Šis jautājums mulsina. Esmu saticis cilvēkus, kuri skaļā balsī ir saukuši uz Dievu, lūdzot pēc Svētā Gara, taču nonākuši cita gara varā. Kas tad īsti notiek? Saprotams, ja cilvēks pielūgtu sātanu, tad dabūtu ļauno garu, bet te ir vēršanās pie Dieva. Kur te ir notikusi pievilšana? Vai nav tā, ka cilvēks domā, ka piesauc Dievu, bet patiesībā piesauc pats savas iztēles dievību? Stāv rakstīts: pārbaudiet garus, vai tie ir no Dieva. Raksti mūs aicina pārbaudīt visu: “Esi nomodā par sevi pašu un par mācību, turies pie tā, jo, darīdams to, tu izglābsi gan pats sevi, gan tos, kas klausās tevi.” 1Tim. 4:16 “Pie bauslības un liecības! Ja tie tā nerunās, tad nav tur gaismas.” Jes. 8:20
 
Pārbaudīt garus ir svarīgi
 
“Mīļie, neticiet katram garam, bet pārbaudiet garus, vai viņi ir no Dieva, jo daudz viltus pravieši ir izgājuši pasaulē.” (1. Jāņa 4:1) Pastāv pat garu pazīšanas dāvana. Taču es esmu redzējis kādā video, kā šī pati rakstu vieta tika izlasīta kā pārmetums visiem apkārtējiem, kas nepieņem kādu reklamētu dziedināšanas kustību, un šīs rakstu vietas lasītājs kā apburts kāri kampa katru vārdu no sava kulta vadītāja mutes. Viņš uzskatīja, ka jau ir pārbaudījis garu un atradis tieši to, ko tik sen bija meklējis, taču bija nonācis kustībā, kas neturas pie Rakstu pamata, un nonācis cita gara pārvaldībā.
 
Būt nomodā ir ārkārtīgi svarīgi. Pirms es kļuvu kristietis, esmu sastapies ar dažādām praksēm, to skaitā arī ar tādām, kur tika pieprasīts atdot savu gribu un prātu kaut kādam ārējam spēkam, lai iegūtu superspējas. Iekšēji vienmēr esmu izjutis vēlēšanos pretoties šādam aicinājumam un neesmu ļāvies zaudēt kontroli pār savu prātu. Pat arī tagad, lūdzot Dievu pēc Svētā Gara, es saglabāju modrību, vērojot sevi un Svētos Rakstus. Es uzticos Dieva vadībai un Dieva Garam, bet ievēroju, kas stāv rakstīts.
 
Dievs nekur Bībelē neprasa mums atdot Viņam savu prātu, nav nevienas rakstu vietas, kur mums tiek prasīts, lai zaudējam kontroli pār sevi. Tieši pretēji, Dievs dod mums savu Svēto Garu, lai mūsos veiktu pārveidošanas darbu, ierakstītu sirdīs savus 10 baušļus. “Pāri visam, kas jāsarga, sargi savu sirdi, jo no turienes rosās dzīvība!” (Sal. pam. 4:23) “Jūsu miesa ir Svētā Gara mājoklis, kas ir jūsos un ko jūs esat saņēmuši no Dieva, un ka jūs nepiederat sev pašiem? Jo jūs esat dārgi atpirkti. Tad nu pagodiniet Dievu ar savu miesu!” (1Kor. 6:19-20)

Kāds var iebilst un sacīt: bet viņi taču dziedina un cilvēkiem paliek labāk, kas tur ir slikts?
 
Pastāstīšu jums vienu piemēru. Nesen bija šāds gadījums Adventistu draudzē Latvijā: kādas lūgšanu sapulces laikā piedalījās divi pārstāvji no kādas “dziedināšanas” kustības. Vienai no lūgšanu dalībniecēm sāpēja mugura, un šīs abas personas piedāvāja tai dziedināšanu, no kuras tā saprātīgi atteicās. Tad sapulces noslēgumā pirms atvadīšanās “dziedinātāja” bez atļaujas pieskarās viņas mugurai, sakot, ka Dievs viņu dziedina, un sāpes mitējās. Tas ir pārsteidzoši! Bībelē taču ir sacīts, ka burvestības neder pret Dieva ļaudīm. Vēl jo vairāk, kad bija skaidri pateikts, ka viņa nevēlas dziedināšanu no šīm sievietēm. Šī draudzes locekle bija ļoti apjukusi par notikušo un, mājās pārnākusi, lūdza Dievu pēc atbildes. Viņa lūdza: “Dievs, ja šī dziedināšana nav no Tevis, tad liec, lai sāpes mugurā atgriežas.” Un sāpes mugurā atgriezās. Viņa saprata, ka tas bija kārdinājums. Pārbaudiet garus! Vai veselību par katru cenu?
 
