“Tas pieviļ zemes iedzīvotājus ar brīnuma zīmēm, kas viņam bija dots darīt…” (Atkl. 13:14)
 
Varbūt šis ir iemesls, kādēļ Dievs uzņemas atbildību par notiekošo virs zemes. Bībelē mēs neatrodam daudz sātana aprakstu, un viņa eksistence netiek noliegta. Pat vairāk, Dievs saka: “Es, kas radu gaismu un veidoju arī tumsību, kas dod svētību, bet arī ļaunu; Es esmu Tas Kungs, kas visu to dara!” (Jes. 45:7) Pat ļaunumā Dievs aicina pievērst uzmanību Viņam un nevis tumšajiem spēkiem. Tas tiek darīts ar nolūku, jo mums vissvarīgākais jautājums ir – kam mēs pievēršam savu uzmanību?
 
Slepenās zināšanas
 
“…jo visi, kas dara šīs lietas, Tam Kungam ir negantība.” (5. Mozus 18:12)
 
Vārds “okultisms” ir izcēlies no latīņu vārda “slepens”. Slepenās zināšanas čūska piedāvāja Ēdenē cilvēkiem, sakot, ka, tās uzzinot, viņi taps kā Dievs. Taču pēc šādiem apsolījumiem vienmēr seko vilšanās, jo atklājās, ka cilvēks ir kails un neaizsargāts tā spēka priekšā, kas šīs zināšanas tam piedāvāja. Okultisms apsola lielas lietas un uzrunā cilvēka ziņkārību, bet vienmēr noved neceļos ikvienu, kurš tam pievēršas. Stāsts par doktora Fausta vienošanos ar tumsas spēkiem šeit ir zīmīgs.  Citādi arī nemaz nevar būt, jo ko gan vērtīgu var piedāvāt būtne, kura ir izmesta no Debesīm un atrodas kritušā stāvoklī līdz savai bojā ejai.
 
Rakstos ir uzskaitītas vairākas kopš senatnes zināmās okultās prakses, kuras tas Kungs nosauc par “negantību”. Mūsdienās tās joprojām tiek piekoptas, tikai šīm okultām praksēm ir piešķirti citi nosaukumi, tās ir modernizējušās un ieguvušas blakus nozares. Piemēram, pastāv melnā un baltā maģija, kur “baltā” maģija sevi pozicionē kā nekaitīga, “balta” un “gaiša”, tomēr maģija ir okulta prakse neatkarīgi no pielietojuma. Maģiju var nosaukt par “baltu”, tomēr tās virzītājspēki ir kritušie gari. Pastāv maģijas formas, kas ir sastopamas pat zem kristietības apklāja. Tās ir visdažādākās ceremonijas un rituāli, kuru nolūks ir ietekmēt “augstākos spēkus” un nodrošināt pozitīvu rezultātu.
 
Pat spiritisms, kas ir sazināšanās ar kritušiem gariem, mūsdienās spēj maskēties zem kristietības apmetņa. Cilvēki pat neaizdomājas, ar ko tie saskaras, kad sazinās ar mirušajiem svētajiem vai sarunājas ar mirušajiem radiniekiem. Rakstos ir skaidri rakstīts, ka mirušie dus savos kapos un pat apustuļi gaida uz mirušo augšāmcelšanos, kad Kristus nāks godībā (Jāņa 14:1-4, 5:28, 1Tes. 4:13-18). Kā Kristus ir augšāmcēlies no mirušajiem, tā arī tie, kuri ir miruši ticībā uz Viņu, augšāmcelsies miesā Kristus nākšanas dienā (1Kor. 15:23). Caur okultismu tumsas spēki uztur to pašu seno pievilšanu: “Jūs nemirsiet vis.” Daudziem šķiet pievilcīga šī doma, ka pēc nāves tie turpinās savu eksistenci. Šīs spiritiskās parādības šķiet ticamas, jo mirušie radinieki spēj atklāt noslēpumus, kurus zināja tikai mirušie. Taču šos noslēpumus zināja arī tumsas spēki, kuri prot imitēt un attēlot, lai varētu pievilt.
 
