Kungs Jēzus ir sacījis: “Ja kas grib sekot Man, tas lai aizliedz sevi pašu un uzņem savu krustu ik dienas un seko Man.” Lūkas 9,23. Kristus vārdi atstāja iespaidu uz Viņa klausītāju prātiem. Daudzi no tiem, pat pilnīgi neizprazdami Viņa pamācības, pārliecinoša spēka skārti, bija spiesti sacīt: “Ne mūžam cilvēks tā vēl nav runājis kā šis cilvēks.” Jāņa 7,46. Ne vienmēr mācekļi izprata mācības, ko Kristus tiem gribēja sniegt ar līdzībām, un , kad ļaužu pūlis bija aizgājis, tie Viņu lūdza izskaidrot Savus vārdus. Viņš vienmēr bija labprātīgs vadīt tos pie pilnīgas Savu Vārdu un Sava prāta izpratnes, jo no tiem patiesībai skaidrai un saprotamai vajadzēja iet tālāk pasaulē.
Reizēm Kristus mācekļiem pārmeta, ka tie ir kūtri saprast. Viņš tiem nodeva patiesības, kuru vērtību tie nojauta pavisam vāji. Ilgu laiku Viņš pavadīja kopā ar tiem, mācīdams dievišķo patiesību, tomēr viņu agrākā reliģiskā audzināšana, maldīgie izskaidrojumi, kādos jūdu skolotāji ietērpa Rakstus, vēl arvien aptumšoja viņu prātu. (249) Kristus deva solījumu, ka Viņš tiem sūtīs Savu Garu, kas atgādinās tiem Viņa vārdus kā aizmirstas patiesības. Kristus sacīja: “Tas jums mācīs visas lietas un jums atgādinās visu to, ko Es jums esmu sacījis.” Jāņa 14,26.
Jūdu skolotāju Rakstu izskaidrošanas veids, viņu bezgalīgie sadzīves likumu un izdomājumu atkārtojumi lika Kristum teikt vārdus: “Šie ļaudis pie Manis turas ar savu muti un godā Mani ar savām lūpām, bet viņu sirds ir tālu no Manis nost.” Tempļa pagalmos viņi izpildīja savus noteiktos dievkalpojuma rituālus. Viņi upurēja upurus, kas norādīja uz lielo Upuri, sacīdami ar savām ceremonijām: “Nāc, mans Pestītāj.” Bet Kristus, uz Ko norādīja visas šīs ceremonijas, atradās viņu vidū, un viņi To negribēja nedz atzīt, nedz uzņemt. Pestītājs paziņoja: “Bet velti tie Mani ciena, mācīdami mācības, kas ir cilvēka pavēles.” Mat. 15,8.9.
Kristus Saviem kalpiem šodien saka to pašu, ko Viņš teica mācekļiem: “Ja kas grib sekot Man, tas lai aizliedz sevi pašu un uzņem savu krustu ikdienas un seko Man.” Bet šodien ļaudis ir tikpat kūtri apgūt šo mācību kā Kristus dienās. Kristus Saviem ļaudīm ir devis vienu brīdinājumu pēc otra, tomēr dažādajiem ieradumiem un pasaules dzīves ritumam ir bijis tik liels spēks pār ļaudīm, kas sevi sauc par Dieva tautu, ka Viņa brīdinājumi ir atstāti bez ievērības.
Tiem, kas pilda kādu uzdevumu Dieva lielajā darbā, nav jāseko pasaules cilvēku priekšzīmei. Vērā jāņem Dieva balss. Kas sevi dara atkarīgu no cilvēku spēka un iespaida, tie atspiežas uz aizlūzušas niedres.
Paļaušanās uz cilvēkiem ir bijis draudzes lielais vājums. Ļaudis ir apkaunojuši Dievu, nenovērtējot Viņa paliekošo palīdzību un iekārojot cilvēku iespaida atbalstu. (250) Tā vājš kļuva Izraēls. Ļaudis gribēja pielīdzināties citām pasaules tautām un prasīja sev ķēniņu. Viņi gribēja, lai tos vada cilvēcīgs spēks, ko tie var redzēt, bet ne dievišķais, neredzamais spēks, kas līdz tam tos bija vadījis un devis viņiem uzvaru karā. Viņi paši izvēlējās ejamo ceļu, un sekas bija redzamas Jeruzalemes izpostīšanā un tautas izklīdināšanā.
Mēs nevaram uzticēties nevienam cilvēkam, lai arī tas būtu ļoti izglītots vai augstu stāvošs, ja tas savu sākotnējo uzticību Dievam nepatur stipru līdz galam. Kādam gan vajadzēja būt ienaidnieka spēkam pār Zālamanu, pār vīru, kuru inspirācija trīs reizes ir nosaukusi par Dieva mīļoto un kuram bija uzticēts lielais tempļa uzcelšanas darbs! Tieši šai darbā Zālamans noslēdza savienību ar elkus pielūdzošām tautām, un ar savām laulībām viņš sevi saistīja ar pagānu sievietēm, kuru iespaidā viņš vēlākos gados atstāja Dieva templi, lai pielūgtu birzēs, kuras viņš bija sagatavojis savu sievu elkiem.
