(141) Bībele zināmā mērā jau ir atradusi ieeju mūsu skolās, un ir arī sperti daži soļi reformas virzienā, tomēr pieņemt pareizos pamatlikumus ir ārkārtīgi grūti, kad tik ilgi jau pierasts pie vispāratzītajām metodēm. Pirmie mēģinājumi izdarīt pārmaiņu vecajos ieradumos izsauca smagus pārbaudījumus pār tiem, kas gribēja iet Dieva norādīto ceļu. Tika pielaistas kļūdas, un rezultātā nāca smagi zaudējumi. Bija jāsastopas ar šķēršļiem, kas centās mūs noturēt ierastajā, pasaulīgajā virzienā un aizkavēt pieņemt patiesās audzināšanas pamatlikumus. Neatgrieztajiem, kas lietas uzlūkoja no cilvēcīgās savtības, neticības un vienaldzības dziļumiem, pareizie pamatlikumi un metodes šķita aplamas.
Daži skolotāji un vadītāji, kas tikai pa pusei atgriezušies, ir piedauzīšanās akmeņi citiem. Viņi atzīst dažas lietas un izved daļēju reformu, bet, kad nāk lielāka gaisma, tie liedzas iet uz priekšu, labāk izvēloties strādāt saskaņā ar savām pašu domām. Ar šādu rīcību viņi plūc un ēd no tā atzīšanas koka, kas cilvēcīgo vērtē augstāk par dievišķo. “Un nu bīstieties Kungu un kalpojiet Viņam skaidri un taisni, un atmetiet tos dievus, kam jūsu tēvi viņpus upes un Ēģiptes zemē ir kalpojuši, un kalpojiet Kungam. Bet, ja tas jums nepatiks, Kungam kalpot, tad izvēlieties sev šodien, kam jūs gribat kalpot.” “Ja Kungs ir Dievs, tad sekojiet Viņam, bet, ja Baals tas ir, tad sekojiet tam.” Jozus 24,14.15. l.Ķēn. 18,21. Mēs būtu tikuši daudz tālāk uz priekšu, salīdzinot ar savu pašreizējo garīgo stāvokli, ja būtu rīkojušies atbilstoši mums atklātajai gaismai.
(142) Kad tika ieteiktas jaunas metodes, tad izvirzījās tik daudz šaubas izteicošu jautājumu, tika noturētas tik daudzas apspriedes, lai izprastu visas grūtības, ka reformas ierosinātāji jutās nomākti un daži pārtrauca cīnīties par reformu. Apstādināt šaubu un kritikas straumi tiem šķiet neiespējami. Atēnās evaņģēliju pieņēma samērā maz, tādēļ ka ļaudis lepojās ar savu prātu un nodevās pasaules gudrībai, uzskatīdami Kristus evaņģēliju par neprātu. Tomēr “Dieva ģeķība ir gudrāka nekā cilvēki, un Dieva nespēcība spēcīgāka nekā cilvēki.” Tāpēc “mēs sludinām Kristu, krustā sisto, kas jūdiem apgrēcība un grieķiem ģeķība, bet tiem aicinātiem, tā jūdiem, kā grieķiem, mēs sludinām Kristu kā Dieva spēku un Dieva gudrību.” 1.Kor.1,23.- 25.
Mums tagad atkal ir jāsāk no jauna. Reformās jāiekļaujas ar sirdi, dvēseli un prātu. Maldi var būt nosirmojuši no vecuma, tomēr vecums maldus nepārvērš patiesībā, ne arī patiesību maldos. Jau par ilgu ir sekots veciem ieradumiem un tradīcijām. Kungs tagad vēlas, lai skolnieki un skolotāji atsakās no katra nepareiza uzskata. Mums nav tiesību mācīt, kas atbilstu pasaules mērauklai vai draudzes izpratnei, tikai tādēļ vien, ka tā ir ierasts darīt. Mūsu standartam jābūt mācībām, kuras sniedza Kristus. Tas, ko Kungs runājis par mācībām, kas sniedzamas mūsu skolās, ir stingri jāievēro, jo, ja mūsu skolās nerūpēsies par zināmā mērā pilnīgi cita rakstura audzināšanu, salīdzinot ar to, kādu tagad skolnieki saņem dažās no tām, tad mums nevajadzēja izdot naudu zemes gabalu pirkšanai un skolu ēku celšanai.
