Kristus kalna svētrunas sākuma panti vienmēr ir piesaistījuši uzmanību. Tie ir tik radikāli un vienlaicīgi patiesi, jo izriet no pašas Bībeles konteksta, apliecinot, kāds ir Dievs un kāds būs visu lietu galējais risinājums. Taču bieži vien šie svētību vārdi ir tulkoti un interpretēti Rietumu pasaules uzskata kontekstā un nevis seno Tuvo Austrumu kultūras kontekstā.
 
Sengrieķu vārda makarioi visbiežākais tulkojums (Mat. 5:3-12) ir “svētīgi”, jo tas saskan ar vārdnīcu informāciju. Lai gan Tuvo Austrumu kontekstā, kur ir svarīgas pagodinājuma un kauna attiecības, šo vārdu var tulkot arī kā “pagodināti”.
 
Svētību vārdi nav tikai žēlsirdīgi laimes vēlējumi, “laimīgi”, kā to piedāvā jaunais tulkojums un vārdnīcas, vai morāles noteikumus ieiešanai Debesīs, bet gan gala uzvaras apsolījumi apkaunotajiem un pazemotajiem, ka tie tiek Dieva pagodināti un uzskatīti par vērtīgiem.
 
Makarioi sevī neietver cilvēciski pozitīvas emocijas vai izjūtas. Tas, kurš bīstas Dieva vai piedzīvo pērienu no Dieva, vai grūtības Dieva Vārda dēļ neizjūt laimi. Tas, kurš raud vai piedzīvo vajāšanas nevar justies laimīgs! Tādēļ tulkojums “laimīgi” šajā gadījumā ir maldinošs pat arī tad, ja to saista ar piešķirto laimi kaut kad nākotnē.
 
Interesants ir vārda makarioi lietojums Lūk. 11:27-28, kur Jēzus mātei Marijai kāds sacīja, “cik svētīgas (makarioi) tās miesas, kas Tevi nesušas…”, kam pretī skan atbilde: “svētīgi (makarioi) ir tie, kas Dieva vārdu dzird un pasargā”. Daudzos tulkojumos šeit vārds makarioi ir iztulkots kā cienīgs: “cienīgas (makarioi) tās miesas” un “cienīgi (makarioi) ir tie, kas Dieva Vārdu dzird un pasargā”. Sieviete vēlējās pagodināt (makarioi) Jēzu un Viņa māti citu priekšā, bet Kristus pavērš to citā virzienā un pagodina (makarioi) visus tos, kas paklausa Dieva Vārdam.
 
Vairāki pētnieki ir pamanījuši, ka Mat. 5. nodaļas “svētīgi” (makarioi) ir paralēli Mat. 23. nodaļas “vai jums”, “kauns jums” (ouai), kas ir saprotami Tuvo Austrumu kauna un pagodinājuma kultūras kontekstā. Šie panti izaicina vērtības. Kristus iesāk ar svētību pasludinājumu, bet noslēdz ar “vai jums”, “kauns jums”, kad šīs svētības netiek pieņemtas. Makarioi tulkojums kā “svētīgi” neizsaka visu šī vārda būtību, jo tas nav vārds, kas nes svētību, izsakot tos vai uzliekot tos trešajai personai. To nevar arī tulkot ar “laimīgi”, jo tas neattiecas tikai uz cilvēka labklājību vai labsajūtu. Makarioi izsaka vērtību novērtējumu, izvērtējot goda un kauna attiecības, ko var izprast vienīgi Tuvo Austrumu kultūras kontekstā.
 
Kalna svētruna ir kā pretkultūra (counterculture), kura virzās pretēji šīs pasaules pieņēmumiem. Tai ir dievišķa izcelsme, kas pasludina, ka šajā pasaulē pazemotie, nicinātie, nonievātie, nevērtīgie, nabagi, cietēji, vajātie un pazudinātie Jēzus Kristus acīs ir vērtīgi un Jēzū Kristū ir aicināti uz mūžīgu pagodinājumu. Uzvara nevar būt bez pagodinājuma, bet pagodinājums nevar būt bez trofejām. Līdzīgā kārtā arī šeit Kristus pagodinājums ir kopā ar tiem, kurus Viņš no pazemoto stāvokļa pagodina un caur tiem izceļ Dieva liecību un godu. Kristu uzvaras triumfa gājiena trofejas būs izglābtie, kuri taps pagodināti Dieva troņa priekšā.
 
Sakot “laimīgi” ir nabagi, raudošie, cietēji, nelaimīgie, tiek palaists garām kaut kas svarīgs, kādēļ Bībeles tulki, vismaz pagātnē, šo vārdu makarioi nav tulkojuši ar “laimīgi”. Tas ir grūti saprotams, ja apkaunojumu vai ciešanas nodēvē par “laimi”. Kristus nepasludina to par “laimi”, jo ir nācis izjaukt velna darbus un remdēt ciešanas, nevis pasludināt tās par augstāko “laimi”.
 
Kristus pasludina ko patiesi svarīgu, kas cietējiem ir labā vēsts.
 
