Kad vien tas praktiski iespējams, pēc katras svarīgākas uzrunas vajadzētu sekot Bībeles studijām. Tajās stundās var runāt par iztirzātajiem punktiem, var jautāt un veidot pareizus uzskatus. Vairāk laika vajadzētu veltīt pacietīgai ļaužu audzināšanai, dodot viņiem pašiem iespējas izteikties. Ļaudīm ir vajadzīgas pamācības, rindu pēc rindas un priekšrakstu pēc priekšraksta.
Jānotur arī īpašas sapulces tiem, kas sākuši interesēties par pasniegto patiesību un kam nepieciešami tālāki norādījumi. Ļaudis vajadzētu aicināt apmeklēt šīs sapulces, un visiem, kā ticīgajiem, tā neticīgajiem, jādod iespēja uzstādīt jautājumus par punktiem, kas vēl nav pilnīgi izprasti. Dodiet visiem izdevību izteikties par to, ko viņi nesaprot un nezina, jo tie piedzīvos zināmu samulsumu. Visās svētrunās un visās Bībeles studijās ļaujiet cilvēkiem redzēt, ka ikvienam mūsu aizstāvētās ticības un mācības punktam ir dota skaidra “Tā saka Kungs”. (69)
Tāda bija Kristus mācīšanas metode. Viņam runājot uz ļaudīm, tie jautāja par Viņa vārdu nozīmi. Kas pazemīgi meklēja gaismu, tiem Viņš vienmēr bija gatavs izskaidrot Savus vārdus. Tomēr Kristus neatbalstīja kritizēšanu un pieķeršanos sīkumiem, un arī mums to nevajag darīt. Ja ļaudis cenšas izraisīt debates par apstrīdētiem mācību punktiem, tad sakiet viņiem, ka sapulce nav sasaukta tādam nolūkam.
Ja jūs atbildat uz jautājumu, tad pārliecinieties, vai klausītāji redz un saprot, ka tas ir atbildēts. Neatstājiet neatbildētu nevienu jautājumu un nelieciet ļaudīm to vēlreiz izteikt. Apzinīgi speriet uz priekšu soli pēc soļa un ziniet, cik daudz jūs esat panākuši.
Šādās sapulcēs ļaudis, kas izprot vēsti, var uzstādīt jautājumus, kas apgaismotu patiesības punktus. Tomēr dažiem var nebūt gudrības to darīt. Ja kāds uzstāda jautājumus, kas kalpo tikai prāta samulsināšanai, tad tiem vajadzētu ieteikt atturēties no šādas jautāšanas. Mums jāmācās saprast, kad runāt un kad klusēt, jāmācās sēt ticības sēklu, izplatīt gaismu, bet ne tumsu.