2. marta pēcpusdienu es pavadīju kopā ar brāli un māsu S.N. Haskelliem, iztirzājot darbu Oklendā un viņu plānus iet uz austrumiem, lai kādu laiku uzturētos Dienvidu Lenkasterā. Pēc šī apmeklējuma jutos nogurusi un agri devos pie miera. Es cietu no reimatisma (kreisajā pusē) un sāpju dēļ nevarēju gulēt. Griezos no vieniem sāniem uz otriem, cenzdamās atrast stāvokli, kas atvieglotu manas ciešanas. Jutu sāpes arī sirdī, kas neko labu man nevēstīja. Beidzot aizmigu.
Apmēram pusdesmitos mēģināju pagriezties, un to darot, sapratu, ka man vairs nekas nesāp. Griežoties no vieniem sāniem uz otriem un kustinot rokas, izjutu ārkārtīgu brīvību un vieglumu, ko nespēju aprakstīt. Telpu piepildīja gaisma - visjaukākā, maigākā, dzidrākā gaisma, un man likās, ka atrodos Debesu būtņu rokās.
Šo neparasto gaismu biju redzējusi arī agrāk sevišķu svētību brīžos, bet šai reizē tā bija skaidrāka un iespaidīgāka, un es sajutu tādu mieru, tik pilnīgu un dziļu, ka nav vārdu, lai to izteiktu. Es piecēlos sēdus un redzēju, ka mani apņem spožs mākonis, balts kā sniegs, kura malas bija tumši sārtas. Gaismu pildīja vismaigākā, jaukākā mūzika, un es sapratu, ka dzied eņģeļi. Tad kāda balss mani uzrunāja, sacīdama: “Nebīsties, Es esmu tavs Pestītājs. Tev visapkārt ir svētie eņģeļi.”
“Tad šīs ir Debesis,” es sacīju, “un tagad es varēšu atpūsties. Man vairs nevajadzēs nest vēstis, nevajadzēs paciest pārpratumus. Viss tagad būs labi, un es baudīšu mieru un dusu. Ak, kāds neizteicams miers pilda manu dvēseli! Vai šīs tiešam ir Debesis? Vai es esmu viens no Dieva mazajiem bērniem? Un vai vienmēr man būs šis miers?”
Balss atbildēja: “Tavs darbs vēl nav pabeigts.” Es atkal aizmigu un, kad pamodos, dzirdēju mūziku un izjutu vēlēšanos dziedāt. Tad kāds izgāja pa manām durvīm, un es gribēju zināt, vai tā ir tā pati persona, ko redzēju gaismā. Pēc brīža gaisma pazuda, bet miers palika.
Vēl pēc brīža es atkal aizmigu. Tad man likās, ka atrodos apspriedē, kur pārrunāja mūsu grāmatu izdošanas darbu. Tajā piedalījās vairāki mūsu brāļi, darba vadītāji, vecākais Haskell’s un viņa sieva runāja savā starpā, un ar brāļiem par mūsu grāmatu, traktātu un periodisko izdevumu izplatīšanu.
Vecākais Haskell’s spēcīgi un pārliecinoši norādīja, ka grāmatas, kas satur māsas Vaitas atklātās atziņas, grāmatas ar sevišķo vēsti pasaulei šajā laikā,- jāizplata daudz vairāk. “Kāpēc”, viņš jautāja, “mūsu ļaudis nevērtē un neizplata daudz plašāk grāmatas ar šīm dievišķajām pilnvarām? Kāpēc nepievēršam sevišķo uzmanību grāmatām, kas brīdina pret sātana darbu? Kāpēc mēs vairāk nepūlamies izplatīt grāmatas, kas norāda uz sātana plāniem cīņā pret Dieva darbu, kas atklāj šos plānus un vērš uzmanību uz viņa krāpšanām? Šo krāpšanu morālais ļaunums ir jāatņem, atverot ļaužu acis, lai tie saprastu stāvokli un mūsu laika briesmas, tā, ka tie cerībā censtos turēties pie Kristus un viņa taisnības.”
Mūsu vidū stāvēja kāds Debesu vēstnesis, un viņš teica brīdinošus un pamācošus vārdus. Viņš mums skaidri lika saprast, ka valstības evaņģēlijs ir vēsts, kuras trūkuma dēļ pasaule ies bojā, un, ka šo vēsti - kā tā ietverta mūsu jauniespiestajos izdevumos, un izdevumos, kas vēl jāizdod, vajadzētu izplatīt starp ļaudīm tuvu un tālu.