(261) >Laikā, kad pasaulei vajadzīga līdzjūtība, kad tai vajadzīgas Dieva tautas lūgšanas un palīdzība, kad tai jāredz Kristus Viņa sekotāju dzīvē, arī Dieva ļaudīm tāpat ir vajadzīgas izdevības, kas viņos izraisītu līdzjūtību, dotu spēku viņu lūgšanām un attīstītu raksturu, kas līdzinātos dievišķajam paraugam.
Tieši tāpēc, lai sagādātu šīs iespējas, Dievs mūsu vidū ir nolicis trūcīgos, nelaimīgos, slimos un cietējus. Tie ir Kristus novēlējums Viņa draudzei, un par tiem ir jārūpējas, kā Viņš pats to būtu darījis. Šādā veidā Dievs atņem sārņus un šķīsta zeltu, sniedzot mums vajadzīgo sirds un rakstura kultūru.
Kungs Savu darbu varētu virzīt uz priekšu bez mūsu līdzdarbības. Viņš nav atkarīgs no mums, no mūsu naudas, mūsu laika vai mūsu pūlēm. Tomēr draudze ir ļoti dārga Viņa acīs. Tā ir Viņa dārgakmeņu ietvars, tā sevī uzņem Viņa ganāmpulku, un Viņš ilgojas to redzēt bez traipa, bez vainas vai kādas citas līdzīgas lietas. Viņš pie tās ilgojas ar neizsakāmu mīlestību. Tieši tāpēc Viņš mums ir devis iespēju strādāt priekš Viņa, un Viņš pieņem mūsu pūles kā mūsu mīlestības un uzticības zīmi.
Noliekot mūsu vidū trūcīgos un cietējus, Kungs mūs pārbauda, lai mums atklātu, kas ir mūsu sirdī. Mēs nevaram būt droši, ja novēršamies no pamatlikumiem, ja pārkāpjam taisnību un neparādam žēlastību. Ja mēs redzam kādu brāli arvien vairāk panīkstam, tad mēs nedrīkstam tam paiet garām pa ceļa otro pusi, bet mums tūlīt un izšķiroši ir jāpiepilda Dieva Vārds un tam jāpalīdz. (262) Mēs nevaram rīkoties pretēji Dieva īpašiem norādījumiem, neizjūtot sava darba rezultātus atgriežamies atpakaļ uz mums pašiem. Mūsos vajadzētu būt stingri nopamatotai un iesakņotai atziņai, ka viss tas, kas mūsu rīcībā apkauno Dievu, nevar nākt mums par labu.
Kā ar tērauda spalvu klintī mūsu sirdsapziņā vajadzētu būt ierakstītai atziņai, ka tas, kas neparāda žēlastību, līdzcietību un taisnību, kas nevērīgi izturas pret trūcīgiem cilvēkiem, kas neņem vērā cietušās cilvēces vajadzības un kas nav laipns un pieklājīgs, tas izturas tā, ka Dievs ar viņu nevar sadarboties tā rakstura izveidošanā. Prāta un sirds izglītošana daudz vieglāk norisinās tad, ja mēs pret citiem izjūtam tik lielu līdzjūtību, ka viņu vajadzību apmierināšanai atdodam savas priekšrocības un labumu, ko varētu paši saņemt. Visu iespējamo lietu iegūšana un paturēšana sev ved pretī dvēseles nabadzībai. Bet visas Kristus īpašības gaida, lai tās saņemtu tie, kas, strādājot Kristus rindās, darīs tieši to darbu, ko Dievs tiem ir norādījis.
Mūsu Pestītājs izsūta Savus vēstnešus, lai tie Viņa ļaudīm nodotu liecību. Viņš saka: “Redzi, Es stāvu priekš durvīm un klaudzinu, ja kas Manu balsi klausīs un durvis atvērs, pie tā Es ieiešu un vakarēdienu turēšu ar viņu un viņš ar Mani.” Atkl. 3,20. Tomēr daudzi atsakās Viņu pieņemt. Svētais Gars gaida, lai darītu sirdis padevīgākas un iejūtīgākas, bet viņi negrib atvērt durvis un ielaist Pestītāju, baidoties, ka Viņš var no tiem kaut ko prasīt. Un tā Jēzus no Nācaretes aiziet garām. Viņš ilgojas tiem dāvāt Savas žēlastības bagātās svētības, bet tie atsakās tās pieņemt. Cik tas ir briesmīgi, ka Kristu izraida no Viņam piederošā tempļa! Kāds zaudējums draudzei!
Dieva darbs prasa upuri, bet tieši šajā upurī ir ietverta augšanas iespēja. Šie pienākumi noved mūs strīdū ar dabīgajām izjūtām un tieksmēm, un, tos pildot, mēs iegūstam uzvaru pēc uzvaras pār mūsu rakstura apšaubāmiem vilcieniem. Karš turpinās tālāk, un tā notiek pieaugšana žēlastībā. Tā mēs atstarojam Kristus līdzību un sagatavojamies vietai starp svētlaimīgajiem Dieva valstībā.