Viens no plaši izplatītiem viedokļiem ir: ka tumsas spēki bēg no krusta (vai svētā ūdens utml.). Lai piemuļķotu cilvēkus, velns parāda savu “godbijību” pat pret baznīcas rituāliem un ceremonijām. Šādi tas panāk, ka cilvēki tic, ka tos sargā krusts vai svētā ūdens burciņa, un droši tie savā dzīvē dod vietu velnam, ka viņu pat nepamana. Tie tic, ka velns ir smieklīgs, ragains mošķis, kuru pasakās latviešu zemnieks visādi izcūko, un neuztver šīs būtnes eksistenci nopietni.
 
Gaismas eņģelis
 
“Un kārdinātājs piestājās pie Viņa un sacīja: Ja Tu esi Dieva Dēls, tad saki, lai šie akmeņi top par maizi." (Mt. 4:3)
 
Nodaļā, kur ir aprakstīta Kristus kārdināšana tuksnesī, Elena Vaita (“Laikmetu ilgas”) apraksta sātana ierašanos pie Kristus “gaismas eņģeļa izskatā”. Kristus atpazina aiz šī spožā tēla sātanu nevis pēc ārienes, bet tikai no viņa sacītā teksta. Ārēji sātans nebija atpazīstams kā kārdinātājs. Kā pie Kristus, tā arī pie ikviena cilvēka kārdinātājs ierodas kā “gaiša” ideja, ar priekšlikumiem, mudinādams uz rīcību, kas “atvieglo”. Ievēro, sātans aicina uz rīcību, bet pats to nedara cilvēka vietā, kuru kārdina. Tas mudina kaut ko izdarīt, lai “atvieglotu” vai “atrisinātu”, vienlaicīgi novēršot no sevis vainu. Kad kārdinātais grēcinieks īsteno grēku, tas paiet malā un saka: es jau to neizdarīju, bet viņš pats.
 
Kārdinājuma brīdī Kristus pievērsa uzmanību Rakstiem un saka: stāv rakstīts.
 
Sekošana Kristus piemēram ir arī mūsu drošība. Par “atvieglojumu” Kristus ir sacījis: “Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt. Ņemiet uz sevi Manu jūgu, mācieties no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsit atvieglojumu savām dvēselēm. Jo Mans jūgs ir patīkams un Mana nasta viegla.” (Mt. 11:28-30)
 
Kristus ar šo piedāvājumu bija nācis pie savējiem, bet tie Viņu nepieņēma. Taču, kuri Viņu pieņēma, tos Viņš dara par Dieva bērniem (Jņ. 1:11-12). Un ne tikai: “Ticiet gaismai, kamēr jums ir gaisma, ka jūs topat par gaismas bērniem!” (Jņ. 12:36) Pat vairāk! Kristus Savus sekotājus nodēvē par “pasaules gaismu” (Mt. 5:14).
 
Pie šiem “gaismas bērniem” nāk kārdinātājs ar “jaunu gaismu”, kā apgaismotājs, iluminētājs un apžilbinātājs, lai pieviltu, ja vien spētu, pat izredzētos. Ar savu ilumināciju tas cenšas pievērst sev uzmanību un novērst skatu no Dieva. Protams, Bībele neapraksta tumsas un gaismas cīņu, kā tas ir duālisma mītos, taču šīs metaforas palīdz saprast ap mums notiekošo. Minēšu dažus piemērus: televīzijas ekrāns izdod gaismu, uz kino ekrāna filma ir redzama tikai gaismā, telefona ekrāns izdod gaismu, mūziķi savas skatuves aprīko ar spēcīgiem gaismas ķermeņiem. Sacīsiet: kas tur sevišķs! Ikviena ierīce izdod gaismu, jo citādi tā nespēj darboties! Tas ir tiesa, tehniski tā izdod gaismu un bez tās nespēj darboties, bet te ir svarīga atziņa: garīgā tumsa tiek pasniegta kā gaisma, un nav jau runa par cīņu pret tehniskajām ierīcēm. Velna kalpi uzstājas gaismas aizsegā, un miljoni ir tā piekalti pie ekrāniem, ka nespēj no tiem atrauties.
 
