Kungs vēlas, lai ap skolu esošos zemes gabalus veltītu Viņam kā Viņa paša mācību telpu. Mēs esam apmetušies, kur ir daudz zemes, un zemes gabalus skolas un lūgšanas nama tuvumā nevajadzētu aizņemt ar personīgiem mājokļiem. Ne visi, kas tic šim laikam dotajai patiesībai, ir jau savā raksturā pārveidoti ļaudis. Viņi nesniedz patiesu uzskatāmu mācību, jo nepārstāv Kristus raksturu. Ir daudz tādu, kam patiktu apmesties uz dzīvi lūgšanas nama un skolas tuvumā, bet kas darbu tikai kavētu, nevis palīdzētu. Viņi domā, ka tiem vajadzīga palīdzība un zināma labvēlība. Viņi nenovērtē ne mūsu uzsāktā darba raksturu, ne arī attiecīgos apstākļus. Viņi nesaprot, ka viss, kas Avondalē sasniegts, ir veikts ar smagu darbu un ar naudu, kas dota upuru veidā vai arī kas būs jāatdod tiem, kas naudu aizdevuši.
Starp tiem, kas vēlēsies apmesties uz dzīvi mūsu skolas tuvumā, būs daži, kas ir iedomīgi un kas daudz rūpējas par savu personīgo slavu. Viņi ir viegli aizvainojami un strīdīgi. Viņiem nepieciešama atgriešanās, jo tie atrodas tālu no tāda stāvokļa, kur tie varētu saņemt Kunga svētības. Sātans tos kārdina lūgt sev atbalstu, kas, ja to tiem piešķirs, viņiem tikai kaitēs, tādā kārtā tie saviem brāļiem sagādā daudz raižu. Dieva Vārda dzīvie pamatlikumi ir jāienes daudzu cilvēku dzīvē, kur tiem tagad nemaz nav vietas. (184)
Kas mācās Kristus skolā, tie katru Dieva piešķirto labvēlību uzskatīs kā pārāk labu priekš viņiem. Viņi atzīs, ka nav pelnījuši visas labās lietas, ko viņi saņem, un tie sevi uzskatīs par laimīgiem. Viņu sejas paudīs par mieru un dusu Kungā, jo viņiem pieder Dieva Vārds, ka Viņš rūpējas par tiem.
“Tā saka Kungs: Debesīs ir Mana goda krēsls, un zeme ir Mans kāju pamesls, kur būtu tas nams, ko jūs Man taisītu, un kur būtu vieta priekš Manas dusas? Jo Mana roka visas šīs lietas radījusi, un tā visas tās cēlušās, saka Kungs, bet uz to Es skatīšos, proti, uz nabagu un kam sagrauzts gars, un kas priekš Mana Vārda dreb.” Jesaja 66,1.2.
1898.gada pēdējās dienās mums bija daudz piedzīvojumu, kas mums mācīja šo vārdu nozīmi. Mana sirds bija ļoti nospiesta, un man tad tika atklāts, kādu ļaunumu izraisīs skolas tuvumā esošo zemes gabalu piešķiršana dzīvojamo māju celšanai. Likās, ka mēs atradāmies kādā padomu meklējošā sanāksmē, un tur mūsu vidū stāvēja Kāds, no Kura mēs cerējām sagaidīt palīdzību izkļūšanai no grūtībām. Viņa teiktie vārdi bija skaidri un noteikti:
“Šai zemei pēc Dieva norādījuma ir jākalpo par labu skolai. Jums ir bijuši pierādījumi par cilvēcīgās dabas darbu un par to, ko tā parādīs kārdināšanu iespaidā. Jo lielāks būs to ģimeņu skaits, kas apmetīsies uz dzīvi skolas ēku tuvumā, jo vairāk grūtību būs skolotāju un audzēkņu ceļā. Cilvēku bērnu dabīgais savtīgums ir gatavs izlauzties dzīvē, ja kaut kas viņiem nav ērti vai izdevīgi. Šai zemei ap skolu jākļūst par skolas fermu, un šai fermai jāaizņem daudz vairāk vietas, nekā jūs esat stādījušies priekšā. Šeit kopā ar mācībām jādara darbs saskaņā ar dotajiem padomiem. Avondalei jākļūst par filantropisku centru. Kunga Gars ierosinās Dieva ļaudis Austrālāzijā veltīt simpātijas un līdzekļus daudzu labdarības un žēlsirdības pasākumu uzturēšanai un atbalstīšanai, un šādā veidā trūcīgie, bezpalīdzīgie un nezinošie tiks pamācīti, kā tie paši sev var palīdzēt.” (185)