(114)Darbs, kas ir uzsākts, lai palīdzētu mūsu māsām izjust savu personīgo atbildību Dieva priekšā, ir labs un nepieciešams darbs. Ilgi tas ir atstāts novārtā. Kungs vēlas, lai mēs pastāvīgi censtos iespaidīgā kārtā izskaidrot cilvēka dvēseles vērtību tiem, kas to vēl neizprot. Un, ja šis darbs tiks izplānots vienkāršās, izprotamās un noteiktās līnijās, tad mēs drīkstam cerēt, ka mājas pienākumi netiks atstāti novārtā, bet gan tiks pildīti vēl daudz apzinīgāk.
Ja mēs varētu sakomplektēt organizētas un regulāri strādājošas grupas, kur locekles saprātīgi tiek pamācītas, kas tām no savas puses jādara kā Kunga kalponēm, tad mūsu draudzes iegūtu sev jau tik sen vajadzīgos dzīvības spēkus. Tad tiktu novērtēta dvēseles vērtība, kuras glābšanai mira Kristus. Mūsu māsas ar savām pieaugošajām ģimenēm un nevērtētajām grūtībām parasti nepazīst vieglas dienas. Es tā esmu ilgojusies pēc sievietēm, kuras varētu apmācīt, lai tad tās palīdzētu mūsu māsām pacelties pāri valdošai mazdūšībai un saprast, ka arī viņas var darīt kaut ko priekš sava Kunga. Tāds darbs ienesīs saules starus viņu pašu dzīvē, un tie atstarosies citu cilvēku dzīvē. Dievs svētīs visus, kas savienosies šai lielajā darbā.
Daudzas jaunākas un arī vecākas māsas it kā baidās no reliģiska rakstura sarunām. Viņas nenovērtē savas izdevības. Viņas aizver savu dvēseļu logus, kam vajadzētu būt atvērtiem pret Debesīm, bet plaši atver tos, kas vērsti pret zemi. Bet, ja viņas ieraudzīs cilvēka dvēseles lielo vērtību, tad tās aizvērs pret zemi vērstos logus, kas vēro pasaulīgās izpriecas un iespējas pievienoties neprātīgiem pasākumiem un grēkam, un atvērs logus pret Debesīm, lai raudzītos uz garīgām lietām. (115)
Dieva Vārdam jābūt viņu paļāvības pamatam, viņu cerībai un viņu mieram. Tad viņas varēs sacīt: “Es uzņemšu sevī Taisnības Saules gaismu, lai tā var spīdēt arī uz citiem.”
Vissekmīgākie strādnieki ir tie, kas priecīgi uzsāk kalpot Dievam mazās lietās. Katrai cilvēcīgai būtnei ir jāstrādā ar savas dzīves pavedienu, ieaužot to kopējā celtnē, lai tā vairāk līdzinātos dotajai priekšzīmei.
Kristus darbs lielā mērā sastāvēja no personīgām sarunām. Viņš uzticīgi pildīja savu pienākumu, ja uz Viņu klausījās pat tikai viena dvēsele. Un šī viena dvēsele saņemtās ziņas aiznesa tūkstošiem.
Mums vajadzētu pamācīt jauniešus, kā sniegt palīdzību citiem jauniešiem, un, cenšoties pildīt šo uzdevumu, viņi iegūs pieredzi, kas tos darīs spējīgus kļūt par sevi atdodošiem strādniekiem plašākā sfērā. Visvienkāršākā un parastākā veidā var aizsniegt tūkstošiem siržu. Visinteliģentākie cilvēki, kurus uzskata un slavē kā pasaules visapdāvinātākos vīrus un sievas, bieži saņem atspirdzinājumu caur vienkāršiem vārdiem, kas nāk no Dievu mīlošas sirds un kas par šo mīlestību spēj runāt tikpat dabīgi, kā pasaules cilvēki runā par lietām, ar ko saistās un barojas viņu domas. Bieži vien labi sagatavotie un iemācītie vārdi atstāj pavisam mazu iespaidu. Bet patiesi un godīgi vārdi, kurus dabīgā vienkāršībā izsaka kāds Dieva bērns, atvērs tādu siržu durvis, kas ilgi bijušas aizslēgtas.
