Ja cilvēks ir dievišķās dabas līdzdalībnieks, tad Kristus mīlestība pastāvīgi paliks viņa dvēselē kā visu noteicošais pamatlikums un vairs neparādīsies paša es ar savām īpatnībām. Tomēr ir skumji redzēt, ka tie, kam vajadzētu būt traukiem godam, nododas zemāko tieksmju apmierināšanai un iet pa takām, kuras sirdsapziņa nosoda. Cilvēki, kas sevi sauc par Kristus sekotājiem, noslīd zemā līmenī un pastāvīgi skumst par savām nepilnībām, bet nekad tās nepārvar un pilnīgi nesamin sātanu zem savām kājām. Dvēseli vienmēr nospiež un notiesā vainas apziņa, un tādi cilvēki tiešām var izsaukties: “Es, nabaga cilvēks! Kas mani izraus no šīs nāves miesas.” Rom.7,24. (53) Nodošanās grēkam iznīcina pašcieņu, un, kad tā ir zudusi, samazinās arī cieņa uz citiem, mēs domājam, ka citi ir tikpat netaisni kā mēs paši.
Mūsu gadskārtējās sanāksmēs ļaužu uzmanību vajadzētu vērst tieši šai virzienā, paskubinot tos meklēt Kristū atbrīvošanu no grēka varas. Kungs saka: “Kad jūs pēc Manis vaicāsiet no visas sirds… Es no jums likšos atrasties.”Jer.29,13.14. Karogu vajadzētu pacelt augstāk un sludināšanai vajadzētu būt visgarākā rakstura, lai ļaudis varētu ieraudzīt sava vājuma un neveiksmju cēloni. Daudzi ir nelaimīgi tāpēc, ka ir nesvēti. Tikai šķīstu sirdi un skaidras, neaptraipītas domas var svētīt Dievs. Ja tiek lolots grēks, tad beigās tas nevar dot neko citu kā tikai neveiksmi un nelaimi, un grēks, kas noved pie visbēdīgākajiem rezultātiem, ir sirds lepnums un Kristum līdzīgas līdzjūtības un mīlestības trūkums.