“Vai mēs esam sagatavojušies stāties tiem pretī ar Dieva Vārdu, vienīgo ieroci, kuru mēs varam izlietot ar panākumiem? Dažus kārdinās pieņemt šos brīnumus it kā no Dieva nākušus. Mūsu priekšā tiks dziedināti slimnieki. Mums redzot, darīs brīnumus. Vai mēs esam sagatavoti uz pārbaudījumiem, kas mūs sagaida, kad sātana viltus brīnumi parādīsies vēl pilnīgāk? Vai daudzas dvēseles netiks ievilinātas lamatās un sagūstītas? Atstājot skaidros Dieva priekšrakstus un baušļus un pievēršot uzmanību pasakām, daudzu cilvēku prāti tiks sagatavoti, lai pieņemtu šos viltus brīnumus. Tagad mums visiem vajag censties apbruņoties cīņai, kurā drīz mums būs jāpiedalās. Ticība Dieva Vārdam, kas pētīts ar daudz lūgšanām un praktiski pielietots, būs mūsu vairogs pret sātana spēku un caur Kristus asinīm mūs darīs par uzvarētājiem.” (E. Vaita 1T, 302)
 
Tie mums saka, ka lietas mainās
 
To, ka kristiešu draudzēs valda sastingums, ir grūti noliegt. Pieķeršanās nedzīvām reliģiskām formām, sastingums evaņģelizācijā un attiecībās pārvērš draudzes klubiņos, kur cilvēki vienkārši atsēž laiku, klausoties teoriju, kuru neviens nepraktizē. Starp draudzes locekļiem ir kādi, kas to vēro un nav apmierināti ar esošo situāciju. Tie lūdz Dievu un vēlas mainīt savas draudzes. Tie ir atvērti pārmaiņām. Velns to vēro un saprot, ka tā ir iespēja novērst patiesu atmodu starp Dieva ļaudīm. Tādēļ, vēloties pievilt pat izredzētos, tas piedāvā viltojumu, kas ļoti līdzinās patiesai atmodai. Jāatzīst, ka viltojumi ir tik tuvi patiesībai, ka tos pat grūti atšķirt bez Rakstu palīdzības. Viltojums ir tik pievilcīgs, ka pat šķiet, ka tie, kas to noraida, ir nedzīvi reliģiozi farizeji, kas pieķērušies burtam. Jebkurus centienus šo kustību atmaskot tie uztver kā uzbrukumu Svētajam Garam, jā, tas tiek definēts pat kā nepiedodamais grēks.
 
Viltojums sevī ietver lietas, kuras rod atsaucību ikviena sirdī, kurš vēlas darīt lielas lietas Dieva labā: darīt brīnumus, spējas dziedināt slimības, izraisīt atmodu, pasludināt evaņģēliju pasaulei un visbeidzot atgriezt draudzi pie Apustuļu darbu draudzes pamatiem. Tie spriež: vai tad Dievs to negrib? Tiem ir tuvs priekšstats, ka viss, kas ir noticis starp Apustuļu darbiem un mūsdienām, ir bijusi atkrišana, un baznīca ir cietusi neveiksmi, kļūstot par sausu reliģiju bez spēka, un tagad viņi solās visu sakārtot tā, kā vajag. Tie top kā apsēsti ar baznīcas atjaunošanu, pārliecībā, ja vien tie varētu, tie visu izdarītu pareizi, un tad atnāks Kristus un Debesu Valstība. Un tad Dievs viņiem pateiksies!
 