Pasaules sāpju vaidi ir dzirdami visapkārt ap mums. Grēka ēna arvien vairāk mums uzmācas, un mums jābūt gataviem priekš ikviena laba vārda un darba. Mēs zinām, ka Jēzus ir ar mums. Viņa Svētā Gara jaukais iespaids māca un vada mūsu domas, liekot mums runāt vārdus, kas darīs gaišākas citu cilvēku tekas un ļaus tiem augstāk pacelt galvas. Ja mēs bieži varam kaut ko teikt savām māsām un vārda “ej” vietā varam tās ņemt sev līdzi, lai tās strādā tāpat kā mēs, lai tās visu uztver tāpat kā mēs, tad izpratne par cilvēka dvēseles vērtību arvien vairāk pieaugs. (116) Lai varētu būt skolotāji, mums pastāvīgi jāmācās. Šo domu vajadzētu iespiest katra draudzes locekļa apziņā.
Mēs pilnīgi uzticamies draudzes organizācijai, tomēr tas nenozīmē, ka mums jāstrādā pēc noteiktiem priekšrakstiem, ne visi cilvēki ir aizsniedzami ar vienādām metodēm. Nav pieļaujams nekas tāds, kas atturētu Dieva kalpu no iešanas pie līdzcilvēkiem. Katram atsevišķam ticīgam ir jāstrādā priekš atsevišķa grēcinieka. Katram jāuztur degošs savs personīgais gaismeklis, un, ja Debesu eļļa pa zelta caurulēm ieplūst šajos gaismekļos, ja šie trauki ir iztukšoti no paša “es” un sagatavoti svētās eļļas uzņemšanai, tad gaisma pār grēcinieka teku neizliesies veltīgi. Viens šāds gaismeklis sniegs vairāk gaismas uz maldīgā tekas kā vesels lāpu gājiens, kas sagatavots izrādes labā. Personīga nodošanās un svētīšanās Dievam sniegs labākus rezultātus par visiespaidīgākajām izrādēm.
Māciet mūsu māsām, ka tām ik dienas vajadzētu jautāt: “Kungs, ko Tu gribi, lai es šodien daru?” Katrā svētotā traukā ik dienas ieplūdīs svēta eļļa, lai tā tiktu ieplūdināta tālāk citos traukos.
-----------------
Ja dzīve, ko mēs dzīvojam šajā pasaulē, pilnībā ir veltīta Kristum, tad katru dienu no jauna padosimies Dievam. Viņam pienākas labprātīga kalpošana, un katra atsevišķa dvēsele ir Viņa personīgais dārgakmens. Ja mēs varēsim mūsu māsas pārliecināt, cik daudz laba tās spēj paveikt caur Kristu, tad mēs redzēsim, ka padarīts tiks liels darbs. Ja mēs spēsim pamodināt prātu un sirdi sadarboties ar dievišķo Strādnieku, tad mēs caur darbu, ko viņas var padarīt, gūsim lielas uzvaras. Tomēr savs “es” ir jāapslēpj, Kristum jāparādās kā visa darba darītājam.
Pārmaiņus jānotiek ņemšanai un došanai, saņemšanai un izdalīšanai. Tas mūs savieno kā Dieva līdzstrādniekus. Tas ir kristieša dzīves darbs, Kam paša dzīvība zudīs, tas to atradīs. (117)
Spējas uzņemt svēto eļļu no abiem eļļas kokiem arvien vairāk palielinās, ja saņēmējs vārdos un darbos liek šai eļļai izplūst no sevis citu dvēseļu vajadzību apmierināšanai. Strādājiet dārgo apmierinājumu sniedzošo darbu, - pastāvīgi saņemdamas un pastāvīgi dodamas tālāk.
