Spiedošās vajadzības, kas šinī laikā liek sevi sajust, prasa pastāvīgu Dieva Vārda mācīšanos. Tā ir tagadējā patiesība. Visā pasaulē vajadzētu notikt reformai Bībeles pētīšanā, jo tagad tā ir tik ļoti nepieciešama kā nekad iepriekš. Attīstoties šai reformai, tika padarīts varens darbs, jo, ja Dievs ir sacījis, ka Viņa Vārds neatgriezīsies tukšs, tad Viņš ir domājis tieši to, ko ir teicis. Zināšanas par Dievu un Jēzu Kristu, Kuru Viņš ir sūtījis, ir augstākā izglītība, un tā ar savu brīnišķo gaismu apklās zemi, kā ūdens apklāj jūras dibenu.
Sevišķi nepieciešamas Bībeles studijas ir skolās. Skolniekiem vajadzētu tikt iesakņotiem un nopamatotiem dievišķajā patiesībā. Viņu uzmanību nevajadzētu vērst uz cilvēku apgalvojumiem, bet gan uz Dieva Vārdu. Pāri pār visām citām grāmatām mums jāstudē Dieva Vārds, tam jābūt mūsu vadošai mācības grāmatai, visas audzināšanas pamatam, aun savus bērnus mums vajadzētu izglītot tur atklātajās patiesībās, neskatoties uz agrāko dzīves veidu un iepriekšējiem ieradumiem. Tā rīkojoties, skolotāji un skolnieki atradīs apslēpto mantu, augstāko izglītību. (132)
Bībeles norādījumiem jābūt mūsu ikdienas dzīves vadonim. Kristus krustam jābūt galvenajam tematam, atklājot tās mācības, kuras mums jāapgūst un jāīsteno dzīvē. Kristum vajadzētu būt iesaistītam visās studijās, lai audzēkņi varētu iedziļināties Dieva atzīšanā un varētu pārstāvēt Viņa raksturu. Viņa godībai jābūt mūsu studiju priekšmetam šajā laikā un arī mūžībā. Dieva Vārds, ko Kristus runājis Vecajā un Jaunajā Derībā, ir maize no Debesīm, bet daudz no tā, ko sauc par zinātni, ir tikai cilvēcīgu izdomājumu sakopojums, viltus barība, tā nav patiesā manna.
Dieva Vārdā ir atrodama neapšaubāma un neizsmeļama gudrība, -gudrība, kas cēlusies nevis no ierobežoto, bet gan no neierobežota saprāta. Tomēr daudz no tā, ko Dievs atklājis Savā Vārdā, cilvēkiem ir tumšs un neskaidrs, tāpēc ka patiesības dārgakmeņi ir apbērti ar cilvēcīgiem gudrības un tradīciju gružiem. Daudziem dievišķā Vārda dārgumi paliek apslēpti, jo tie nav meklēti ar nopietnu neatlaidību, līdz zeltam līdzīgās pamācības kļūst skaidras un saprotamas. Šis vārds ir jāpētī, lai tā pieņēmēji tiktu šķīstīti un sagatavoti kļūt par karaliskās ģimenes locekļiem, par Debesu Ķēniņa bērniem.
Dieva Vārda studijām vajadzētu stāties to grāmatu pētīšanas vietā, kas prātus pievērsušas misticismam un vedušas prom no patiesības. Šī Vārda dzīvinošie pamatlikumi, ieausti mūsu dzīvē, būs mūsu aizsargs kārdināšanās un pārbaudījumos, tā dievišķās pamācības ir vienīgais ceļš uz panākumiem. Pārbaudījumiem nākot pār katru dvēseli, būs redzama atkrišana. Daži izrādīsies esam nodevēji, nebēdnieki, augstprātīgi un pašapmierināti un aizies bojā no patiesības, pretī savas ticības bojā ejai. Bet kāpēc? - Tādēļ, ka viņi nav dzīvojuši, “no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes”. Viņi nav rakuši dziļi un nav likuši sev drošu pamatu. (133) Kad tos aizsniedz Kunga Vārds caur Viņa izraudzītajiem vēstnešiem, tie kurnēja un domāja, ka ceļš ir padarīts par šauru. Jāņa evaņģēlija sestajā nodaļā mēs lasām par dažiem, kurus uzskatīja par Kristus mācekļiem, bet kas, kad tiem norādīja uz vienkāršo un skaidro patiesību, jutās sarūgtināti un vairs nestaigāja kopā ar Viņu. Un arī šie paviršie skolnieki līdzīgā veidā aizies prom no Kristus.
Katrs, kas ir atgriezts pie Dieva, aicināts pilnveidot savas spējas, izlietojot savus podus, katrs dzīvā Vīnakoka zars, kas nepieaug, tiek nogriezts un aizmests prom kā nederīgs. Ņemot to vērā, kāda rakstura audzināšanu sniegs mūsu skolās? Vai tā saskanēs ar šīs pasaules gudrību vai ar to gudrību, kas ir no augšienes? Vai skolotāji neatmodīsies savam pienākumam šinīs lietās un neieraudzīs, ka Dieva Vārdam jāieņem lielāka vieta mūsu skolās pasniegtajās mācībās?