Atpakaļ Drukāt

Justs Liepiņš

24. janvāris, 2018 | Mārtiņš Subatovičs

Pavisam nesen mūžībā devies viens no iemīļotākajiem adventistu draudzes komponistiem Justs Liepiņš (1933-2017). Viņa mūzika un personība uzrunājusi daudzus. Šajā rakstā varēsit lasīt fragmentus no mana diplomdarba, ko izstrādāju Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā.
 
Bērnība
 
Justs Liepiņš dzimis Rīgā 1933. gada 28. decembrī. Viņa vecāki uz dzīvi Rīgā atnāca no Vidzemes, Vestienas pagasta, kur senči bijuši zemnieki vairākās paaudzēs. Jau agrā bērnībā Justam radās interese par mūziku. Vairākus gadus rudeņos un ziemā pie komponista mājās uzturējās māsīca Aina, radiniece no tēva puses, kura vēlējās iestāties Latvijas Konservatorijā. Par saimniecības darbā iekrātajiem līdzekļiem Liepiņu ģimene māsīcai nopirka klavieres. Tas bija kā brīnums, atminas komponists – „ne tikai kas neredzēts, bet arī izdvesa skaņas!” Nākamajam mūziķim tajā laikā bija tikai trīs četri gadi, un, kā viņš atceras, klavieru taustiņi sniedzās tikai līdz degungalam, tomēr mazie pirkstiņi nespēja atturēties tos skart. Tā Justa māsīca drīz vien kļuva par komponista pirmo mājskolotāju klavierspēlē.
 
Skolas gaitas zēns sāka septiņu gadu vecumā, Rīgas 45. pamatskolā Atgāzenes ielā, Torņakalnā. „Katru rītu skolā bija jādzied himna Dievs svētī Latviju”, atceras J. Liepiņš. „Un notika rīta lūgšanas, kurās piedalījās visa skola – visi kā viens. Tās vadīja skolas direktors. Pirms lūgšanas mani vienmēr lūdza nospēlēt kādu klavieru skaņdarbu. Man vislabāk patika spēlēt Mendelszona Dziesmu bez vārdiem. Direktors mēdza lasīt no Dāvida dziesmām. Par to skolas direktoru vēlāk notiesāja un izsūtīja uz Sibīriju!”
 
Lai gan Justa vecāki paši nebija mūziķi, tomēr, redzot zēna interesi spēlēt, radās doma viņu nodot īsta pedagoga rokās, kurš viņu uzreiz pēc kara iekārtoja Pāvila Jurjāna mūzikas skolā. Šeit Justs mācījās līdz 7. klasei, viņa klavierskolotāja bija Ruta Boka Bundze, un vienlaikus tika apgūti mūzikas teorijas pamati. Par šo laiku smaidot stāsta komponista draugs un līdzgaitnieks Alfons Mednis:
 
„Mēs kopā sēdējām solfedžo klasē, un es no viņa špikoju mūzikas diktātus. Tie viņam labi padevās. Tikko kā skolotāja nospēlēja, viņam jau bija uzrakstīts. Pa galda apakšu viņš mūs daudzus apgādāja ar vajadzīgo materiālu!”
 
Liepiņu ģimene sākotnēji nebija reliģioza. Tēvs gan piederēja luterāņu un māte pareizticīgo draudzei, bet dziļākas intereses par garīgām lietām nebija. Pēc kāda pareizticīgo mācītāja ieteikuma vecāki gan dēlu nosaukuši Bībeles vārdā Justs. Pirmajos pēckara gados ģimeni apmeklējusi kāda trūcīga izskata sieviete, vārdā Emma Broka, un stāstījusi par Dievu un adventistu mācību. Visi bērni sēdējuši ap galdu un klausījušies. „Tētis gan bijis skeptiski noskaņots,” atceras Justs.
 