Arī labas lietas var pasniegt caur šīm pašām tehniskām ierīcēm. Taču tikai garīgs cilvēks spēj izšķirt, kas nāk no Dieva un kas nāk no kārdinātāja, jo gaišības eņģelī gaismas nav.
 
Filtru sadauzīšana
 
“Ticībā un labā sirdsapziņā, ko daži ir atmetuši, un tā viņu ticības laiva ir sadragāta.” (1Tim. 1:20)
 
Ticības laiva tika sadragāta tādēļ, ka paši laivas vadītāji brauca turp, kur braukšana nebija droša. Viens no filtru sadauzīšanas veidiem ir doties tur, kur garīgi nav droši. Populārs ir aizspriedums pret jebkādiem aizspriedumiem, ko dēvē arī par tā saukto “brīvību”. Bez filtra nav arī barjeru, kas atšķirtu labo no ļaunā. Viss top relatīvs un nosacīts. Bez stingra pamata zem kājām priekšā ir liela daudzveidība, kā krist. Ziņkāre mudina nostāties tur, kas tiek nodēvēta par “apburto zemi”, kur ikviens nonāk tiešā saskarē ar pieviļošiem spēkiem, kuri, izmantojot cilvēka vājo dabu, gūst varu pār prātu.
 
Pēdējā laikā top uzkrītoši daudz filmu par okultismu vai ar okultiem elementiem. Šīs filmas pasaulē ir ārkārtīgi populāras. Skatītāji tiek pieradināti pie brīnumiem. Saskatoties šādas filmas, daudzi tic, ka šie spēki ir pozitīvi vai arī tiem pašiem piemīt kaut kādas pārdabiskas spējas. Pasaules pievilšana ir bijusi visos laikos, tomēr te ir kaut kas vēl. Grūtāk izskaidrojams ir fenomens, ka šo filmu produkciju skatās arī tie, kas sevi pieskaita pie Dieva bērniem. Kas tos piesaista pie okultisma un fantastikas? Dažkārt viņi paši nav spējīgi atbildēt uz šo jautājumu, bet kaut ko murmina par personisko brīvību, nevainīgo izklaidi, neitrālām lietām, spējām filtrēt svarīgo no nesvarīgā un vispār, ka nevar jau dzīvot šaurās sienās, bet ir nepieciešams skatīties plašāk… un tamlīdzīgi. No šīm atrunām top skaidrs – šie cilvēki ir pārstājuši skaidri izšķirt, kur ir Kristus un kur ir tumsas spēki. Un tā ir personiska izvēle.
 
Kinoindustrijas produkcijā un masu medijos izskan vienas patiesības noraidījums. To liekulīgi dēvē par postmodernismu, kas par augstāko patiesību padara jebko citu, tikai ne Jēzu Kristu. Ja nav vienas patiesības, tad kādēļ kā vienīgo patiesību izceļ Bībeles un Kristus noliegumu? Uz citiem kaut kā šo mēru neattiecina. Gadsimtiem ilgi sabiedrības pamats ir veidots uz kristietības bāzes, un pret šo pamatu notiek cīņa. Sistemātiska garīgo filtru dauzīšana noved pie liela relatīvisma, kas dod vietu velnam ne tikai pievilt, bet arī iznīcināt. Tie, kas ļaujas pievilties, atļauj sadauzīt savus garīgos filtrus, ka tie vairs neizšķir, kur ir patiesība, un tumsu nodēvē par gaismu (Jāņa 3:19), par patiesību pieņemot “gaišības eņģeli”.
 
