Intervēja: Jana Janišauska

Vai liecināšana ir domāta man? Dažkārt liecināšana patiešām ir izaicinājums, bet visbiežāk liecināšana nes garīgu atspirgšanu. Vienreiz piedzīvojis liecināšanas svētības, ilgojies saņemt tās vēl un vēl. Tā ir liela Dieva dāvana, ko Viņš paredzējis ikvienam no mums. Šoreiz intervējamais ir Delfreds Abargezs (Delfred Abarquez), kurš šobrīd kopā ar savu sievu Hannu (Hannah) no Filipīnām ir pārcēlušies uz Igauniju. Viņu dzīve ir saistīta ar liecināšanu kā ar ikdienas sastāvdaļu. 10. un 11. februārī viņi viesojās Cēsu Septītās dienas adventistu draudzē, kur notika liecību nedēļas nogales pasākums. Tie, kas apmeklēja pasākumu, ieguva savu atziņu krājumu, bet lai svētības būtu arī lasītājiem, daži pārdomu jautājumi tiek ierakstīti šajā lappusē. 
 
Ko nozīmē liecināšana tev personīgi? Un kā tu to padari praktisku?
 
Liecināšana ir viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ mēs ar sievu joprojām pēdējos 13 gadus esam pavadījuši misijas darbā. Tā ir mana lielākā dedzība. Tas sākās jau pirms es kļuvu par misionāru. Mani vecāki abi strādāja draudzē. Mans tēvs nu jau ir pensionēts mācītājs, un mana mamma bija Austrumu Visainas Konferences Filipīnās izglītības nodaļas vadītāja. Tā nu es esmu uzaudzis šajā kalpošanas vidē, redzējis, kā mani vecāki aktīvi liecinājuši par patiesību apkārtējiem.
 
Ja jums ir patiesa mīlestība pret Jēzu, mīlēt savu tuvāko ir pavisam dabīgi. Liecināšana nenozīmē sarežģītu pieeju, gluži pretēji, tai vajadzētu parādīt, kā mēs varam līdzdalīt savu ticību citiem tā, lai tas būtu pavisam dabīgi un saskaņā ar talantiem un dāvanām, kas mums ir dotas. Dievs ir apsolījis dot savu spēku tiem, kas patiešām vēlēsies būt Viņa liecinieki. Tādēļ uzskatu, ka to var darīt ikviens! Tavs smaids, tas, kā tu izturies pret draugiem, kaimiņiem, pat tas, kā tu ģērbies un uzvedies skolā, mājās, darbā, sabiedrībā, restorānā, ceļojumā… jebkas, ko tu dari savā ikdienā, var būt par lielisku veidu liecināšanai. Dievs patiešām var izmantot jebkuru!
 
Kāda loma liecināšanai ir tavā dzīvē?
 
Tā ir visa mana dzīve! Iespējams, jūs esat dzirdējuši teicienu: tava dzīve kādam varbūt ir vienīgā Bībele, ko viņš būs lasījis. Un tas ir svarīgi! Tieši tādēļ mana ģimene joprojām ir iesaistījusies misijas darbā! Mateja 28:19-20 ir teikts: “Tāpēc ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam."” Viņš neizteica kādu ieteikumu, tas ir mums, man un tev, dots uzdevums, pavēle sludināt un liecināt par Viņu, pastāstīt labās ziņas par Jēzu visiem šīs pasaules iedzīvotājiem!
 
Jūs ar sievu esat ceļojuši pa pasauli, iespējams, sastapušies ar dažādiem cilvēkiem. Kā tu raksturotu attieksmi pret misijas darbu un liecināšanu citās valstīs, īpaši jauniešu vidū?

Jā, mums patiešām ir dāvāta iespēja kalpot Dievam dažādās valstīs. Es esmu kalpojis Filipīnās (savās mājās), Dienvidkorejā, Austrālijā, Jaunzēlandē, Taizemē un tagad Igaunijā. Pārsvarā mēs esam pamanījuši, ka mūsu draudzēs ir kāda problēma, kas strauji pieaug. Pieķeršanās bagātībai, šīs pasaules dārgumiem novērš mūsu draudzes locekļu domas. Viņi pārāk daudz izbauda šo pasauli. Mēs nedrīkstam aizmirst, ka šī pasaule nav mūsu mājas, še mēs esam tikai svešinieki.
 
Tāpat arī saprotam, ka Dieva darbā trūkst cilvēku ar skaidru misiju un redzējumu, īpaši jau liecināšanā. Liekas, ka draudzē arvien vairāk pieaug to cilvēku skaits, kas tikai “silti sēž savos krēslos”. Viņiem pietiek ērti pasēdēt draudzes solā katru sestdienu, paklausīties svētrunu, bet ne aktīvi iesaistīties Dieva darbā. Viņi vēlas saņemt nevis dot! Tāpat arī esam novērojuši, ka dažkārt draudzēs trūkst vadītāju, kas spētu vadīt tiem uzticēto ganāmpulku ar stipru ticību, redzējumu un misiju.
 
Tas ietekmē mūsu draudžu jauniešus. Viņi mūs vēro. Viņi seko mūsu piemēram. Viņiem ir talanti, enerģija un potenciāls būt veiksmīgiem darbiniekiem Dieva vīna dārzā. Tomēr, ja neviens tos nevedīs pareizajā virzienā un nemotivēs, viņi vienkārši kļūs vienaldzīgi.
 
Vai tu esi kādreiz piedzīvojis to, ka tava sirds ir vienaldzīga pret aktīvu misijas un liecināšanas darbu? Un kas tev palīdz palikt garīgi modram Dieva darbā?
 