“Daudzi uz Mani sacīs tanī dienā: Kungs! Kungs! Vai mēs Tavā Vārdā neesam nākošas lietas sludinājuši, vai mēs Tavā Vārdā neesam velnus izdzinuši, vai mēs Tavā Vārdā neesam daudz brīnumu darījuši? Un tad Es tiem apliecināšu: Es jūs nekad neesmu pazinis; eita nost no Manis jūs, ļauna darītāji.” (Mateja 7:22-23)
 
Kristus nenoliedz, ka viņi ir darījuši brīnumus vai pat izdzinuši ļaunos garus, un sludinājuši, taču Kristus viņus nepazīst. Tie nekad nav bijuši Viņa mācekļu pulkā, tie nekad nav klausījuši Kristus pavēles, nav atsaukušies Viņa aicinājumam. Tie ir pildījuši tikai paši savas sirds pavēles, uzskatot tās par Dieva pavēlēm: “Šos praviešus Es neesmu sūtījis, un tomēr viņiem lieta steidzīga; Es neesmu viņiem uzlicis nekādus pienākumus, un tomēr tie sludina! Ja tie būtu stāvējuši Manu padomu lokā, tad tie būtu sludinājuši Manai tautai Manus vārdus un to atgriezuši no tās ļaunajiem ceļiem un tās ļaunajiem darbiem!” (Jer. 23:21-22)
 
Šo jauno kristietības atjaunošanas kustību stigma ir tā sauktā runāšana mēlēs. Līdzko uzrodas kāda jauna reliģiski-kristīga kustība, tad var būt drošs, tā aicinās arī runāt mēlēs. Tie vēlas piedzīvot brīnumus un zīmes savā dzīvē, jo tas ir ļoti patīkami lepnām un pašmīlīgām personām, ka šādi tās var būt kaut kas izcils, ne tādi kā visi pārējie. Reliģiskais lepnums un tiekšanās uz sevis izcelšanu ir āķis, kas pieviļ un uzāķē visus neuzmanīgos. Taču brīnumi visiem neizdodas. Arī mēlēs runāt neizdodas. Tie sauc skaļā balsī uz Dievu, lai Viņš tiem dod runāt mēlēs, taču nekas nenotiek. Tad cilvēki tiem dod padomu: “Sāc runāt, un tad jau notiks…” Un tie sāk runāt paši, kā nu kurš velk, savu bubināšanu un murmināšanu nodēvējot par Svētā Gara izliešanos. Dažiem izdodas izcili, bet citi, kas vēlas īstās mēles, klusē. Uz tiem mēlēs runātāji rāda ar pirkstu: “Tu izskaties tāds neticīgs, jo nerunā mēlēs…” Kauns spiež pievienoties bubinātāju pulkam, pašam producējot mēļu imitāciju, lai netaptu par izstumto.
 
Kādas ir pazīmes, lai argumentēti varētu sacīt, ka tā bubināšana un murmināšana, ko praktizē mūsdienu mēlēs runātāji un citi atjaunotāji, ir tās pašas mēles, kuras ir aprakstītas Apustuļu grāmatā? Šo argumentu tiem nav. Pastāv tikai pieņēmumi, jo šie cilvēki apgalvo, ka to “jūt”, nē, tie pat saka, ka tie to “saož”, ka tas esot Svētais Gars. Mēlēs runātāji pieņem, pārliecinot paši sevi, ka tiem piemīt Jaunajā Derībā minēto mēļu dāvana, bet citus pierādījumu tie nemeklē. Paklausīt Rakstu liecībai? Tie saka: burts nokauj, bet gars dara brīvu. Raksti tiek nobīdīti malā, dodot ceļu kaut kam jaunam, jaunām izjūtām, jaunai pieredzei, sevis nozīmīgumam...
 
Jauno kustību mērķis ir izveidot tādu baznīcu, kādu Jēzus vienmēr ir vēlējies redzēt. Tie vēlas būt tie, kas visu salabo, lai Jēzus Debesīs būtu laimīgs, ka beidzot ir atradušies tie, kas Visvarenajam Dievam palīdz dibināt Debesu Valstību. Palīdzēt Visvarenajam Dievam un spēt parādīt citiem redzamu brīnumu zīmi…? Tas glaimo pašmīlīgajai dvēselei.
 
Tos vajā atziņa, ka vienīgais, ko esam saņēmuši no pagātnes, ir nekam nederīga baznīca, kuru ir nepieciešams salabot. Tas nav nekas jauns. Šī ir stafete starp paaudzēm. Neapmierinātība ar pašreizējo baznīcu jaunajai paaudzei ausīs zvana kā zvaniņš. Tie apgalvo, ka esošā baznīca ir cietusi neveiksmi un to ir nepieciešams sākt no jauna, jo vecie visu ir sabojājuši. Un, kad tie darbosies, tad visi ieraudzīs, kādai tai ir jābūt. Bet tad nāk atkal nākamā paaudze, kas saka to pašu par visu iepriekš darīto. Varbūt šoreiz izdosies? Nē, nāk jau nākamā paaudze ar savām reformām. Izbrīnu rada fakts, ka “mēlēs” runājošie apgalvo, ka tiem esot Svētais Gars, bet paši ir sadrumstaloti konfesijās, denominācijās, sektiņās un grupiņās. “Tanī dienā septiņas sievas pieķersies vienam vīram un sacīs: "Mēs ēdīsim pašas savu maizi un tērpsimies pašas savās drēbēs, tikai ļauj mums saukties tavā vārdā, atņem mums mūsu negodu!" Jes. 4:1.
 