Filtru modificēšana
 
“…dievišķo patiesību apmainījuši pret meliem un sākuši dievināt un pielūgt radību, atstājot novārtā Radītāju.” Rom. 1:25
 
Kārdinātājam tumsas kambaros ir daudz lietu, ko piedāvāt tiem, kas pievērš uzmanību kam citam un nevis Kristum. Tos, kuri ir nonākuši saskarē ar pārdabiskām lietām, gandrīz nav vairs iespējams pārliecināt par to patieso dabu, jo viņi uz tām skatās caur pārveidotu filtru, kurš jau atfiltrē visu, kas to atmasko. Kā cilvēkam atšķirt patiesību no maldiem? Vieni saka- pēc izjūtām-, citi apgalvo, ka visur vadās pēc ožas, trešos piesaista praktiskais pielietojums un tamlīdzīgi. Taču Dievs cilvēkam ir devis Rakstus, lai ar to palīdzību atšķirtu.
 
Reiz biju apmeklējis draudzes locekli, kas nesen bija kristīta. Saruna ievirzījās par viņas kontaktiem ar mirušo vīru. Viņa man stāstīja, ka kontaktējas ar viņu ar sveces liesmas palīdzību. Kad es viņai atgādināju Bībeles mācību, ko viņa bija mācījusies pirms kristībām, ka mirušie dus savos kapos un gaida savu augšāmcelšanos dienā, kad Kristus nāks otrreiz, viņa tam iebilda, jo balstījās uz savu pieredzi kontaktā ar “mirušo”. Bez tam šī sieviete praktizēja svārstu lietošanu, lai noteiktu lietotās pārtikas saderību un nepieciešamo informāciju par citiem cilvēkiem, izmantojot fotogrāfijas. Viņa apgalvoja, ka pēc fotogrāfijas vai kartes spēj noteikt āderes. Es viņai vaicāju, kādas āderes var būt fotogrāfijas papīrā? Viņa atsaucās uz īpašām enerģijām. Tad es viņai ieteicu lūgt Dievu, sakot, ka Dievs spēj noņemt jebkuras spējas, kas nav nākušas no Viņa, pārliecinot par viņas prakses okulto dabu. Viņa atteicās to darīt, un saruna pārgāja citā gultnē. Vēlāk viņa pameta draudzi.
 
Esmu ievērojis, ka sarunas draudzes locekļu vidū par āderēm, rīkstniecību un svārstiem nereti ievirzās nelabvēlīgā gultnē, jo dažkārt atrodas kāds, kurš uz šīm lietām lūkojas labvēlīgā gaismā. Man ir nācies secināt, ka daži ir zaudējuši savus garīgos orientierus, un nodarbojas ar visu ko, bet ne ar skaidrā evaņģēlija apliecināšanu. Kamēr neskar rīkstniecību un āderu jautājumu, var sludināt jebko, un tevi klausās. Starp “Ekstrasensu cīņu” skatītājiem un pārdabisko spēku īpašniekiem ir arī draudzes locekļi. Taču, nosodot okultās prakses, izceļas iebildes un sašutums, jo tiek aizskārti kādi īpaši elki. Cilvēki top par vārda kristiešiem, kad ir ļāvuši tumsas spēkiem modificēt savus garīgos filtrus. Apbrīnojamākais te ir tas, ka viņi paši to pat neapzinās un nevēlas apzināties.
 
Gaisma top par tumsu un tumsa par gaismu
 
“Tad nu pielūko, ka gaisma, kas tevī ir, nekļūst par tumsu.” Lk. 11:35
 
Kad tumsā brauc ar automašīnu un apžilbina pretī braucošais ar tālās gaismas lukturiem, tas apdraud drošību. Apžilbināšana nav patīkama, ja tā notiek pēkšņi. Taču var apžilbt arī pakāpeniski. Kā to apraksta Luiss grāmatā “Skrūvšņores dienasgrāmata”, ceļam uz leju ir jābūt lēzenam, bez asiem pagriezieniem. Tad apžilbināšana notiek pamazām, ka cilvēks pierod un iesāk to uztvert par ceļu pie Dieva.
 