Daži uzsver domas, ka mūsu skolas kļūs nepopulāras, ja pirmā vietā izvirzīs reliģijas mācīšanu, ka tad tās vairs nevēlēsies atbalstīt tie, kas nav mūsu ticības biedri. Ļoti labi, lai viņi tad dodas uz citām skolām, kur tie var atrast audzināšanas sistēmu, kas atbilst viņu gaumei. (143) Sātans grib ar tādiem apsvērumiem aizkavēt sasniegt mērķi, kura dēļ ir iekārtotas mūsu skolas. Sātana plānu iespaidoti, vadītāji spriež pēc pasaules veida, kopē tās plānus un atdarina viņas ieradumus. Daudzi tik tālu atklājuši savu trūkumu gudrībā no augšienes, ka ir savienojušies ar Dieva un patiesības ienaidniekiem, sagādājot saviem skolniekiem pasaulīgus laika kavēkļus. Tā rīkojoties, viņi paši pār sevi izsauc Dieva nepatiku, jo tie maldina jaunatni un pakalpo sātanam. Ar šo darbu un ar visām tā sekām tiem būs jāsastopas Dieva tiesā.
Tie, kas iet šādā virzienā, rāda, ka viņiem nevar uzticēties. Pēc šī izdarītā pārkāpuma viņi varbūt vēl atzīs savu maldīšanos, bet vai atstāto iespaidu ir iespējams izdzēst? Vai tiem, kas ir neuzticīgi savu pienākumu pildīšanā, tiks teikti atzinības vārdi: “Labi, tu uzticīgais kalps”? Šie neuzticīgie darbinieki nav būvējuši uz Mūžīgās Klints, un atklāsies, ka viņu pamats ir plūstošas smiltis. Ja Kungs mums pavēl būt īpašiem un atšķirtiem ļaudīm, kā gan mēs tad varam tīkot pēc popularitātes vai censties atdarināt pasaules ieradumus un tās dzīves veidu? “Vai jūs nezināt, ka šīs pasaules draudzība ir Dieva ienaidība? Kas tad grib būt pasaules draugs, tas paliek Dievam par ienaidnieku.” Jēk. 4,4.
Standarta pazemināšana, lai iegūtu popularitāti un skolnieku skaita palielināšanos, un tad līksmošanās par šādu pieaugumu, tas viss norāda uz lielu aklumu. Ja skaits būtu panākumu pierādījums, tad sātans varētu atsaukties uz savu pārākumu, jo šinī pasaulē lielākais vairākums seko viņam. Skolā valdošā morāliskā spēka pakāpe ir tā, kas noteic skolas labumu. Mūsu skolās esošo cilvēku tikumība, inteliģence un dievbijība, bet ne viņu skaits, ir tas, par ko mums vajadzētu priecāties un pateikties. Vai tad mūsu skolām ir jāatgriežas pie pasaules un jāseko tās ieradumiem un dzīves veidam? (144) “Tāpēc, brāļi, es jūs lūdzu caur Dieva apžēlošanām, ka jūs… nepaliekat šai pasaulei līdzīgi, bet pārvēršaties, savā prātā atjaunodamies, ka jūs varat pārbaudīt, kas ir labais un patīkamais, un pilnīgais Dieva prāts.” Rom.12,1.2.
