Mums uzticētais darbs ir liels un svarīgs, un tajā vajadzīgi gudri, nesavtīgi cilvēki, kas saprot, ko nozīmē pilnīgi nodoties nesavtīgām pūlēm glābt dvēseles. Taču šai kalpošanai nemaz nav vajadzīgi remdeni cilvēki, jo tādus Kristus nevar izlietot. Ir vajadzīgi vīri un sievas, kuru sirdis jūt līdz cilvēku ciešanām, un kuru dzīve liecina , ka tie saņem un dod tālāk gaismu, dzīvību un žēlastību.
Dieva ļaudīm, aizliedzot sevi un uzupurējoties, jānonāk ciešā savienībā ar Kristu, viņu vienīgajam mērķim jābūt žēlastības vēsts sniegšanai visā pasaulē. Daži strādās vienā veidā un citi citā, kā Kungs tos aicinās un vadīs. Taču tiem visiem jāstrādā kopā, cenšoties izveidot visu aptverošu un pilnīgu darbu. Tiem jāstrādā Kunga labā gan ar spalvu gan ar balsi. Patiesības iespiestais Vārds jāpārtulko dažādās valodās un jānes līdz Zemes galiem.
Mana sirds bieži jūtas nospiesta, tāpēc, ka tik daudzi, kas varētu strādāt, nedara neko. Viņi ir sātana kārdināšanu mērķis. No katra draudzes locekļa, kas pazīst patiesību, tiek sagaidīts, ka viņš strādās, kamēr vēl ir diena; jo nāk nakts, kad neviens nevar strādāt. Drīz mēs sapratīsim, ko nozīmē šī nakts. Zeme apbēdina Dieva Garu, un tas to atstāj. Tautas viena ar otru sanaidojušās. Notiek pasaulplaša gatavošanās karam. Nakts ir tuvu klāt. Draudzei ir jāatmostas un jāiziet darīt tai norādītais darbs. Katrs ticīgais, izglītots vai neizglītots, var nest vēsti.
Mūsu priekšā ir mūžība, priekškars gatavs pacelties. Par ko mēs domājam, pieķeroties savtīgajai ērtību mīlestībai, kamēr mums visapkārt iet bojā dvēseles? Vai mūsu sirdis kļuvušas pilnīgi nejūtīgas? Vai mēs nespējam ieraudzīt un saprast, ka mums ir darāms darbs citu labā? Mani brāļi un māsas, vai jūs esiet starp tiem, kam ir acis, bet, kas neredz, un kam ir ausis, bet, kas nedzird? Vai Dievs velti jums devis savas gribas atziņu? Vai veltīgi Viņš jums sūtījis brīdinājumu pēc brīdinājuma par tuvojošos galu? Vai jūs ticiet Viņa Vārda ziņojumiem par notikumiem, kas nāk pār pasauli? Vai jūs ticiet, ka Dieva sodība jau draud skart Zemes iedzīvotājus? Kā tad jūs variet bezrūpīgi un vienaldzīgi nodoties mierīgai un ērtai dzīvei?
Ar katru aizejošo dienu mēs tuvojamies galam. Vai līdz ar to mēs nākam arī tuvāk Dievam? Vai mēs esam nomodā lūgšanās? Tiem, ar kuriem mēs dienu dienā satiekamies, vajadzīga mūsu palīdzība un vadība. Viņi var atrasties tādā gara stāvoklī, ka laikā teiktais Svētā Gara Vārds būs kā nagla īstā vietā. Rīt dažas no šīm dvēselēm var atrasties jau tur, kur mēs nekad tās vairs nevarēsim aizsniegt. Kāds ir mūsu iespaids uz šiem līdzceļotājiem? Ko mēs cenšamies darīt, lai tos mantotu Kristum?
Laika ir maz, un mūsu spēki ir jāorganizē, lai darītu plašāku darbu. Ir vajadzīgi strādnieki, kas aptver darba lielumu un tajā nesaistās saņemtās algas dēļ, bet gan izprotot gala tuvumu. Laiks prasa lielākas iemaņas un dziļāku svētošanos. Ak, man par to pastāvīgi jādomā, tā, ka esmu spiesta kliegt uz Dievu: “Pamodini un izsūti vēstnešus, kas pilnīgi apzinātos savu atbildību, vēstnešus, kuru sirdīs sista krustā elku dievu kalpošana savam es, kas atrodas visu grēku pamatā.”