Gaismas eņģeļa apžilbinātie ne tikai iesāk uztvert gaismu par tumsu, bet arī rīkojas kā apreibināti. Kad tiem apliecina Svēto Rakstu patiesību, tie to noraida un runā pretī. Daži rīkojas pat tik nekaunīgi, ka iesāk Bībeles tekstu sagrozīšanu, žonglēšanu ar vārdiem vai pat rakstu vietu kritiku, lai paturētu savus maldus neskartus. Tad tie ņirdz sejā un saka: “Nu, kas tu esi par ticīgo, ka man neko nevari pierādīt?!” Saruna iesāk iet pa riņķi, un tu pārliecinies, ka apustulis ir rakstījis pareizi: “Cilvēku, kas turas pie maldu mācības, vienreiz un otrreiz pamācījis, noraidi, zinādams, ka tāds ir samaitāts un grēkodams pats sevi notiesā.” (Titus 3:10) Šāds pat nekautrīgi pieprasīs, lai tam parādītu ekskluzīvu attieksmi, Kristus principu (Mt. 18) piemērošanu un vēl paturēs sev tiesības izvērtēt, vai šie principi ir bijuši pielietoti pareizi. Tāds pieprasīs: “Ja lūdziet par mani Dievu, tad lūdziet tā, lai arī es varētu sacīt āmen!”
 
Apžilbšana no gaismas eņģeļa cilvēku noved pie sātanisku īpašību atspoguļošanas cilvēkā, ko nevar noslēpt: pašpaaugstināšanās, lepnums, augstprātība, otra nonievāšana, apmelošana, vārdu sagrozīšana, viltus, nekrietnība un tamlīdzīgas īpašības. Nereti tam līdzi nāk arī elkkalpība, netiklība un citi miesas grēki, kas nevar nebūt tur, kur ir velna gars. Reiz es biju saticis šādu ticīgo, kurš bija dzīvojis ārlaulības attiecībās, bet vienlaicīgi izstrādāja īpašas teorijas, kāds, viņaprāt, esot pareizais Dievs un kā tas būtu pareizi jāpielūdz. Lieki sacīt, bet šo personu pārliecināt ar Bībeles palīdzību bija velti, jo tā visu saredzēja citā gaismā.
 
Daudzi uzskata, ka pielūdz dzīvo Dievu, kurš mājo viņu sirdīs. Tie meklē Dievu savā sirdī. Šis modificētais filtrs spēj pielāgot pat Bībeles tekstus šajos meklējumos. Tā ir sekošana paša sirdij un ļaušanās savām jūtām, kuras cilvēks sāk uzskatīt par “Svētā Gara iedvesmu”. Taču velns piedāvā ne tikai “piedzīvot Dievu”, bet arī nonākt nākamajā līmenī. Tie ir lieli maldi – meklēt Dievu pašam sevī, jo nenovēršami šāds cilvēks par Dievu padara pats sevi, īstenojot čūskas sacīto: “Un jūs būsiet kā Dievs.” (1Moz. 3:5)
 
Cilvēki ar modificētu filtru mēdz iebilst, sakot, ka “dzird” Dieva balsi sevī. Viņi to piedzīvo. Taču šie apgalvojumi norāda, ka Rakstos nav visa patiesība, bet cilvēku izjūtas tiek izceltas augstāk nekā Bībeles atklāsme. Tie saka: Bībeli ir sarakstījuši cilvēki! Visi šie meklējumi noslēdzas ar to, kas notiek viņos pašos, ignorējot skaidros Dieva Vārdus, kurus tie saredz citādi.
 
