīgs Maikls Raiens (Michael Ryan) piekrita. “Tā kā mūsu draudzei priekšā vēl svarīgs laiks, draudzes vadītājiem ir jāsaprot vērtības un jāsargā vienotības dāvana,” viņš teica “Adventist Review”.
 
Divu dienu notikuma laikā galvenie draudzes vadītāji pārdomāja mūsdienās esošo draudzes vienotības ietekmi, izaicinājumus un nianses Septītās dienas adventistu baznīcā.
 
Misija – pirmajā vietā
 
“Kas ir pirmajā vietā – misija vai draudzes organizācija?” jautāja adventistu pasaules draudzes prezidenta palīgs un evaņģēlists Marks Finlijs, kam šī gada samitā bija trīs prezentācijas.
 
Komentāros “Adventist Review” viņš līdzdalīja, ka vienā no viņa prezentācijām pēc “Apustuļu darbu” grāmatas pirmās nodaļas apskata viņš paskaidroja, ka draudzes organizācija izaug no misijas uzdevuma liecināt. “Draudzes organizācija nav pašmērķis, jo Dievs netiek pagodināts birokrātiskā administrācijā,” Finlijs teica. “Organizācija vienmēr ir misijas kalpone. ... Tā vienmēr ir līdzeklis augstāka mērķa sasniegšanai.”
 
Raiens piekrita. “Visas draudzes funkcijas kalpo misijai,” viņš teica.
 
Toms Lemons, arī pasaules draudzes ģenerālviceprezidents, uzsvēra misijas primāro lomu un nodošanos misijai, ko viņš redz draudzes locekļos visā pasaulē. “Kad runa ir par misiju, nav svarīgi, kas tu esi vai kur tu atrodies… nav nekādu jautājumu par misiju [vai] par kāda cilvēka nodošanos misijai,” viņš teica.
 
Saskaņā ar Lemonu, misijas prioritāte ir iedrošinoša zīme. “Mēs cīnāmies par vienotību noteiktos jautājumos,” viņš rakstīja, “bet es nedomāju, ka mēs esam tik sašķelti.”
 
Autoritātes jautājums
 
Ella Simmons, arī pasaules draudzes ģenerālviceprezidente, savā prezentācijā samitā runāja par Bībeles pamatiem un draudzes autoritātes raksturojumu. “Jebkura autoritāte, kāda var būt draudzei vai kādam no tās vadītājiem, patiesībā ir Dieva autoritātes pārvaldniecība,” viņa komentēja “Adventist Review”. Tāpēc “[draudzes vadītājiem] ir noteiktas atbildības, kas ietver prasības un ierobežojumus”.
 
Saskaņā ar Simmons, šie “ierobežojumi” ietver pārliecināšanos, ka draudzes autoritāte darbojas “Dieva izteiktās gribas ietvaros” un neiet pāri tam, kas ir skaidri pateikts. “Mums ir jāprasa un jāmeklē tikai tas, kas ir skaidrs no Rakstiem, nepieļaujot to, ka autoritāte aiziet tālāk par to, ko ir teicis Dievs. “Mums ir jāaizliedz tas, ko Dievs aizliedz, un jāprasa tas, ko Dievs prasa. Nekas vairāk vai mazāk. Viss pārējais ir tradīciju vai cilvēka viedokļa uzspiešana.”
 
Šajā kontekstā draudzes vadītāju loma ir būtiska, apliecināja Simmons. “Dievs ir nolicis mūs kā vadītājus, lai mēs uzņemtos atbildību par draudzes īstenoto autoritāti,” viņa rakstīja. “Mums ir jāpārliecinās, ka mēs pilnībā saskaņojamies ar Dieva gribu un ka mūs vada Dieva Gars.”
 
Uzticīgs, lojāls vai ietiepīgs?
 
Lemona prezentācija samitā bija par Bībeles vadītājiem. Balstot savu pētījumu uz vairākiem atslēgvārdiem, Lemons savā prezentācijā, kuras nosaukums bija “Vienoti uzticībā, pakļāvībā un lojalitātē, lai veiktu misiju”, definēja galvenos terminus un tad attiecināja tos uz vairākiem paraugiem no Bībeles. “Es galvenokārt gribēju vērst uzmanību uz to, ka visas šīs lietas bija uz Dievu vērstas, pirms tās bija vērstas uz cilvēkiem,” paskaidroja Lemons “Adventist Review”. “Ka jebkura neuzticība ir neuzticība pret Dievu.”
 
