(152) Mūsu skolās darītajam darbam nav jālīdzinās tam, kas tiek darīts pasaules koledžās un semināros. Lielajā audzināšanas darbā zinātņu mācīšana nedrīkst notikt zemākā līmenī, tomēr par vissvarīgāko jāuzskata tā zinātne, kas darīs ļaudis spējīgus pastāvēt Dieva lielajā pārbaudes dienā. Mūsu skolām vairāk jālīdzinās praviešu skolām. Tām vajadzētu būt audzinošām iestādēm, kur skolnieki tiek pakļauti Kristus noteiktajai disciplīnai un kur viņi mācās no lielā Skolotāja. Tām vajadzētu būt ģimenei līdzīgām skolām, kur katrs skolnieks saņem īpašu palīdzību no saviem skolotājiem, kā ģimenes locekļiem to vajadzētu saņemt savās mājās. Tur rūpīgi jākopj maigums, līdzjūtība, vienotība un mīlestība. Tajās vajadzētu strādāt nesavtīgiem, sevi nododošiem un uzticīgiem skolotājiem, skolotājiem, kurus spiež Dieva mīlestība un kas ar saudzīga maiguma pilnām sirdīm būtu gatavi rūpēties par skolnieku veselību un laimi. Viņu mērķim vajadzētu būt virzīt studentus uz priekšu katrā svarīgā zinātnes nozarē.
Mūsu skolām vajadzētu izraudzīties gudrus skolotājus, kas justos atbildīgi Dievam par to, lai audzēkņi saprastu, ka viņiem nepieciešams iepazīt Kristu kā savu personīgo Pestītāju. No augstākās līdz zemākai klasei tiem sevišķā kārtā vajadzētu rūpēties par skolnieku glābšanu, personīgi cenšoties ievadīt viņu kājas taisnās tekās. Viņiem vajadzētu līdzjūtīgi raudzīties uz tiem, kas bērnībā saņēmuši sliktu audzināšanu, cenšoties izlīdzināt trūkumus, kas, ja tos paturētu, stipri sabojātu raksturu. Neviens nevar veikt šo darbu, kas pats iepriekš Kristus skolā nav apguvis mācīšanas mākslu.( 153)
Visiem pasniedzējiem mūsu skolās vajadzētu būt ciešai savienībai ar Dievu un dziļai Viņa Vārda izpratnei, lai viņi dievišķās atziņas un gudrību varētu ieviest jauniešu audzināšanā, sagatavojot tos lietderīgai dzīvei šai zemē un arī nākošai, nemirstīgai dzīvei. Tiem vajadzētu būt vīriem un sievām, kas ne tikai pazīst patiesību, bet kas ir arī Dieva Vārda darītāji. “Stāv rakstīts” vajadzētu atklāties viņu vārdos un viņu dzīvē. Ar savu personīgo dzīvi viņiem vajadzētu mācīt vienkāršību un pareizus ieradumus visās lietās. Mūsu skolās par audzinātājiem nevajadzētu iesaistīt nevienu cilvēku, kam nav pieredzes paklausībā Kunga Vārdam.
Vadītājiem un skolotājiem nepieciešama Svētā Gara kristība. Sagrauzto dvēseļu nopietnās lūgšanas atradīs sev vietu pie Dieva troņa, un Dievs šīs lūgšanas atbildēs Savā laikā, ja mēs ticībā pieķersimies Viņa rokai. Lai paša es iegremdējas Kristū un Kristus Dievā, un tad Viņa spēks atklāsies tādā mērā, ka atkausēs un pakļaus sev cilvēku sirdis. Kristus mācīšanas veids pilnīgi atšķīrās no parastajām metodēm, un mums jābūt Viņa līdzstrādniekiem.