Luters grāmatā “Galda runas” apraksta savu piedzīvojumu, kad lūgšanas laikā viņa priekšā esot parādījies krustā sistā Pestītāja tēls, kurš klusējot lūkojies viņā, it kā būtu atnācis miesīgā veidā. Sākumā Luters uz to skatījies ar labvēlību, bet tad sacīja: “Atkāpies, tu nekrietnais velns, es nezinu citu Kristu kā vien To, kas ir krustā sists, attēlots un pasludināts Viņa Vārdā!” Parādība tūlīt izzudusi, jo tas tiešām bijis velns.
 
Garīgais filtrs ir jānoskaņo saskaņā ar Dieva Vārdu, jo citādi neviens nespēj atšķirt labo no ļaunā. Mēs nevaram atrast evaņģēliju paši sevī un savās izjūtās. To mēs atrodam Rakstos, saskaņā ar Jēzu Kristu.
 
No tumsas uz gaismu
 
“Bet jūs esat izredzēta cilts, ķēnišķīgi priesteri, svēta tauta, Dieva īpašums, lai jūs paustu Tā varenos darbus, kas jūs ir aicinājis no tumsas Savā brīnišķīgajā gaismā.” (1. Pēt. 2:9)
 
Kristus ved ārā no garīgās tumsas. Kādēļ atgriezties atpakaļ un lūkoties tumsā? Tautā klīst leģendas, ka malduguns ved pie apslēptās mantas. Daudzi tai ir sekojuši, cerot atrast apslēpto mantu… un veltīgi.
 
Viena no gala laika krāpšanām būs Kristus viltošana: “Redzi, Viņš ir kambaros, tad neticiet.” (Mt. 24:26) Apslēpts kambaros, apslēpts zem simboliem, apslēpts kaut kur, kas citiem nav zināms. Slepenās zināšanas vilina daudzus. Neskaitāmi cilvēki ir centušies atrast slepeno kodu Bībelē, starp rindiņām atrast Kristus noslēpumus, meklējuši šifru skaitļos un simbolos, lai beidzot atrastu “Viņu kambaros”.
 
Dažkārt, kad kārdinātājs redz, ka cilvēks vēlas izrauties no tumsas varas un meklē Jēzu, viņš piedāvā kādu blakus ceļu, kas līdzinās ceļam pie Kristus. Šis cilvēks sastop “nejauši” ceļa rādītājus, kuri (nez, kur tie bija agrāk?) laipni parāda, kurp iet, kaut ko uzdāvina vai pat pienes klāt. Kā lai atšķir Dieva sūtītos vēstnešus no maldinātājiem? Laipni runā kā vieni, tā arī otri. Kristus ir mācījis: “Pēc augļiem tos būs pazīt.” Viņu vārdus ir nepieciešams salīdzināt ar rakstīto Rakstos, “pie bauslības un liecības”. Tā ir ikviena cilvēka personiska atbildība spēt izšķirt, lūdzot Dievu pēc garīgās vadības.
 
Filtru nosargāšana
 
“Es neraudzīšos uz ļaunām un kauna pilnām lietām” (Ps. 101:3)
 
Tā ir ikviena personiska un individuāla cīņa par palikšanu Jēzū Kristū, lai nosargātu Dieva dāvātās spējas, veselību, laiku un garīgo dzīvi. Ikviens no mums ir līdzīgi vārtsargam, kurš modri vēro, lai vārtos neielidotu sātana mestā ripa.
 
Tie, kuri izliekas par Kristus kalpiem, šeit mēdz piebilst, ka ikviens cilvēks ir vājš, spējīgs krist, tādēļ nav nepieciešams tik ļoti uzsvērt filtru tīrības un modrības jautājumu. Tie apgalvo, ka to visu nodrošina Kristus, bet mums pietiek tikai paļauties un ticēt, ka tajā dienā, kad Kristus nāks, viss jau būs izdarīts. Sportā, kad izšķiras jautājums par spēles iznākumu, balsis, kas aicina piekāpties pretiniekam, izraisītu neizpratni. Karā, kad notiek ienaidnieka uzbrukums, aicinājums pārstāt pretoties tiek uztverts kā nodevība. Drosmes atņemšana, maldināšana un uzmanības novēršana no Dieva izraudzītā mērķa vienmēr ir velna darbs.