Mums ik dienas ir vajadzīgi un arī jāsaņem jauni krājumi. Un cik daudzām dvēselēm mēs varam palīdzēt ar šo krājumu tālāk nodošanu! Visas Debesis gaida uz kanāliem, caur kuriem varētu tikt izlieta svētā eļļa, lai iepriecinātu un svētītu citus. Es nebaidos, ka kāda no jums pielaidīs kļūdu darbā, ja tikai jūs būsiet vienotas ar Kristu. Ja Viņš paliek ar mums, tad mēs strādāsim nepārtraukti un pamatīgi, tā ka mūsu darbs pastāvēs. Dievišķa pilnība plūdīs caur svētījušos cilvēcīgiem darba rīkiem, lai tiktu sniegta tālāk citiem.
------------
Kungam ir darbs priekš sievietēm, tāpat kā Viņam ir darbs, kas jādara vīriešiem. Viņas var veikt labu darbu, ja tās vispirms Kristus skolā mācīsies dārgo un tik ļoti svarīgo lēnprātības un padevības mācību. Viņām nav jānes tikai Viņa Vārds, bet arī jāsaņem Viņa Gars. Viņām jāstaigā, tāpat kā Viņš ir staigājis, šķīstot savas dvēseles no visa, kas tās aptraipa. Tad viņas spēs darīt labu citiem, norādot tiem uz visu spējošo Jēzu.
------------
Šajā krīzes laikā sievietes var ieņemt savu vietu darbā, un Kungs strādās caur tām. Ja viņas pildīs pienākuma apziņa un ja tās strādās Dieva Gara iespaidā, tad viņas iegūs tieši tādu pašsavaldīšanos, kādu prasa šis laiks. Uz šīm uzupurīgajām sievietēm Pestītājs ļaus krist Sava vaiga gaismai, un tas viņām dos spēku, kas būs lielāks kā vīriešiem dotais. (118) Viņas var ģimenēs padarīt tādu darbu, kādu nav iespējams veikt vīriešiem, darbu, kas skar iekšējo dzīvi. Viņas var nonākt ciešā kontaktā ar tādām sirdīm, kuras vīrieši nevar aizsniegt. Viņu darbs ir vajadzīgs.
------------
Sieviešu darbs, kas sevi nodevušas Kungam un kas tiecas palīdzēt grēka sasistiem un palīdzību gaidošiem ļaudīm, ir noteikti nepieciešams. Ir jādara personīgs evaņģelizācijas darbs. Sievietes, kas uzņemas šo darbu, ienes evaņģēliju pie lielceļiem un sānceļiem dzīvojošo ļaužu mājās. Viņas ģimenēs lasa un izskaidro Dieva Vārdu, lūdz kopā ar šiem cilvēkiem, rūpējas par slimniekiem un atvieglo viņu laicīgās rūpes. Viņas ģimenēm un atsevišķiem cilvēkiem atklāj patiesības šķīstošo un pārveidojošo ietekmi. Viņas rāda, ka, lai atrastu mieru un prieku ir jāseko Jēzum.
-------------
Visām māsām, kas strādā priekš Dieva, sevī jāsavieno Martas un Marijas īpašības, - vēlēšanos kalpot un sirsnīgu mīlestību un patiesību. Savs “es” un savtīgums ir jāaizmirst. Dievs aicina darbā nopietnas strādnieces, strādnieces, kas ir saprātīgas, iejūtīgas, siltām sirdīm, maigas un uzticīgas pamatlikumos. Viņš aicina neatlaidīgas sievietes, kas gatavas atraut domas no sevis un savām ērtībām un grib tās pievērst Kristum, runājot patiesības vārdus, lūdzot kopā ar atsevišķiem cilvēkiem, pie kuriem tām iespējams piekļūt, un pūloties atgriezt dvēseles.
Ak, ar ko mēs, manas māsas, atvainosim sevi, ja Rakstu pētīšanai neveltīsim tik daudz laika, cik vien iespējams, tādā veidā darot savu prātu par dārgu lietu krātuvi, lai tās varētu piedāvāt tiem, kas neinteresējas par patiesību? Vai mūsu māsas modīsies šim ārkārtējam vajadzības gadījumam? Vai viņas strādās priekš Kunga?