Es melotu, ja teiktu, ka es to nekad neesmu piedzīvojis. Patiesībā, tas ir noticis vairākas reizes. Ir bijuši brīži, kad misionāra dzīve liekas pārāk smaga. Cīņa un sāpes, ar kurām saskarāmies, ir pārāk īstas. Vēl grūtāk ir būt prom no savām mājām, ģimenes un draugiem. Esmu pat domājis – kādēļ es to daru? Kādēļ es savu un savas ģimenes dzīvi padaru tik smagu? Es varētu pavisam mierīgi atgriezties mājās un dzīvot mierīgu un ērtu dzīvi. Izbaudīt to. Vai tam vispār ir jēga? Vienmēr, kad piedzīvojam šādus brīžus, saņemam atbildi: “Tad Jēzus sacīja saviem mācekļiem: "Ja kas grib Man sekot, tam būs sevi aizliegt, ņemt savu krustu un sekot Man.” (Mateja 16:24) un “Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet ka Viņš kalpotu.” (Mateja 20:28) Mums ir jāiziet no savas komforta zonas, ja vēlamies darīt to, ko nekad neesam darījuši, un kļūt par tādiem, kādi vēl nekad neesam bijuši.
 
Labprāt dzirdētu kādu stāstu par Dieva vadību no tavas ikdienas, atrodoties aktīvā misijas darbā! 
 
Varu jums pastāstīt par kādu nesenu piedzīvojumu Igaunijā. Iespējams, jūs jau zināt, ka liecināšana šajā pasaules pusē ir diezgan izaicinoša. Cilvēki ir ļoti noslēgti un uz visu raugās aizdomīgi. Tomēr Dievs mūs izmanto brīnumainos veidos, lai uzrunātu šīs valsts iedzīvotājus. Tā ir pieredze, kas dara mūs pazemīgus. Mēs šeit esam jau vairāk nekā gadu. Terve Elu Keskus (Dzīvesveida Centrs), kas arī saistīts ar mūsu kalpošanu, ir diezgan veiksmīgs, neskatoties uz tā neseno sākumu. Cilvēki uzzina par Dievu caur šī centra pasākumiem un pakalpojumiem. Piemēram, internacionāls ēdienu šovs, internacionāls ēdienu tirdziņš – šos pasākumus apmeklē apmēram 60 cilvēki, no kuriem vismaz 90% nav kristieši. Tāpat esam uzzinājuši, ka Igaunijā dzīvo apmēram 50 filipīnieši. Mēs ar sievu vēlējāmies viņus visus satikt, noorganizējām nelielu pasākumu, un tagad mēs tiekamies regulāri uz pusdienām un citiem notikumiem. Mums ir atsevišķa sabatskolas grupa angļu valodā, cilvēki no dažādām valstīm un konfesijām jūtas brīvi mums pievienoties, tāpat ik nedēļu mēs tiekamies mazajā grupā ar cilvēkiem no draudzes, citām konfesijām, pat tādiem, ar kuriem esam vienkārši iepazinušies uz ielas. Mēs vēlamies nākotnē Tallinā izveidot internacionālu, pastāvīgu adventistu draudzi.
 
Pagājušajā mēnesī man bija iespēja dziedāt starpkonfesionālā pasākumā Tallinas adventistu draudzē. Tāds notiek reizi gadā. Es biju gatavs dziedāt, tomēr vēl lūdzu: “Kungs, šī ir viena no manām lielākajām iespējām liecināt cilvēkiem. Lūdzu dāvā Savu svētību un vadību! Tu esi man ļāvis dziedāt tik dažādās vietās, tomēr šī reize ir īpaša.” Es biju mācījies dziesmu Pār  visiem spēkiem angļu valodā. Tomēr es jutu, ka viņi labāk saprastu vēsti, ja to sākumā dziedātu angliski un tad igauniski. Mēs ar sievu esam nokārtojuši igauņu valodas eksāmenu A1 līmenim, tomēr vēl joprojām ir grūti to saprast. Tā nu es mēģināju šo dziesmu iemācīties igauniski. Nezināmu iemeslu dēļ pavadījuma ieraksts nedarbojās. Skaņotāji nevarēja saprast, kādēļ. Visādi izmēģinājās, neiet. Viena no draudzes talantīgām pianistēm piedāvāja pavadīt. Tomēr vairs nebija laika izmēģināt kopā. Kad devāmies uz skatuves, skaņotāji bēdīgi rādīja, ka nav iespējams palaist fonogrammu. Tomēr tieši nākamajā sekundē sāka skanēt mana fonogramma! Es paķēru mikrofonu un dziedāju Dievam par godu. Vēlāk uzzināju, ka neviens nezina, kā šī dziesma sāka skanēt. Neviens nesaprot, kas notika. Tomēr tai brīdī to visu vēroja šīs pianistes meita. Viņa ir aktīva draudzes locekle, tomēr viņas māte bija lūgusi, lai Dievs dod viņai iespēju piedzīvot kādu brīnumu ikdienas dzīvē. Šī meitene parasti nekad neatrodas kopā ar skaņotājiem, tomēr tieši tobrīd viņa redzēja, kā brīnumainā kārtā sāka skanēt nepieciešamā fonogramma, lai gan neviens nebija pat nospiedis pogu atskaņošanai.
 
Šādu mazu un lielu brīnumu dēļ mēs vēl esam misijas darbā. Tieši tad, kad mēs vairs nejūtamies pārliecināti, domājam atgriezties mājās Filipīnās pie savām ģimenēm, Dievs dara kādu brīnumu. Tajos brīžos mēs vienmēr zemojamies ceļos un lūdzam, lai varenais Dievs mums parāda, kā rīkoties. Un Viņa atbilde vienmēr ir droša. Viņš vienmēr atbild. Un to vienmēr redzam ne tikai mēs, bet arī cilvēki mums apkārt.