“Tāpēc sargiet paši sevi un visu ganāmo pulku,…” Apd. 20:28-30
 
Visbīstamākais stāvoklis
 
“…tu esi remdens, ne auksts, ne karsts, Es tevi izspļaušu no Savas mutes.” (Atkl. 3:16)
 
Šo stāvokli parasti neieskaita pie okultisma, jo te it kā nav tieša kontakta ar tumsas spēkiem, pat vairāk, šie ļaudis ir galēji noraidoši pret jebko okultu. Tie prot pastāstīt, cik ļoti okultisms un viss ar to saistītais ir slikts, tomēr pēc garīgo augļu kvalitātes, paštaisnības un pašapmierinātības šo ļaužu stāvoklis ir pieskaitāms pie visspēcīgākā sātana kārdinājuma, kāds vien pastāv. Tie zina tā Kunga gribu un tomēr ir… remdeni. Kristus līdzībā trešais kalps nebija pavairojis Kunga dotos talantus. Pazudušā dēla vecākais brālis ārēji bija paklausīgs, bet viņa rūgtā liecība pret Tēvu atklāja, ka viņam nerūpēja jaunākā brāļa pārnākšana mājās. Šādu vecāko brāļu ir daudz, kuri vārdos ir pret okultismu un jebkādu grēku, bet pēc rezultāta tie padara neefektīvu jebkuru Kristus darbu. Laodiķejas remdenība nav nieks. Tas pat ir vēl ļaunāk nekā atklāta sacelšanās, jo tā ir atteikšanās apliecināt Kristu, izliekoties par Viņa sekotājiem. Šāda rīcība atgrūž no Kristus tos, kurus Viņš velk pie Sevis, lai glābtu. Šie vienaldzīgie ir spējīgi padarīt draudzes, kuras Kristus ir izredzējis izglābto pulcināšanai, par vietu, kur nav patīkami uzturēties. Ar muti tie apliecina savu piederību tam Kungam, bet ar saviem darbiem noliedz Viņa spēku. Ja Kristus bija nācis, lai glābtu to, kas ir pazudis, tad pie laodiķiešiem ir vērojama apbrīnojama vienaldzība pret šo Kristus veikto darbu, jo tie meklē tikai savu labumu un sev līdzīgos.
 
Pēc statistikas ASV 80% kristīgo draudžu stagnē, 19% aug uz atbraukušo imigrantu rēķina, bet tikai 1% draudžu aug, pateicoties kristīgajai kalpošanai. 98% no baznīcu apmeklētājiem nespēj atbildēt uz vienkāršiem jautājumiem par ticību un nav spējīgi iesaistīties kristīgā kalpošanā (E. Andrews “Misrepresenting Jesus”, p. 386). Vai Latvijā stāvoklis ir atšķirīgs? Daži pašpārliecināti apgalvo, ka pieder pie uzticamā atlikuma un atlikumam esot jābūt mazam, tādēļ tie izrāda pārsteidzošu vienaldzību pret pazudušajiem. E. Vaita šo vienaldzības stāvokli ir salīdzinājusi ar stāvēšanu uz “apburtās zemes” (4T 475, GC 601).
 
Atteikšanās lūgšana
 
Zinot, ka pasaulē pastāv tikai divi saimnieki, Kristus un sātans, ikviens izvēlas piederību vienam vai otram. Dabiski ikviens cilvēks pieder pie pirmā Ādama un caur viņa grēku – sātanam. To apliecina grēka un nāves vara pār cilvēci. Taču, sadzirdot Kristus aicinājumu, ikviens var izvēlēties sev citu saimnieku – Jēzu Kristu, kurš atbrīvo no grēka un nāves varas.
 
