(124) Katrā ģimenē līdzību par pazudušo avi vajadzētu vērtēt kā moto. Dievišķais avju Gans atstāj deviņdesmit deviņas un aiziet tuksnesī, lai meklētu vienu pazudušo. Tur ir biezokņi, staignas vietas un bīstamas aizas klintīs, un avju Gans zina, ka, ja avs atrodas kādā no šīm vietām, lai izkļūtu no turienes, ir vajadzīga laipnas rokas palīdzība. Dzirdot tālumā avju blēšanu, Viņš pārvar visas grūtības, lai glābtu Savu pazudušo avi. Atrodot šo pazudušo, Viņš to neapsveic ar pārmetumiem. Viņš tikai priecājas, ka to ir atradis vēl dzīvu. Ar stipru un tomēr laipnu roku Viņš pāršķir ērkšķus vai izceļ to no muklāja, saudzīgi Viņš paceļ avi uz Saviem pleciem un nes to atpakaļ pie ganāmpulka. Šķīstais, bezgrēcīgais Pestītājs nes grēcīgo un netīro būtni.
Grēku Nesējs nes apgānīto avi, tomēr šī nasta Viņam ir tik dārga, ka Viņš priecājas un dzied: “Es Savu avi esmu atradis, kas bija pazudusi.” Lūkas 15,6. Lai ikviens no jums apdomā, ka jūsu personīgais “es” tādā veidā ir nests uz Kristus pleciem. Lai neviens nenododas valdītkāram garam, paštaisnam, citus kritizējošam garam, jo neviena avs nekad nebūtu nokļuvusi ganāmpulkā, ja avju Gans nebūtu uzņēmies šo mocošo meklēšanu tuksnesī. Vienas avs zudums jau bija pietiekošs iemesls, lai pamodinātu Avju Gana līdzjūtību un liktu Viņam uzsākt meklēšanas darbu.
Šī sīkā pasaule kļuva par Dieva Dēla iemiesošanās un ciešanu skatuvi. Kristus negāja uz nekritušajām pasaulēm, bet nāca uz šo pasauli, kuru visu izkaltējis un sagandējis lāsts. Izredzes nebija labvēlīgas, bet gan visnospiedošākās. (125) Tomēr “Viņš nenogurs un nesalūzīs, kamēr iecels tiesu virs zemes.” Jesaja 42.4. Mums vienmēr jāatceras, cik ļoti priecājās avju Gans, kad bija atradis pazudušo. Viņš saaicina Savus kaimiņus: “Priecājaties ar Mani, Es Savu avi esmu atradis, kas bija pazudusi.” Un visas Debesis atbalso šo līksmo saucienu. Pat Tēvs dziedot priecājas par šo vienu izglābto. Kāda svēta līksme ir izteikta šajā līdzībā! Jums ir dota priekšrocība līdzdalīties šajā priekā.
Vai jūs, kas redzat šo priekšzīmi savā priekšā, sadarbojaties ar Viņu, Kurš cenšas glābt pazudušo? Vai jūs Viņa dēļ nevarat panest ciešanas, upurus un grūtības? Ir dotas iespējas darīt labu jauniešu un maldošo dvēselēm. Ja redzat kādu, kura vārdi vai izturēšanās rāda, ka viņš ir šķirts no Dieva, tad nepārmetiet viņam. Jums nav uzdots viņu nosodīt, bet gan nostāties viņam blakus un palīdzēt. Domājiet par Kristus pazemību, par Viņa lēnprātību, Viņa vienkāršību un strādājiet, kā Viņš strādāja, ar svēta maiguma pilnu sirdi. “Tanī laikā, saka Kungs, Es visām Izraēļa ciltīm būšu par Dievu, un tās Man būs par ļaudīm. Tā saka Kungs! Ļaudis, kas atlikuši no zobena, atraduši žēlastību tuksnesī, Es iešu Izraēlu vest pie dusas. Kungs man parādījies no tālienes. Es tevi esmu mīļojis ar mūžīgu mīlestību, tādēļ Es tevi žēlīgi esmu vilcis pie Sevis.” Jer.31,l.- 3.
Lai mēs strādātu, kā Kristus strādāja, tad savs “es” ir jāsit krustā. Tā ir sāpīga nāve, tomēr tā ir dzīvība, dzīvība dvēselei. “Jo tā saka Augstais un Varenais, Kas dzīvo mūžīgi un Kā vārds ir svēts: Es dzīvoju augstībā un svētā vietā un pie tā, kam sagrauzts un pazemīgs gars, ka dzīvu daru garu pazemīgiem un dzīvu daru sirdi sagrauztiem.” Jesaja 57,15.