„Viņš noteica – sievai un bērniem jūs varat stāstīt, bet mani gan jūs nepiemānīsiet! Tēvs tajā laikā strādāja Mārupes pagasta kantorī par skrīveri un bija ļoti inteliģents cilvēks. Vecā kundzīte tad sacījusi tēvam – varbūt jūs skatāties uz manu vecumu un valodu, bet es pie jums atvedīšu vienu inteliģentu cilvēku, viņš jūs iepazīstinās ar Dievu un mācīs Bībeles pamatlikumus. Un uzvarēja!”
 
Atceroties iesaucas komponists. Cilvēks, ko atveda Emma Broka, bija adventistu draudzes sludinātājs Ernests Klotiņš – mūsdienās pazīstamā muzikologa Arnolda Klotiņa tēvs. „Kad Ernests Klotiņš bija runājis, tad tēvs vairs neteica neviena vārda. Atceros, ka Ernests Klotiņš ar mums, bērniem, runāja kā ar pieaugušajiem. Nevarējām sagaidīt, kad viņš atkal nāks. Pret viņu bija liela cieņa un respekts!”
 
Tā visa Liepiņu ģimene iestājās adventistu draudzē. Īpaša bija komponista kristību diena 1948. gada 28. jūlijā, kad tika slēgta sirds derība ar Dievu un dots svinīgs solījums būt uzticīgam Bībeles mācībai un Jēzum Kristum.
 
Tas komponistam bija jaunas dzīves sākums, tomēr tajā laikā ticība Dievam nebija savienojama ar tālākajām mūzikas studijām. Atbilde, kuru mūzikas iestādēs saņēma daudzi Adventistu baznīcas locekļi bija – baznīcai mēs mūziķus negatavojam-, vai arī skarbāk – tu esi ticīgais, tu nekas nebūsi...
 
Kad Justs pievienojās draudzei, viņam bija nepilni 15 gadi. Un ap 1949./1950. gadu viņš bija starp draudzes locekļiem gandrīz vienīgais, kurš varēja spēlēt klavieres, harmoniju. Arī pats Ernests Klotiņš, iekams vēl tika izsūtīts,  jau bija sācis pamazām ievirzīt viņu draudzes mūzikas dzīvē.

Komponists atceras:
„ E. Klotiņš, kurš pats bija izglītots vijolnieks, paņēma mani pie rokas un teica – Just, šeit pie harmonijām būs tava vieta! Tavs darbs – spēlēt dievkalpojumu sākumos un beigās, pavadīt tos, kuri dzied, un apmācīt kora balsis. Es gandrīz saļimu! Ko tas nozīmē? Darīt to, ko nekad neesmu darījis! Bet interese bija. Viņš man teica – tev visu dos Dievs! Tev nav drosmes, nav zināšanu, skolas. Es viņam jautāju, kā Dievs to var dot? Man nebija tādas ticības. Ja tu Dievam uzticīgi strādāsi, tev viss tiks dots, viņš teica. Tu būsi mūziķis! Un piepildījās mācītāja E. Klotiņa vārdi un sākās brīnumi, kurus nebiju varējis pat sapņot. Es raudāju, lūdzu Dievu, un sākās mans ticības ceļš mūzikā!”
 
Kordiriģenta darbība
 
Draudzes darbā ļoti nepieciešams bija kora vadītājs un diriģents. Šo prasmi Justs izkopa pie viena no saviem pirmajiem skolotājiem – diriģenta Jāņa Dreimaņa. Daudz deva dziedāšana Haralda Medņa vadītajā vīru korī Tēvzeme, jo, arī skatoties un vērojot lielā meistara darbu, varēja gūt jaunas zināšanas. Tā sākās Justa Liepiņa diriģenta gaitas.
 