Svētības, laicīgas un garīgas, pavadīs cilvēkus, kas sniegs trūkumcietējiem to, ko paši ir saņēmuši no Kunga. Jēzus izdarīja brīnumu, lai paēdinātu piecus tūkstošus lielu nogurušu un izsalkušu ļaužu pulku. Šo ļaužu apgādāšanai Viņš izvēlējās kādu patīkamu vietu un pavēlēja tiem apsēsties. Tad Viņš ņēma piecus maizes klaipus un divas mazas zivtiņas. Bez šaubām, tika izteiktas daudzas piezīmes, ka ar šādu trūcīgu krājumu nav iespējams pabarot piecus tūkstošus izsalkušu vīru, neieskaitot sievas un bērnus. Bet Jēzus pateicās un lika barību mācekļu rokās tālākai izdalīšanai. Viņi sniedza to ļaudīm, un barība viņu rokās pavairojās. Un, kad ļaužu pulks bija pabarots, apsēdās paši mācekļi un ēda kopā ar Kristu no Debesu dotā krājuma. Šī ir dārga mācība visiem Kristus sekotājiem.
Šķīsta un neaptraipīta reliģija “ir šī, bāriņus un atraitnes viņu bēdās apmeklēt un sevi pašu pasargāt neapgānītu no pasaules”. Jēk.1,27. Mūsu draudzes locekļiem ļoti trūkst praktiskas dievbijības izpratnes. Tiem jāmācās dzīvot pašaizliedzīgi un pašuzupurīgi. Tiem jāsniedz pasaulei liecība, ka viņi līdzinās Kristum. Tāpēc darbs, ko Kristus no viņiem prasa, nav darāms caur pilnvarotiem ļaudīm, uzliekot dažām komitejām vai iestādēm nastas, ko tiem pašiem vajadzētu nest. (264) Viņiem jākļūst raksturā līdzīgiem Kristum, dodot no saviem līdzekļiem un laika, savu līdzjūtību un savas personīgās pūles, lai palīdzētu slimiem, iepriecinātu bēdīgos, atvieglotu trūcīgo ļaužu stāvokli, iedrošinātu izmisušos, apgaismotu tumsā esošās dvēseles, norādītu grēciniekiem uz Kristu un pilnībā iepazīstinātu sirdis ar Dieva bauslības uzliktajiem pienākumiem.
Ļaudis vēro un pārbauda tos, kas sakās ticam šim laikam dotajām īpašajām patiesībām. Viņi modri skatās, lai redzētu, kur tie ar savu dzīvi un izturēšanos pārstāv Kristu. Ar pazemīgu un sirsnīgu iesaistīšanos labos darbos priekš visiem cilvēkiem Dieva ļaudis atstās paliekošu iespaidu katrā apdzīvotā vietā un pilsētā, kur ienākusi patiesība. Ja visi, kas pazīst patiesību, ķersies pie šī darba, izlietojot katru radušos izdevību, dienu no dienas darot mazus mīlestības darbus viņu tuvumā esošo kaimiņu starpā, tad tie saviem kaimiņiem parādīs Kristu. Tad evaņģēlijs atklāsies kā dzīvs spēks un ne kā viltīgi izgudrota pasaka vai tukša prātošana. Tas parādīsies kā īstenība un ne kā fantāzijas vai sajūsmas auglis. Tādai rīcībai būs lielāka nozīme nekā svētrunām, ticības apliecināšanai vai savas pārliecības izteikšanai.
Sātans ar viltu cenšas pazudināt katru dvēseli. Viņš zina, ka praktiska līdzjūtība nodod liecību par nesavtīgu un šķīstu sirdi, un viņš darīs visu viņa spēkos esošo, lai mūsu sirdi noslēgtu citu vajadzībām, tā ka beidzot ciešanu skati mūs vairs nemaz neaizkustinātu. Viņš vērsīs uzmanību uz daudz lietām, lai liegtu mīlestībai un līdzjūtībai izpausties praktiski. Tieši tā viņš pazudināja Jūdasu. Jūdass pastāvīgi domāja, kā gūt labumu sev. Šai ziņā viņš pārstāv daudz ļaužu, kas šodien sevi sauc par kristiešiem. Tāpēc mums jāpētī viņa gadījums. Mēs atrodamies Kristum tikpat tuvu, cik tuvu Kristum bija viņš. Bet, ja biedrošanās ar Kristu nedara mūs, tāpat kā savā laikā Jūdasu, par vienu ar Kristu, ja tā mūsu sirdī neizraisa dziļu līdzjūtību pret tiem, -par kuriem Kristus atdeva Savu dzīvību, tad mums draud tādas pat briesmas kā Jūdasam, atrasties ārpus Kristus un kļūt par rotaļlietu sātana kārdināšanām. (265)
Mums jāsargās no pašas pirmās novirzīšanās no taisnības, jo viens pārkāpums, viena nevērība parādīt Kristus Garu paved ceļu citām un atkal citām, līdz mūsu prātu pārvalda ienaidnieka pamatlikumi. Ja savtības gars tiek kopts, tad tas kļūst par rijošu kaislību, kuru nekas nevar apspiest kā vien Kristus spēks.