Nevajadzētu prasīt, lai mūsu telts sanāksmēs visu sludināšanas un mācīšanas darbu Bībeles patiesībās veiktu viens vai divi strādnieki. Reizēm lielāku labumu var panākt, ja lielo sanāksmi sadala atsevišķās daļās. Tā skolotāji, kas māca Bībeles patiesības, var nākt tuvāk ļaudīm nekā plašā sanāksmē.
Mūsu telts sanāksmēs notiek daudz vairāk sludināšanas nekā vajadzīgs. Tas uzliek smagu nastu uz sludinātājiem, un rezultātā novārtā tiek atstāts daudz kas tāds, kam vajadzētu piegriezt uzmanību. Neievērotas paliek daudzas mazas lietas, kas paver durvis nopietniem grēkiem. Izsmelti tiek sludinātāja fiziskie spēki un atņemts laiks, kas viņam nepieciešams pārdomām un lūgšanām, lai pats savu dvēseli uzturētu Dieva mīlestībā. Un, ja viena pēc otras izskan tik daudz svētrunu, tad ļaudīm nav laika dzirdēto uzņemt. Viņu domas kļūst neskaidras, un dievkalpojumi liekas garlaicīgi un nogurdinoši.
Vajadzētu mazāk sludināt un vairāk mācīt. Ir tādi ļaudis, kuriem vajadzīga vēl skaidrāka gaisma par to, kādu tie var saņemt, dzirdot svētrunas. Dažiem pasniegto patiesības punktu izpratnei vajadzīgs ilgāks laiks nekā citiem. Ja 0pasniegto patiesību varētu parādīt vēl mazliet skaidrāk, tad tie to ieraudzītu un tai pieķertos, un tā būtu kā nagla, kas iesista drošā vietā.
Man ir rādīts, ka mūsu telts sanāksmēm jākļūst arvien interesantākām un panākumiem bagātākām. Es redzēju, ka, arvien vairāk tuvojoties galam, šajās sanāksmēs mazāk tiks sludināts, bet vairāk pētīta Bībele. Pa visu laukumu būs mazas grupiņas ar Bībelēm rokās, un citas Rakstus pētīs brīvu pārrunu veidā. ( 88)
Tāda bija Kristus metode, ko Viņš mācīja Saviem mācekļiem. Lielam ļaužu pūlim sapulcējoties ap Pestītāju, Viņš bija gatavs pamācīt kā mācekļus, tā ļaudis. Pēc svētrunas mācekļi iejaucās ļaužu vidū un atkārtoja tiem Kristus teiktos vārdus. Bieži vien klausītāji Kristus vārdus izprata nepareizi, un mācekļi tiem stāstīja, kas teikts Rakstos un ko Kristus no Rakstiem bija mācījis.
Ja cilvēks, kas domā, ka Dievs viņu ir aicinājis par sludinātāju, pazemosies un mācīsies no Kristus, tad viņš kļūs par īstu skolotāju. Mūsu telts sanāksmēs ir nepieciešams sludināšanas darbs, kuru atdzīvinājis Svētais Gars. Jānotur mazāk svētrunu un ļaudis smalkjūtīgāk jāpamāca praktiskā reliģijā. Viņos jānostiprina patiesība, ka Kristus ir pestīšana visiem, kas tic. “Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš Savu vienpiedzimušo Dēlu devis, lai visi tie, kas tic uz Viņu, nepazustu, bet dabūtu mūžīgu dzīvību.” Jāņa 3,16. Ir vareni temati, pie kuriem var kavēties evaņģēlija sludinātājs. Kristus ir teicis: “Kas tic uz Mani, tam ir mūžīga dzīvība.” Jāņa 6,47.
Ja sludinātāja lūpas ir skārusi ogle no altāra, tad viņš paaugstinās Jēzu kā grēcinieka vienīgo cerību. Ja patiesība ir svētojusi runātāja sirdi, tad viņa vārdi būs dzīva īstenība kā viņam pašam, tā citiem. Kas dzirdēs viņu, tie atzīs, ka viņš ir bijis ar Dievu un ir tuvojies Tam dedzīgās, iedarbīgās lūgšanās. Uz viņu ir kritis Svētais Gars, viņa dvēsele ir izjutusi dzīvinošo Debesu uguni, un viņš var garīgas lietas salīdzināt ar garīgām. Viņam tiks dots spēks noārdīt sātana cietokšņus. Viņam runājot par Dieva mīlestību, salūzīs ļaužu sirdis, un daudzi jautās: “Kas man jādara, lai es tiktu izglābts?”