“Jo Viņš arī Savu paša Dēlu nav taupījis, bet to par mums visiem nodevis, kā Viņš ar to nedāvinās visas lietas?” (Rom. 8:32)
Debesu Kungs pienesa dārgu upuri. Dievišķā labvēlība izlējās pār mums visos savos neizdibināmajos dziļumos, vairāk dot Dievam nebija iespējams. Viņš “tik ļoti mīlēja pasauli, ka deva Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai visi, kas tic uz viņu, nepazustu, bet dabūtu mūžīgu dzīvību.” (Jāņa 3:16) Kāpēc jūsu pateicība ir tik ierobežota? Salīdzinot ar lielo mīlestības straumi, kas plūst uz mums no Tēva, tā līdzīga tikko manāmai ūdens virsmas kustībai.
Zīmes, kas vēstī Kristus otro nākšanu, strauji piepildās. Vai ļaudis tiks atstāti neziņā par lielo priekšā stāvošo notikumu un nesagatavoti sagaidīs šo bijājamo dienu? Debesis pasaules glābšanai pienesušas pilnīgu upuri. Vai tie, kas sakās mīlam Dievu un turam Viņa baušļus, pret cilvēku dvēselēm paliks vienaldzīgi? Nē, nē! Viņi tādi nedrīkst būt.
Tiem, kas saņēmuši tagadējās patiesības gaismu, ar nenogurstošu dedzību jāiziet darbā, sniedzot šo gaismu tumsā esošajiem. Ar svētošām pūlēm, pašaizliedzīgi un pašuzupurīgi viņiem jāstrādā Izraēla Dieva spēkā. Šī vēsts ir jānes uz citām zemēm, tā jāpasludina mūsu pašu zemes pilsētās un ciemos. Nogurušie un smagi nomāktie ilgojas pēc patiesības vēsts, kas tiem sniegtu atvieglinājumu un mieru Kristū. Kas nesīs šo vēsti cilvēkiem, kas to nekad nav dzirdējuši? Kas rūpēsies par Dieva godu un meklēs viņa prieku, tuvinot grēciniekus Tā kājām, Kurš upurēja Savu dzīvību ikvienas dvēseles labad? Kas cilvēku priekšā paaugstinās Pestītāju kā “Dievs Jēru, kas nes pasaules grēkus?” (Jāņa 1:29)