Tā arī tagad cilvēki atbīda Dievu malā kā priekš viņiem nepietiekošu. Tie meklē atzinību no pasaules cilvēkiem un domā, ka ar pasaules iespaida palīdzību tie paveic kaut ko lielu. Tomēr tie kļūdās. Atbalstoties uz pasaules elkoni un ne uz Dieva elkoni, tie novēršas no darba, kuru Dievs grib padarīt ar Saviem izredzētajiem ļaudīm.
Saskaroties ar augstākām sabiedrības šķirām, ārsts lai nedomā, ka viņam vajadzētu slēpt tās īpašās iezīmes, ko viņam piešķīrusi svētošanās caur patiesību. Ārstiem, kas pievienojas Dieva darbam, jāstrādā kopā ar Dievu kā Viņa nozīmētiem darba rīkiem, viss savs spēks un enerģija tiem jāatdod Dieva baušļus turošo ļaužu darba atbalstīšanai un izcelšanai. Kas savā cilvēcīgā gudrībā cenšas apslēpt īpašās iezīmes, kuras Dieva ļaudis atšķir no pasaules, tie pazaudēs savu garīgo dzīvību, un Dieva spēks tos vairs tālāk neuzturēs. (251)
Mūsu medicīnas darbiniekiem nekad nevajadzētu pieļaut domu, ka tiem vēlams izlikties par bagātiem cilvēkiem. Uz tādu rīcību skubinās spēcīgas kārdināšanas, liekot domāt, ka ar to pieaugs viņu ietekme. Bet es esmu pamācīta sacīt, ka tādai rīcībai būs pretējas sekas.
Visi, kas ar piemērošanos pasaulei centīsies sevi izcelt, sniedz ļaudīm maldinošu priekšzīmi. Dievs par Saviem atzīst tikai tos, kas dzīvē ieauž Viņa pavēlēto pašaizliegšanos un uzupurēšanos. Ārstiem jāsaprot, ka viņu spēks atrodas viņu lēnprātībā un sirds pazemībā. Dievs pagodinās tos, kas sevi darīs atkarīgus no Viņa.
Ārsta drēbju piegriezumam, viņa darba rīkiem un viņa istabas iekārtojumam nav nekādas nozīmes Dieva priekšā. Caur Savu Svēto Garu Dievs nevar strādāt ar tiem, kas apģērbā un ārējā izskatā cenšas sacensties ar pasauli. Kas seko Kristum, tam vajag aizliegt sevi un uzņemties krustu.
Ārstam, kas bīstas un mīl Dievu, nebūs vajadzīgs sevi izcelt, piegriežot īpašu vērību ārišķībām. Taisnības Saule spīd viņa sirdī un ir atklājusies viņa dzīvē, kas to izcels citu vidū. Kas strādās Kristus rindās, tie būs dzīvas vēstules, zināmas un lasāmas visiem cilvēkiem. Viņu priekšzīme un iespaids liks bagātiem un apdāvinātiem ļaudīm novērsties no mazvērtīgām materiālām lietām un satvert mūžīgās īstenības. Vislielākā cieņa vienmēr tiks parādīta ārstam, kas atklāj, ka norādījumus viņš saņem no Dieva. Nekas tik spēcīgi nesekmēs Dieva iekārtojumu augšupeju kā ar tiem saistīto Viņa kalpu nelokāma uzticība.
Ārsts atradīs, ka sekošana Kunga darba metodēm nāks par labu viņa tagadējai un mūžīgai labklājībai. (252) Prātu, ko radījis Dievs, Viņš var veidot bez cilvēka palīdzības, tomēr Viņš pagodina ļaudis, aicinot tos sadarboties ar Viņu Viņa lielajā darbā.
Daudzi par pietiekošu uzskata paši savu gudrību, un viņi visas lietas kārto, vadoties no sava sprieduma, cerēdami tādā veidā sasniegt brīnišķus rezultātus. Bet, ja tie paļautos uz Dievu un ne uz sevi, tad tie saņemtu Debesu gudrību. Kas ar savu darbu tā aizraujas, ka vairs nevar atrast laiku, lai izlauztu sev ceļu pie žēlastības troņa un dabūtu padomu no Dieva, tie darbu ievirzīs nepareizās sliedēs. Mūsu spēks meklējams mūsu savienībā ar Dievu caur Viņa vienpiedzimušo Dēlu un arī mūsu savstarpējā savienībā.
Patiesi vissekmīgākais ķirurgs ir tas, kas mīl Dievu, kas redz Dievu Viņa radītajos darbos un kas, izsekojot, cik gudri Dievs veidojis cilvēka organismu, Viņu pielūdz. Vissekmīgākais ārsts ir tas, kas bīstas Dievu jau no savas jaunības, tāpat kā Timotejs, kas jūt, ka Kristus ir viņa pastāvīgais pavadonis, draugs, ar kuru viņš vienmēr var sarunāties. Tāds ārsts neizmainīs savu amatu pat pret visaugstāko posteni, kādu pasaule var piedāvāt. Viņš vairāk rūpēsies par Dieva godu un Viņa atzinības nodrošināšanu nekā par atbalsta un goda saņemšanu no pasaules lielajiem vīriem.