Vietējā Mārupes kolhozā uzzināja, ka Justs diriģē draudzes kori, un viņš saņēma uzaicinājuma vadīt kolhoza kori. Visi pašdarbības kori gatavojās 1948. gada Vispārējiem dziesmu svētkiem Rīgā. Bija jāpiedalās skatē. Tai laikā Justam bija vien 16 gadi; nebija arī diriģenta izglītības, jo pēc Pāvula Jurjāna mūzikas skolas beigšanas viņš nebija turpinājis profesionāli mācīties mūziku – viss tika apgūts pašmācības ceļā. Uz skati tika ņemti papildus dziedātāji no draudzes kora. J. Liepiņš atceras, ka žūrijas locekļu vidū bija Haralds Mednis un Leonīds Vīgners, un Justa vadītajam korim tika piešķirta otrā vieta Mārupes apriņķī. J. Liepiņš stāsta:

„Pēc uzstāšanās mani pasauca pie žūrijas galdiņa un jautāja – kur jūs diriģējat, kur esat mācījies? Un man nebija ko teikt. Es vienīgi pacēlu rokas augšup un noteicu – Dievs debesīs man, ganu zēnam, deva talantu, ka es to varu izdarīt! Viņi man klusībā noteica – mēs jums dotu pirmo vietu, bet tāpēc, ka otra kora vadītājam ir sarkanā grāmatiņa, kurai padomju laikos bija liela nozīme, pirmo vietu saņems viņa vadītais koris. Es biju Dievam pateicīgs un pārsteigts!”
 
Diriģenta amats Justam Liepiņam uz laiku kļuva par maizes darbu. Tika saņemta alga gan kolhoza korī, gan draudzē. Tā tas turpinājās līdz 1953. gadam, kad Justu iesauca karadienestā un nosūtīja uz Urāliem Krievijā. Bet arī tur muzicēšana neapstājās. Justa rokās nonāca ģitāra, latviešu puišiem tika mācītas melodijas un kopīgi dziedātas dziesmas.
 
Pēc karadienesta beigām pirmie soļi veda atpakaļ uz draudzi. Dienišķo maizi nācās pelnīt, strādājot celtniecībā. Tika apgūta māka uzbūvēt māju no pamatiem līdz skurstenim. Taču mūzika vienmēr palika sirds nodarbošanās, un vislielākais darbs saistās ar draudzes koriem – 24 darba gadi veltīti adventistu Rīgas 7. draudzes, bet 18 – Talsu draudzes korim.


 
Kā apliecina Justa Liepiņa vadīto koru dziedātāji, viņš bija diriģents, kurš spēja aizraut. J. Liepiņa māsa Maina Roderte stāsta:
 
„Viņam piemita tāda dotība – ja viņš diriģēja, koris nevarēja palikt vienaldzīgs. Salīdzinot ar citiem diriģentiem, viņa žests varbūt nebija tik tehniski izkopts un pareizs. Viņš vairāk diriģēja it kā ar emocijām. Mēs skatījāmies uz viņa seju. Tur mēs lasījām to, kas nu ir vajadzīgs. Dažreiz Justam patika mazliet dziedātājus pazobot. Viņam piemita laba humora izjūta. Justs ļoti labi prata nodemonstrēt, kā koris ir kaut ko ne tā nodziedājis, tā pārspīlēti. Viņš uztaisīja tos bogenus, mūs attēlojot... tad mēs izsmējāmies un ar jauniem spēkiem sākām dziedāt tā, kā viņš grib! Viņš bija emocionāls diriģents.”
 
Savukārt J. Liepiņa draugs un viņa vadīto koru dalībnieks Alfons Mednis atminas:
 
„Viņš aizrāva ar savu dvēselisko pārdzīvojumu un no citiem diriģentiem atšķīrās ar īpašu mieru un dievbijību. Viņš nekad nevienu neaizskāra. Viņš prata pārliecināt ar labu. Justs varēja aizdedzināt cilvēku sirdis!”
 