Cilvēki lietos visus līdzekļus, lai atšķirību starp Septītās Dienas Adventistiem un pirmās nedēļas dienas ievērotājiem padarītu mazāk uzkrītošu. Man rādīja sabiedrību, kas saucās par Septītās dienas Adventistiem un kas ieteica neturēt tik uzkrītoši augstu paceltu karogu vai zīmi, kas mūs dara par īpašu, atšķirīgu tautu, jo viņi apgalvoja, ka tā nav vislabākā rīcība panākumu nodrošināšanai mūsu iestādēs. Tomēr šis nav tas laiks, kad jānolaiž mūsu karogs vai jākaunas no mūsu ticības. Šo iezīmējošo karogu, kas izteikts vārdos: “Še ir svēto pacietība, še ir tie, kas tur Dieva baušļus un Jēzus ticību,” ir jānes cauri visai pasaulei līdz pat pārbaudes laika noslēgumam. Laikā, kad arvien vairāk jāstrādā, lai dažādos apvidos virzītos uz priekšu, mēs tomēr nedrīkstam slēpt savu ticību, lai tā nodrošinātu mūsu lietas atbalstītājus. Patiesībai jāaizsniedz dvēseles, kam draud bojā eja, un, ja tā kaut kādā veidā tiek maskēta, tad Dievam tiek nolaupīts gods, un dvēseļu asinis tiks atrastas pie mūsu drēbēm.
Tieši tik ilgi, kamēr mūsu iestādēs strādājošie ļaudis pazemīgi staigās kopā ar Dievu, ar tiem arī sadarbosies Debesu augstākie spēki, tomēr visiem vajadzētu atcerēties, ka Dievs ir sacījis: “Kas Mani godā, tos Es godāju.”1.Zām.2,30. Lai nekad neviens cilvēks uz kādu citu neatstāj iespaidu, it kā viņam būtu labāk, ja tas savu ticību un pamatmācības apslēptu no neticīgajiem pasaules ļaudīm, baidoties, ka, viņa dzīves principiem kļūstot zināmiem, viņu vairs tā necienīs. Kristus no visiem Saviem sekotājiem prasa atklātu un vīrišķīgu ticības apliecību. Katram ir jāpieņem sava nostāja un jābūt tādam, kādu Dievs to vēlas redzēt, par skatu spēli pasaulei, eņģeļiem un cilvēkiem. (145) Viss Universs ar neizsakāmu interesi grib redzēt darba noslēgumu lielajā cīņā starp Kristu un sātanu. Katram kristietim jābūt gaismai, nevis apslēptai zem pūra vai gultas, bet noliktai uz svečtura, lai gaisma apspīdētu visus, kas ir mājā. Nekad neļaujiet, ka gļēvulības vai pasaulīgas gudrības dēļ Dieva patiesība paliek otrajā vietā.
Kaut arī daudzējādā ziņā mūsu mācību iestādes tiecas saskaņoties ar pasauli, kaut arī tās soli pa solim ir gājušas pretī pasaulei, tomēr tās ir cietumnieki, kam cerība. Liktenis tās nav apvijis ar tādām cilpām, ka tām būtu jāpaliek bez palīdzības un drošības. Ja tās uzklausīs Dieva balsi un ies pa Viņa noteikto ceļu, tad Dievs izlīdzinās pielaistās kļūdas, apgaismos mūsu mācību iestādes un tās atkal pacels pareizajā, no pasaules atšķirīgajā stāvoklī. Ja tiks izprastas priekšrocības, ko dod strādāšana, vadoties no kristīgiem pamatlikumiem, ja pašu “es” tiks paslēpts Kristū, tad tiks sasniegts daudz lielāks progress, katrs strādnieks tad izjutīs savu cilvēcīgo vājumu, viņš sauks pēc dievišķās gudrības un žēlastības un arī saņems dievišķo palīdzību, kas apsolīts katram neparedzētam gadījumam.
Pretestību izraisoši apstākļi radīs noteiktu apņēmību tos pārvarēt. Viens sagrauts šķērslis dos lielākas spējas un drosmi tālākai iešanai uz priekšu. Spiedieties uz priekšu pareizā virzienā un panāciet izmaiņu, saprātīgu un stingri nopamatotu. Tad apstākļi jums palīdzēs un jūs nekavēs. Sāciet rīkoties. Zīlē jau ir ozols.