Dieva Gars caur Svētajiem Rakstiem uzrunā cilvēka sirdsapziņu, liekot saprast pārkāpumus pret svēto Dieva bauslību. Tas mudina uz grēku nožēlas lūgšanu, nākot pie Kristus, kurš piedod grēkus un šķīsta no katras netaisnības. Šādi cilvēks top pieņemts par Dieva bērnu.
 
Tomēr, kad cilvēks apzināti,vai neapzināti, mantojuma vai ziņkārības ceļā ir bijis saskarē ar tumsas spēkiem, tam ir nepieciešams izteikt arī atteikšanās lūgšanu, kad izvēlas mainīt saimniekus. Šī lūgšana ir ne tikai atteikšanās no iepriekš slēgtajām līgumsaistībām, bet arī nodošanās jaunajam saimniekam – Jēzum Kristum. Dažkārt cilvēks, izvēloties piederēt Kristum, izjūt savā dzīvē kaut kādas neizprotamus spēkus vai iepriekš piekoptās prakses sekas. Tas norāda, ka pastāv vēl kaut kas, uz kā pamata tumsas spēki sev pieprasa vietu šī cilvēka dzīvē. Lai no tā atbrīvotos, ir nepieciešama atteikšanās lūgšana, kuru var veikt individuāli vai arī lūgt draudzes mācītāja un/vai draudzes vecāko aizlūgšanas palīdzību. Bieži vien šo aizlūgšanu praktizē kopā ar svaidīšanu ar eļļu. Pēc atteikuma lūgšanas, ja cilvēks turpmāk vairs nespēlējas ar grēku un neflirtē ar tumsas spēkiem, parasti iestājas miers. Tomēr šajā miera stāvoklī ir nepieciešams atcerēties Kristus brīdinājumu (Mt. 12:44-45) un palikt Kristū.
 
Uzticības pārbaude
 
“Tad pūķis sadusmojās par sievu un gāja karot ar pārējiem viņas cilts locekļiem, kas turēja Dieva baušļus un apliecināja Jēzu.” (Atkl. 12:17)
 
Kad sātanam neizdodas pievilt, viņš dodas uzbrukumā, lai vajātu un sagādātu grūtības. Ikviens “ugunī taps sālīts” (Marka 9:49). Mums ir aicinājums tapt Gara pilniem (Ef. 5:18). Kad Kristus, Gara pilns, devās no Jordānes upes tuksnesī, Viņš sastapās ar kārdinātāju. Uzticības pārbaude notiek nevis rakstura trūkuma vai kļūdu dēļ, bet gan tā ir izvēle, kuru ir veicis patiesības pretinieks, lai karotu pret Kristu un tiem, kas paklausa Dievam un nes liecību par Viņu. Ījaba grāmata to apliecina. Kad Dieva bērni iztur pārbaudi, tie pagodina Dievu un apkauno pretinieku visa Visuma priekšā.
 
Pārbaudījumi stiprina ne tikai Kristus sekotājus, bet arī šķīsta draudzi no remdenajiem, kuri līdz tam bija to vājinājuši. Tie, kas iztur pārbaudījumu, iziet no cīņas kā uzvarētāji tā Kunga spēkā. Tiem ir bagāti apsolījumi. Atklāsmes grāmatā 2. un 3.nodaļā ir vismaz septiņi apsolījumi tiem, kas uzvar.
 
Kārdinātājs vēlas, lai ikviens pievērš uzmanību viņa darbiem un runā tikai par tiem, liecinot par viņa brīnumaino varu. Taču glābšana ir nosargājama, vienīgi pievēršot uzmanību Kristum un liecinot par Viņa darbiem. Izvēlieties, kam pievērst uzmanību!

Andris Pešelis
LDS Sabatskolas nodaļas vadītājs