Ļoti nopietna attieksme, iestudējot skaņdarbus, tika pievērsta tekstam. Kāda dziedātāja, kas nevēlējās minēt savu vārdu, stāsta: mācoties dziesmas, tieši pareizā attieksme pret vārdiem palīdzēja uztvert daudzas garīgas patiesības.
 
„Es varbūt pati biju slinka Bībeles lasītāja, bet, dziedot tās dziesmas vārdus un klausoties, kā Justs to paskaidro.... Vai jūs saprotat, kas tur ir iekšā?- Justs mēdza jautāt. Viņš lika dziedātājiem domāt un aizdomāties, un dzīvot līdzi vārdiem.”
 
Un vēl kādas Alfona Medņa atmiņas: kad Justs bija iecerējis kādu dziesmu iestudēt un kāds teica, ka tas nebūs labi un piemēroti, tad viņš noklausījās, pamāja ar galvu – jā, bet tāpat to dziesmu ņēma un mācīja.
 
Dziesmu izvēle dievkalpojumiem bieži notikusi ļoti spontāni. Viņš paskatījies, vai ir klāt galvenie balsu turētāji, un tad svētrunas laikā izlēmis, kāda dziesma tiks dziedāta:
 
„Ja dziedās vīri, tad viņš rādīja pie kaklasaites, bet, ja jauktais koris, tad saliktas plaukstas. Sludinātājs nezināja, kāds būs numurs. Daži to viņam pārmeta. Viņš, klausoties svētrunu, izlēma, kura dziesma pēc satura atbilst visvairāk, un tad nostājās kora priekšā, un ar savu mieru un pārliecību to tālāk iedvesa dziedātājiem un klausītājiem. Viņš vienmēr, izejot kora priekšā, salika kopā rokas un kaut ko pie sevis sacīja, it kā lūdzot...”
 
Justs deva priekšroku darbam ar vīriem. Šai ziņā viņš bijis prasīgs un pratis panākt ļoti kvalitatīvu sniegumu. Diriģējot jaukto kori, viņš kādreiz atļāvies sīkākām kļūmēm skatīties pāri.. Par vienu atgadījumu stāsta Maina:
 
„Bija ļoti laba altiste, bet viņai toreiz nebija īsti brilles kārtībā, tad viņa atkal negribēja notīs skatīties, jo uzmanīgi sekoja diriģentam. Viņa reizēm iedziedāja kaut ko no nepareizu, kas notīs nebija rakstīts. Justs tad teica – ko es viņu tur „trimulierēšu” – četrbalsības vietā nodziedāsim šoreiz piecbalsīgi. Viņa disharmoniju netaisa! Svarīgāka šķita jauniešu saliedētība, ko panāca koris. Nekas cits tajā laikā nedrīkstēja notikt kā vien dziedāšana. Korī reizēm pieņēma arī tādus, kam balsi grūti bija noturēt.”
 
Kā atceras J. Liepiņa māsa, draudzes kora tenors Pāvils Broks pēc kāda dziesmu dievkalpojuma, kad koris sanāca uz kopīgu lūgšanu brīdi, teicis – Justs atkal no mums prasīja visu un vēl mazliet! M. Roderte piebilst:
 
„Bijām tā sevi izsmēluši, bet viņš prasa vēl un vēl, un tu nezini, kur lai ņem! Un kad tu dzirdi ieskanamies harmoniju uz ppp – kā bitītes, tad vairs nejūt kājas un nedrīkst arī pakustēties, jo nezini, kas notiks tālāk...”
 


