Kādam mērķim izraēliešu svētnīcā kvēpināja vīraku?
 
Vīraks Templī tika kvēpināts vairāku iemeslu dēļ. Ņemot vērā to, ka tas galvenokārt bija pulvera veidā, bija nepieciešama uguns, lai vīraka smarža izplatītos visapkārt. Altāris, kas atradās Svēto no Vissvētākās vietas atdalošā priekškara priekšā, bija vieta, kur kvēpināja vīraku. Tas bija apmēram pusmetru plats, pusmetru garš un metru augsts (2. Mozus 30:1-10). Uz katra no četriem augšējiem tā stūriem atradās rags, un vīraks, visdrīzāk, tika kvēpināts uz tiem.
 
1. Praktiskie principi: Vīraks bija izplatīts visā seno Tuvo Austrumu nereliģiskajā vidē. Piemēram, daudzās mājās bieži vien tika turēti dzīvnieki un vīraka kvēpināšana kalpoja, lai izkliedētu dažas no smakām. Svētnīca bija vieta, kurā izraēliešu vidū mājoja Dievs; asins slacīšana un upuru dzīvnieku kaušana, iespējams, varēja radīt nepatīkamu smaržu. Cieņa pret Dievu, Kurš mājoja svētnīcā, prasīja regulēt šo piesārņojumu. Viens no līdzekļiem bija vīraka kvēpināšana, ko veica uz altāra Svētajā vietā. Bībeles teksts gan to neattiecina konkrēti uz šo funkciju, taču izceļ simbolisko šī rituāla nozīmi.
 
2. Ikdienas kalpošana: Lai kvēpinātu vīraku, priesteris Svētajā vietā iegāja katru dienu. Viņam vajadzēja to darīt “ik rītus, kad viņš saved kārtībā eļļas lukturīšus” un kad “eļļas lukturīšus aizdedzina ap vakara laiku” (2. Moz. 30:7, 8). Šim rituālam netiek dots konkrēts paskaidrojums, taču kaut ko par tā nozīmi var saprast pēc konteksta. Vīraks, ko izmantoja kvēpināšanai Templī, tika gatavots pēc Dieva dotās receptes Mozum. Izraēlieši nedrīkstēja gatavot šīs kvēpināmās zāles savām vajadzībām (30:34-38), tāpēc tās bija “augsti svētas” (36. pants). Mums ir darīšana ar izejvielu, kas bija dievišķas izcelsmes un varēja tikt izmantota kā līdzeklis, lai tuvotos Dievam; vīraks atradās starp Dievu un priesteri. Vīraka kvēpināšanas laikā tas pietuvojās Dievam vairāk nekā jebkurā citā ikdienas kalpošanā, jo aiz priekškara, pie kura atradās altāris, bija novietots Derības šķirsts (2. Moz. 40:26). Tāpēc Bībele vīraka kvēpināšanu asociē ar lūgšanu – veidu, kā nokļūt Dieva klātbūtnē, līdzīgi tam, kas padara lūgšanu pieņemamu Viņam (Ps. 141:2; Lūk. 1:10; Atkl. gr. 5:8; 8:3). Vīraka kvēpināšanu kristieši saskata kā Kristus nopelnu simbolu, kas padara viņu lūgšanas un viņus pašus Dieva pieņemamus (Jāņa 16:23, 24).
 
3. Dievišķas līdzjūtības izpausme: Vīraka kvēpināšanas starpniecības nozīme savu augstāko punktu sasniedz Salīdzināšanas dienā, kad pirms ieiešanas Vissvētākajā vietā, Augstais priesteris ņem kvēpināšanas (ogļu) trauku un liek uz tā ogles, lai kvēpinātu vīraku (3. Moz. 16:12, 13). Šajā gadījumā darbības jēga tiek paskaidrota: “Kvēpināmie dūmi apklāj salīdzināšanas vāku, kas ir virs liecības šķirsta, tad viņam nebūs jāmirst.” Dieva godība apklāja derības/liecības sķirsta vāku; jo grēcīgam cilvēkam tas nebija droši.
 
Šajā konkrētajā situācijā vīraka dūmiem ir divas pamatfunkcijas: tā ir vieta, kur Dievs parādās “mākonī virs salīdzināšanas vāka” (2. pants). Bet tas apņem arī Āronu, lai aizsargātu viņu no Dieva dusmām. Kvēpināšana ietver gan dievišķo, gan cilvēcisko sfēru, kas dod iespēju Dievam sazināties ar Viņa kalpu dzīvības saudzējošā atmosfērā un padara iespējamu Ārona kalpošanu Kungam.

Šī rituāla simbolisms savu piepildījumu atrod Kristus darbā. Viņš ir dievišķā vīraka smarža, Kurš palīdz mums nonākt saskarē ar Dievu, vienlaicīgi glābjot mūs no Dieva dusmām (sal. Ef. 2:3, 4). Viņš ir dievišķais Vīraks/Starpnieks priekš mums. Tie, kuri ir piesātināti ar Kristus vīraka smaržu, kļūst “Kristus saldā smarža Dievam tiem, kas top izglābti” (2. Kor. 2:15).

No žurnāla "Adventist World", februāris, 2017