Dievs sniedz pagodinājumu apkaunotajiem, kuri ir sociāli atstumti, kam ir liegtas sociālās privilēģijas, kuri tiek novietoti sabiedrības pašā apakšā.
 
Dievs pagodina apkaunotos, kuri piedzīvo nelabojamus zaudējumus, kuri zaudē savu ģimeni, tās atbalstu. Tie tiek mierināti, jo iegūst Dieva bērnu ģimeni.
 
Dievs pagodina tos, kuri neseko šīs pasaules aplami izprastajam godam un neatriebjas par pāridarījumiem. Tie ir apkaunoti, jo pasaules ļaužu acīs tie izskatās vāji, izmantoti un gļēvi. Visa galā šie saņem pagodinājumu, jo ir izrādījuši Kristus lēnprātību grūtībās.
 
Dievs pagodina tos, kuri ir izslāpuši pēc patiesības un taisnības šajā pasaulē, kur bezdievji saņem godu un bagātību. Par tiekšanos pēc taisnības viņi tiek pazemoti citu priekšā bezdievīgajā pasaulē. Taču tie taps attaisnoti un pagodināti gala laikā, kad lepnie būs pazemoti.
 
Dievs pagodina žēlsirdīgos, jo tie šajā pasaulē tiek apkaunoti un uzskatīti par vājiem, nespēcīgiem, necienīgiem. Taču visa galā tie saņem Dieva žēlastību un Dieva valstību.
 
Dievs pagodina sirdsšķīstos, kuri nav aptraipījušies ar cilvēciskām tradīcijām, kuras apsola godu un cieņu. Tie tiek apkaunoti cilvēku priekšā, jo atturas no nešķīstības. Vai arī tie tiek izslēgti no sabiedrības, kura tos apzīmē par nešķīstiem un pat neielaiž dievnamā. Tie tiek atzīti par šķīstiem, lai varētu uzlūkot Dieva vaigu un nonākt Dieva klātbūtnē.
 
Pagodināti tiek miera nesēji, kuri mīl pat savus ienaidniekus, kas ir pretrunā ar šīs pasaules nostādnēm. Šie miera nesēji pasaulē tiek apkaunoti un pat nodēvēti par nodevējiem vai kā tādi, kuri jaucas ne savās darīšanās. Taču tie tiek pagodināti, jo tiek nosaukti par Dieva bērniem.
 
Pagodināti tiek tie, kuri tiek apkaunoti vajāšanās par uzticību Kristum, kuri iztur apkārtējās kultūras spiedienu, tie ir pazemoti, bet Dieva valstība pieder šādiem cilvēkiem.
 
Dievs pagodina tos, kurus izslēdz no sabiedrības, aprunā, lādē, ar meliem apsūdzēdami Kristus vārda dēļ. Tomēr Debesis šos cilvēkus attaisno, jo šo cilvēku vērtība Dieva acīs ir ļoti liela. Līdzīgā kārtā praviešus, kuri bija iepriekš, tika apkaunoti un apsmieti, taču mēs visi zinām to likteni Bībeles gaismā.
 
Tie, kas seko Kristum un nevis šīs pasaules kultūras priekšrakstiem par godu un cieņu, tiks pagodināti un tos Kristus nodēvē par šīs zemes sāli, kas atjauno un dod garšu.
 
Tie, kas seko Kristum un nevis šīs pasaules paradumiem, tiek nodēvēti par pasaules gaismu, kuru nevar noslēpt.
 
Pasaulē pastāv daudz aplamu priekšstatu par godu, cieņu, laimi un svētībām. Visas šīs idejas runā pretī Dieva noteiktai definīcijai, kas ir gods. Pasaule apsmej un nicina Dieva godību. Taču Kristus ir nācis, lai pagodinātu Dievu un atjaunotu Dieva līdzību cilvēkos. Tāpēc Viņš vēršas pie pazemotajiem, necienīgajiem, atstumtajiem, zemajiem, lai tiem mācītu Dieva valstības goda kodeksu, lai tos paceltu, atjaunotu un beigās pagodinātu.
 
Pagodinājums Dievā var notikt tikai sekojot Kristus mācībai, kas ir pretēja šīs pasaules kultūras straumei, lai arī cik pretrunīgi Kristus vārdi varētu šķist. Tādēļ Kalna svētrunas ievada daļu nedrīkst aplūkot tikai mūsu (Rietumu) kultūras kontekstā, bet šie vārdi ir aplūkojami izejot no pašas Bībeles konteksta, kas ir tapusi Tuvo Austrumu goda un kauna kontekstā, kur tiek izcelts, kā Dievs paceļ līdz pagodinājumam pazemoto un apkaunoto, bet lepno un augstprātīgo pazemo un apkauno.
 
Andris Pešelis
LDS Sabatskolas nodaļas vadītājs
 

Avots:
Jayson Georges, Mark Baker “Ministering in Honor-Shame Cultures”, pp. 93-96.
Hanson K. C. “How Honorable! How Shameful! A Cultural Analysis of Matthew’s Makarisms and Reproaches”, Semeia 68 (1996): 81-112.
Jerome Neyrey “Honor and Shame in the Gospel of Matthew”.