Lemons turpināja runāt par atšķirībām starp uzticību, pakļaušanos, lojalitāti un ietiepību. “Mana uzticības definīcija bija nostājas ieņemšana un darbs misijai, saskaroties ar  nenoteiktību, trūkumu un pretestību,” viņš paskaidroja. “Ietiepība ir sava personīgā uzskata aizstāvēšana uz misijas rēķina, saskaroties ar tām pašām lietām.”
 
Lai gan Lemons atzina, ka daži Bībeles varoņi viegli iekļaujas kādā no šīm kategorijām – Sauls un Dāvids, Kains un Ābels, piemēram, viņš arī atzina, ka citus ir grūtāk definēt, īpaši Jaunajā Derībā. “Kad Pāvils un Barnaba strīdējās, kurš bija uzticīgs un kurš – ietiepīgs?” viņš jautāja. “Kad Pāvils sava mūža beigās aizgāja uz Jeruzālemi un [vadītāji] lika viņam iet uz templi, vai viņš bija uzticīgs, pakļāvīgs vai ietiepīgs?”
 
Lemons neatbildēja uz visiem jautājumiem, ko viņš izvirzīja, taču viņš citēja draudzes līdzdibinātāju Elenu Vaitu gadījumos, kad viņas raksti deva gaismu kādā specifiskā jautājumā. Pārstāstot Pāvila pieredzi Jeruzālmē tieši pirms apcietināšanas, piemēram (Ap. d. 21. nodaļa), Vaita rakstīja, ka, apmierinot jūdu vadītāju prasības, Pāvils juta “ka, ja viņš ar saprātīgu pakļaušanos varētu mantot viņus patiesībai, viņš noņemtu lielu šķērsli evaņģēlija izplatībai citās vietās.” Tomēr Vaita piebilst, ka “viņš nebija saņēmis pilnvaras no Dieva piekāpties, kaut arī viņi to ļoti prasīja” (“Apustuļu darbi” 405. lpp.).
 
Attiecībā uz lojalitāti Lemons jautāja: “Vai lojalitāte sākas no apakšas un iet uz augšu, vai arī tā sākas ar vadītājiem un iet uz leju?” Savas prezentācijas pēdējā daļā viņš runāja par to, ka vadītāji “var iedvest lojalitāti, viņi var to parādīt, bet viņi nevar to pieprasīt un pavisam noteikti ne pavēlēt.”
 
Paskaidrojot savu tēmu “Adventist Review”, Lemons teica, ka aicinājums uz vienotību Jāņa 17. nodaļā “ir dāvana, ko Dievs grib pasniegt Savai draudzei” un “nevis kaut kas, ko draudze var sasniegt” pati. “Es domāju, ka draudze to var saņemt, un es ticu, ka tas tā arī notiks,” secināja Lemons, “bet visos līmeņos un katra cilvēka sirdī ir jābūt labprātībai būt pazemīgiem Dieva un citam cita priekšā.” Viņš uzsvēra, ka sarunas par vienotību ir vērtība, jo tās liek pārdomāt un ļauj Dieva Garam izmantot sarunu, lai mācītos un augtu.
 
Dienvidamerikas divīzijas prezidents Ertons Kēlers (Erton Köhler) piekrita. “Vienotībai ir tieša saistība ar komunikāciju, sarunu un saskaņotu vadīšanu,” viņš līdzdalīja “Adventist Review”. “Dialogs vadītāju starpā un ar Dievu atrisinās lielāko daļu mūsu izaicinājumu.”
 
Vienotība, vadība un oficiālie dokumenti
 
Prezentācijas turpināja Karniks Doukmetzians, Septītās dienas adventistu draudzes ģenerālpadomdevējs, kas uz draudzes vienotību skatījās no oficiālās perspektīvas draudzes vadības kontekstā.
 