Mācīt nozīmē daudz vairāk par to, ko daudzi zem šī vārda saprot. Lai patiesību darītu izprotamu, ir vajadzīga liela prasme. Tāpēc visiem skolotājiem vajadzētu censties iegūt arvien plašākas garīgās patiesības atziņas, tomēr šīs atziņas viņi neiegūs, ja paši atšķirsies no Dieva Vārda. Ja viņi grib, lai viņu piemērotība un spēks ar katru dienu pieaugtu, tad viņiem ir jāmācās, viņiem Vārds jāēd un jāizprot un jāstrādā Kristus norādītās līnijās. Dieva Gars atdzīvinās katru spēju tai dvēselei, kas paliks līdz mūžīgai dzīvībai.
Skolotāji, kas paši mācīsies no Lielā Skolotāja, saņems Dieva palīdzību tāpat kā Dāniēls un viņa biedri. (154) Tiem jākāpj uz augšu Debesu virzienā un nav jāpaliek līdzenumā. Katrai patiesai audzināšanai jāsaistās ar kristīgiem piedzīvojumiem. “Un jūs paši arīdzan kā dzīvi akmeņi topat uztaisīti par garīgu namu un svētu priesterību garīgus upurus upurēt, kas Dievam ir pieņēmīgi caur Jēzu Kristu.” 1.Pēt. 2,5. Šis attēlojums jāapgūst kā skolotājiem, tā skolniekiem, un viņiem jāvēro, vai viņi ir to ļaužu skaitā, kas caur bagātīgi saņemto žēlastību iegūst piedzīvojumus, kas jāsaņem visiem Dieva bērniem, pirms tos var pārcelt augstākā klasē. Visās savās pamācībās skolotājiem vajadzētu sniegt gaismu no Dieva troņa, jo audzināšana ir tāds darbs, kā iespaids būs redzams visos nebeidzamos mūžības laikmetos.
Skolotājiem vajadzētu likt audzēkņiem pašiem domāt un skaidri izprast patiesību. Nepietiek ar to, ka skolotājs izskaidro un skolnieks tam piekrīt, ir jāizraisa jautājumi un skolnieks jāpamudina patiesību izteikt saviem vārdiem, lai atklātos, ka skolnieks redz patiesības spēku un pats to izlieto. Tādā veidā ar neatlaidīgām pūlēm svarīgās patiesības jāiespiež jauniešu apziņā. Šis darbs var prasīt ilgu laiku, tomēr tam ir lielāka vērtība nekā ātrai svarīgo tematu apskatei bez pienācīgām pārdomām. Dievs sagaida, ka Viņa mācību iestādes pārspēj pasaules iestādes, jo tās pārstāv Viņu. Ar Dievu patiesi savienoti ļaudis parādīs pasaulei, ka pie stūres stāv kaut kas lielāks par cilvēcīgo darba rīku.
Mūsu skolotājiem pašiem pastāvīgi jāmācās. Reformatoriem pašiem jābūt reformētiem, ne tikai darba metodēs, bet arī sirdī. Viņiem jābūt Dieva žēlastības pārveidotiem ļaudīm. Kad pie Jēzus atnāca Nikodēms, viens no lielajiem Izraēla skolotājiem, Kungs tam izskaidroja dievbijīgas dzīves nosacījumus, mācīdams viņam pašu atgriešanās pamatu. (155) Nikodēms jautāja: “Kā tas var notikt?” Un Kristus viņam atbildēja: “Tu esi mācītājs Izraēlā un tu to nezini?” Šo jautājumu var attiecināt uz daudziem cilvēkiem, kas kā skolotāji ieņem atbildīgas vietas, bet atstājuši novārtā nepieciešamo sagatavošanos, lai viņi būtu šim darbam derīgi. Ja Kristus vārdi būtu uzņemti dvēselē, tad valdītu daudz augstāka inteliģences pakāpe un daudz dziļāka izpratne par to, ko nozīmē būt māceklim, patiesam Kristus sekotājam un tādam audzinātājam, kuru Viņš var atzīt un atbalstīt.