Komponista gaitas
 
Paralēli diriģenta darbam Justs Liepiņš sevi apliecinājis arī kompozīcijā. Vadot kori, vienmēr aktuāla nepieciešamība ir bijis jauns repertuārs. Komponists ir rakstījis tikai sakrālo mūziku, kas kalpojusi dievkalpojumu bagātināšanai – kora dziesmas (ap 300 dziesmu jauktajam korim, ap 50 – vīru korim, ap 20 solodziesmu, duetu, ap 20 bērnu dziesmu). Pašam Justam tuva ir latviešu komponistu – Jāzepa Vītola un Emīla Dārziņa – mūzika (Liepiņš 2013), tomēr viņš ietur pats savu stilu. Neatņemams vokālās mūzikas elements ir teksts. Justs vienmēr lūko pēc saturiski dziļas un tēlaini bagātas, krāsainas dzejas. Ir četri tuvākie dzejnieki – mācītājs Ernests Pavasaris, Ruta Irklāva, Aleksandrs Zēbergs un Māra Tērauda. Ar viņu dzeju tapis vislielākais kompozīciju skaits. Pats J. Liepiņš savu darbu raksturo: „Es esmu no tiem cilvēkiem, kas visu to veidojis pašdarbības līmenī, balstoties uz iekšējām izjūtām, mēģinot attēlot dziesmā dzejas tēlu un formu, kas izteikta tās rindās kā nesošā ideja.”
 
Justa Liepiņa nošu raksts ir ļoti patīkams, skaidrs un reizēm pat kaligrāfisks. Lai pavairotu dziesmu eksemplārus, tika izmantota radoša pieeja. Komponista draugs un kora dziedātājs Alfons Mednis dziesmas fotografēja un tad tās attīstīja vajadzīgajā daudzumā. Citu pavairošanas iespēju tolaik nebija. Tā tika sastādīti veseli dziesmu albumi, kurus koris izmantoja kā dziesmu grāmatas.
 
Domājot par savu darbu nozīmi, komponists stāsta, ka galvenais ir darīt nevis sev vai savas mākslas dēļ, bet Dieva Gara spēkā pasludināt patiesību. „Kad cilvēka „Es” pazūd, īstā māksla var sākties...”
 
Starp daiļrades virsotnēm varētu minēt divas komponista dziesmas no cikla jauktajam korim Varoņu vainags (1970) – Es tevi mīlu... un Tu esi skaista.
 
Šīs abas dziesmas komponētas pēc kārtas, un J. Liepiņa sākotnējā iecere ir bijusi tās atskaņot kopā. Interesants ir to tapšanas process, par ko stāsta komponists.
 
„ Aizbraucām uz Mārupi ciemos pie vecākiem, un tur nāca iedvesma. Es palūdzu, lai sieviņa ar bērniem atstāj mani vienu pie klavierēm, un tur bez apstājas es uzrakstīju šīs divas dziesmas. Dieva Gars man deva tādu pārliecību un pārdzīvojumu mutuli, kāds man vēl nekad nebija bijis. Tad sapratu – es to neuzrakstīju, to uzrakstīja Viņš.”
 
Īpaša vēsture ir arī dziesmai vīru korim ar klavieru pavadījumu Debesu sūtnis. Šo dziesmu komponists dzirdējis sapnī. No rīta pamodies un, ģērbies vien apakšbiksēs, to pierakstījis. Arī vārdi komponistam skanējuši ausīs. Justs Liepiņš ir vārdu autors vairākām savām dziesmām, piemēram Sirds adventes cerībā dzied un Kādi būsim?
 
Justa Liepiņa ieguldījums Latvijas Adventistu draudžu mūzikas dzīvē ļauj viņu ierindot starp nozīmīgākajām personībām baznīcas pastāvēšanas vēsturē Latvijā. Komponista atstātais daiļrades mantojums, ja salīdzinām ar citu Adventistu baznīcai rakstījušo komponistu veikumu, apjoma ziņā palicis nepārspēts. Kā personībai, kura ar kompozīciju nodarbojusies tikai brīvajā laikā, ~ 400 skaņdarbu lielais mantojums (no tiem 350 kora darbi) ir zīmīgs devums.
 
Mārtiņš Subatovičs
LDS Mūzikas kalpošanas nodaļas vadītājs