Praviešu Gara liecība
 
“Šo mācību vēju pieņem cilvēki, kas nav nopamatojušies ticībā, nav pakļāvušies lielajai ticīgo kopai un kas klīst apkārt bez viņus turoša enkura. (..) Visi viņi vēlas pilnīgu reliģisku brīvību, un ikviens no viņiem rīkojas neatkarīgi no otra, tomēr apgalvo, ka Dievs sevišķā kārtā darbojas viņu vidū.
 
Daži priecājas un līksmojas, ka viņiem ir tādas dāvanas, kādu nav citiem. Kaut Dievs pasargātu Savus ļaudis no tādām dāvanām. Ko šīs dāvanas viņiem dod? Vai tās viņus vadījušas vienotā ticībā? Un vai viņi pārliecina neticīgos, ka Dievs tiešām ir viņu vidū? Kad šie strīdīgie cilvēki, turoties pie saviem dažādajiem uzskatiem, sanāk kopā un ir redzams liels uztraukums, un dzirdamas nesaprotamas mēles, tad viņu gaisma spīd tā, ka neticīgie gatavi teikt: šie ļaudis nav pie pilna prāta, viņus aizrauj viltus satraukums, un mēs zinām, ka viņiem nav patiesības.” (E. Vaita 1T 418-419) Šis iespaids spēcīgi darbojas, atturot citus no patiesības pieņemšanas. Mēles ir par zīmi neticīgajiem, un tie ir pirmie, kas to visu novērtē kā neprātu, jo šī nav Bībelē minēto mēļu dāvana.
 
Titus vēstulē 1:9 rakstīts: “Kas atbilst mācībai, lai viņš būtu spējīgs paskubināt veselīgā mācībā un atspēkot tos, kas runā pretim.” 16. pantā Pāvils runā par ļaudīm, kas teicas pazīstam Dievu, bet kas ar saviem darbiem Viņu aizliedz, un aicina Titu: “Bet tu sludini to, kas saskan ar veselīgo mācību: lai vecākie vīri turas skaidrā prātā, cienījami, prātīgi, veselīgi ticībā, mīlestībā, izturībā. (..) Jaunos vīrus tāpat paskubini būt prātīgiem. Pats visur esi paraugs labos darbos, mācībā bezviltīgs un cienījams, veselīgos vārdos nevainojams, lai tas, kas stājas pretim, paliek kaunā, nevarēdams nekā ļauna par mums sacīt.” Titam. 2:1-8.
 
Dažus cilvēkus Kristus atrod “rupjus, nepieklājīgus, dīvainus, lielīgus, bet, ja viņi patiesībai tic no visas sirds, tad tā pilnīgi izmainīs viņu dzīvi. Viņi nekavējoties uzsāks reformas darbu.  Patiesības skaidrais iespaids pacels augstāk visu cilvēku. Savā darbā un veikala attiecībās ar citiem cilvēkiem viņš bīsies Dievu un savu tuvāku mīlēs kā sevi. Viņš izturēsies pret citiem tā, kā viņš vēlas, lai citi izturētos pret viņu. Viņa valoda būs patiesa, tīra un paceļoša, tā kā neticīgie viņa vārdos nevarēs atrast neko, ko varētu izlietot sev par labu, un nemelojot nevarēs runāt par viņu ļaunu, kā arī nejutīsies no viņa atgrūsti nepieklājīgās izturēšanās dēļ. Patiesības svētījošo iespaidu viņš ienesīs savā ģimenē un liks savai gaismai spīdēt viņu priekšā, lai, redzot viņa labos darbus, godātu Dievu. Visos savas dzīves gājumos viņš atdarinās Kristus dzīvi” (E. Vaita 1T 416).
 
Šāda cilvēka lūgšana saņem Svēto Garu. Tomēr, lūdzot pēc Svētā Gara, pārbaudiet garus, jo daudz viltus garu ir izgājuši pasaulē.
 
Andris Pešelis
Mācītājs, LDS Sabatskolas nodaļas vadītājs