Doukmetzians paskaidroja un uzsvēra oficiālo dokumentu – piemēram, Ģenerālkonferences paraugkonstitūcijas un iekšējo statūtu – lomu vienotības veicināšanā misijā, kā arī nodrošinot likumīgu aizsardzību. “Formulējumi, kas ar gadiem ir iegājuši šajos modeļos, ir domāti, lai izvairītos no jautājumiem organizācijām, kas saistīti ar likumiem,” Doukmetzians paskaidroja “Adventist Review”. Draudzes galvenais advokāts minēja daudzas situācijas visā pasaulē, kurās rīcība atšķīrās no oficiālajiem dokumentiem, radot juridiskus izaicinājumus. “Šie jautājumi nonāk līdz tiesai, un citi uz mums rāda ar pirkstu: ‘Klau, jūs neievērojat paši savus likumus,’” paskaidroja Doukmetzians. “Tas ir ne tikai apkaunojoši iekšēji, ka mēs nesekojam paši saviem noteikumiem, bet tad tas kļūst arī par publisku jautājumu visas pasaules priekšā.”
 
Doukmetzians arī atgādināja klātesošajiem, ka oficiālo dokumentu loma ir svarīga, lai uzturētu vēsturiski veidoto baznīcas struktūru. “Mums ir teoloģija, kas identificē un satur kopā septītās dienas adventistus, bet mēs esam arī vienojušies tādā veidā, ka pārvaldām paši sevi, savu iekārtu, to, kā mēs pārvaldām sevi savas draudzes iekšienē,” viņš secināja. “Mēs neesam atsevišķas, neatkarīgas draudzes. Mēs neesam pieņēmuši kongregacionālo modeli. Mēs esam uz vēlētājiem balstīta organizācija.”
 
Arī Richli savā prezentācijā runāja par adventistu organizācijas struktūras vērtību. “Ir arī daudz dažādu priekšrocību, ko atsevišķas [baznīcas] vienības var gūt no piederības sistēmai,” viņš teica, “piemēram spēks, ko dod darbošanās sistēmā ar darba kārtību un procedūrām, kas veicina procesu, lai sekmētu misijas darbu un palielinātu mūsu panākumu iespējas.”
 
Tālāk par baznīcas vienotību
 
Atzīstot draudzes vienotības svarīgumu, ir arī citi saistīti jautājumi, kam arī vajadzētu nodarbināt adventistu vadītāju prātus, teica Kēlers. “[Mums ir] arī jāveltī laiks, lai runātu ... par izaicinājumu ieguldīt un iesaistīt jaunās paaudzes vadībā, draudzes struktūrā un vislabākajā veidā, kas kalpo mūsu vienotībai un misijai, vadības lomai stiprināt mūsu pamatpatiesības postmodernajos laikos,” viņš teica.
 
Kēlers uzskata, ka šīs tēmas ir stratēģiski jautājumi, kas izaicina draudzi, un vadītāju loma tagadnē un nākotnē ir būtiska, lai tos risinātu. “Ģenerālkonferencei ir nevien jārisina jautājumi, kas tiek pacelti mūsdienās, tai ir arī jāiegulda pareizajos cilvēkos, vadītājos, kas būs spējīgi kalpot vadības pozīcijās ... ar līdzsvarotu vīziju un skaidru mērķi,” viņš secināja. “Draudzes nākotne ir tiešā veidā saistīta ar tās vadītāju kvalitāti.”
 
Finlijs piekrita, uzsverot, ka vadītāju apmācība ir nebeidzams uzdevums. “Ir būtiski, ka mēs kā vadītāji pastāvīgi izaicinām sevi, lai paplašinātu savu domāšanu un padziļinātu savu izpratni par atbildībām, esot vadībā,” viņš teica “Adventist Review”.
 
Ņemot vērā šo fonu, Finlijs teica, ka viņu fascinē pasākuma prezentāciju kvalitāte, uzskati, ko pauž citi klātesošie vadītāji. Viņš arī uzsvēra kopējo samita garu. “Tas, kas mani saviļņoja visvairāk, bija koleģiālais gars un vienotā misijas izjūta no šeit esošo cilvēku puses,” Finlijs teica.
 
Štele piekrita. “Samita gaisotne bija ļoti silta un draudzīga,” viņš teica “Adventist Review”. “Draudzība un ilgas virzīt uz priekšu Dieva misiju starp vadītājiem bija iespaidīga.”
 
Vadītāji, ieskaitot Vilsonu, devās prom no Portugāles samita ar ļoti optimistisku noskaņojumu. “Es esmu pārliecināts, ka mēs redzēsim pilnībā vienotu draudzi, kad pašuzupurīgs un pakļāvīgs gars pārņems kontroli, atsaucoties Svētā Gara vadībai mūsu dzīvēs,” viņš rakstīja.
 
Avots: Adventist Review