(208) Skolu celšanā, to apgādāšanā un visā to vadīšanā ir jāievēro visstingrākā taupība. Mūsu skolas nedrīkst vadīt pēc kaut kādiem šauriem un savtīgiem plāniem. Tām pēc iespējas vairāk vajadzētu līdzināties ģimenes pavardiem, un katrā iezīmē tām vajadzētu mācīt pareizas vienkāršības, lietderības, saimnieciskuma un taupības mācības.
Audzēkņi mūsu skolās jāmāca īpašā veidā, lai tie iepazītos ar visādu darbu, ka, izejot par misionāriem, tie varētu paļauties paši uz sevi un iegūtās audzināšanas rezultātā būtu spējīgi apgādāt sevi ar visām nepieciešamajām ērtībām un atvieglinājumiem. Kā vīriešiem, tā sievietēm vajadzētu mācīties izlabot, mazgāt un uzturēt kārtībā savu apģērbu. Tiem jābūt spējīgiem pašiem sev pagatavot ēdienu. Tiem labi jāiepazīstas ar zemkopību un mehāniku. Tā viņi spēs samazināt paši savus izdevumus un ar savu priekšzīmi palīdzēs citiem sekot saimnieciskuma un taupības principiem. Šīs mācības vislabāk var iemācīt tur, kur visās lietās apzinīgi ievēro taupību.
Ne tikai skolas finansiālās labklājības dēļ, bet arī skolēnu audzināšanas labā vajadzētu rūpīgi iepazīties ar taupības jeb ekonomijas iespējām un tad čakli un apzinīgi ieviest to dzīvē. Vadītājiem visur jābūt uzmanīgiem, lai nekur nerastos nevajadzīgi izdevumi, kas skolu apgrūtinātu ar parādiem. Katrs audzēknis, kas vairāk par visu mīl Dievu, pieies šai lietai ar atbildības izjūtu. Kas iemācījušies tā rīkoties, tie ar priekšrakstiem un piemēru varēs visiem cilvēkiem, ar kuriem nonāks saskarē, atklāt mūsu pašaizliedzīgā Pestītāja mācītos pamatlikumus. Sevis lutināšana ir liels ļaunums, un tas ir jāuzvar.
Dažiem nepatīk atklāt audzēkņiem skolu finansiālās grūtības, tomēr būtu daudz labāk, ja skolnieki redzētu un izprastu mūsu līdzekļu trūkumu, jo tad tie spētu palīdzēt ievērot taupību. (209) Daudzi nāk uz mūsu skolām no vienkāršām, neizgreznotām mājām, kur tie ieraduši lietot vienkāršu uzturu, kas nesastāvēja no daudziem ēdieniem. Kādu iespaidu uz viņiem atstās mūsu priekšzīme? Mācīsim viņiem saprast, ka, kamēr mūsu līdzekļi vajadzīgi tik daudzos darba virzienos, kamēr tūkstoši cieš trūkumu, iet bojā nelaimes gadījumos, badā, asiņainās kaujās un ugunsgrēkos, mums katram pienākas rūpīgi vērot, ka neiegādājamies neko nevajadzīgu tikai ēstkāres apmierināšanai vai savas ārienes izgreznošanai.
Ja mūsu skolas vadīs pareizi, tad parādi neuzkrāsies, un tomēr audzēkņi jutīsies labi, un viņu galds būs bagātīgi apgādāts ar labu un barojošu uzturu. Mūsu taupībai nekad nevajadzētu būt tādai, kas vadītu mūs pie nepilnvērtīgu ēdienu pasniegšanas. Audzēkņiem vajadzētu bagātīgi saņemt veselīgu uzturu. Tomēr lai tie, kas rūpējas par ēdienu pagatavošanu, sakrāj drusciņas, ka nekas nepazūd.
Audzēkņus vajadzētu mācīt rūpīgi sargāt kā savu personīgo, tā arī skolas īpašumu. Viņiem jāsaprot, ka skolā un ceļā uz mājām un atpakaļ tiem jāizvairās no visiem nevajadzīgiem izdevumiem. Sevis aizliegšanai ir liela nozīme. Mums jāievēro mums dotie norādījumi, jo mēs tuvojamies laika noslēgumam. Mēs būsim spiesti arvien vairāk plānot, domāt un taupīt. Mēs nevaram rīkoties tā, it kā ārkārtējas vajadzības gadījumā mūsu rīcībā būtu banka, kur mēs vienmēr varētu saņemt naudu, tāpēc mēs nedrīkstam nonākt spiedīgos apstākļos. Personīgi un arī kā Kunga iestāžu vadītājiem mums katrā ziņā jāatsakās no visādas dižošanās un visi mūsu izdevumi jāiekļauj šauro ienākumu ietvaros. (210)