Tie, kas ir patiesi atgriezušies, sevi uzskatīs par Dieva īpašuma izdalītājiem, un līdzekļus, ko Viņš ielicis to rokās, labprāt dos darba virzīšanai uz priekšu. Ja būtu ievēroti Kristus vārdi, tad Viņa mantu namā būtu pietiekoši līdzekļu darba vajadzībām. Viņš vīriem un sievām pietiekoši ir uzticējis līdzekļus žēlastības un labdarības plānu realizēšanai dzīvē. Viņš pavēl, lai Viņa līdzekļu namturi savu naudu atdotu izsalkušo pabarošanai, kailo apģērbšanai un evaņģēlija pasludināšanai nabagiem. Bez uzupurēšanās nav iespējams sasniegt rakstura pilnību.
Mūsu darba vēsturē nekad nav bijis svarīgāks laiks par pašreizējo. Mums dota Malaķijas 3.nodaļas vēsts, kas mūsu acu priekšā tur godīguma nepieciešamību attiecībā pret Kungu un Viņa darbu. Mani brāļi, nauda, ko jūs lietojiet, lai pirktu un pārdotu, un gūtu peļņu, kļūs jums par lāstu, ja jūs atturēsiet Kungam to, kas viņam pieder. Līdzekļus, kas jums uzticēti Dieva darba virzīšanai uz priekšu, jāizlieto evaņģēlija izplatīšanai visās pasaules daļās.
Mēs esam Kristus liecinieki, un mēs nedrīkstam pieļaut, ka laicīgas intereses un laicīgi plāni aizņem mūsu laiku un uzmanību. Uz spēles ir liktas daudz augstākas intereses. “Dzenieties vispirms pēc Dieva valstības un Viņa taisnības.” (Mat. 6:33) Kristus labprāt un priecīgi nodeva Sevi Dieva nodoma piepildīšanai. Viņš kļuva paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei. Vai mums grūti aizliegt sevi, ja ņemam vērā visu to, ko Viņš ir darījis? Vai atsacīsimies kļūt par Kristus ciešanu dalībniekiem? Viņa nāvei vajadzētu saviļņot katru mūsu būtnes daļiņu, liekot mums atdot Viņa darbam visu, kas mums ir un kas mēs esam. Pārdomājot visu, ko Viņš mūsu dēļ ir darījis, mūsu sirdīm vajadzētu pildīties ar pateicību un mīlestību, atsakoties no visas savtības. Kādu pienākumu sirds varētu atteikties pildīt, izjūtot Kristus mīlestības spiedošo varu?
Vai mums pašaizliedzīgi nevajadzētu darīt visu, ko vien spējam, lai sekmētu Dieva žēlastības darbu? Vai mēs varam uzlūkot dievišķo pazemošanos un pretimnākšanu, Dieva Dēla ciešanas, neizjūtot vēlēšanos, lai arī mums būtu atļauts upurēt kaut ko priekš Viņa? Vai iespēja strādāt kopā ar Viņu nav augsts gods? Viņš atstāja Savu Debesu dzimteni, lai meklētu mūs. Vai nekļūsim Viņa apakšgani, uzmeklējot pazudušos un noklīdušos? Vai neparādīsim savā dzīvē Viņa dievišķīgo maigumu un līdzjūtību?
Kungs vēlas, lai Viņa ļaudis būtu uzmanīgi un rūpīgi. Viņš vēlas, lai tie visās vietās būtu taupīgi. Ja strādnieki misijas laukos saņemtu līdzekļus, ko cilvēki atdod par dārgām mēbelēm un sevis greznošanai, tad Kristus krusta uzvara jau būtu izplatījusies ļoti tālu.
Ne visi var pienest lielas dāvanas, ne visi spēj veikt lielus darbus un brīnišķīgas lietas, tomēr visi var parādīt pašaizliedzību, visi var atklāt Pestītājam līdzīgu nesavtīgumu. Daži Kunga mantnīcā spēj atnest lielas dāvanas, citi var dot tikai artavas, tomēr Kungs pieņem visas no sirds pienestās dāvanas.
Mēs lūdzam naudu, ko izdod par nevajadzīgām lietām. Mani brāļi un māsas, neizšķiediet naudu, pērkot to, kas nav nepieciešams. Jums var likties, ka šīs mazās summas neko nenozīmē, tomēr daudz mazu summu izveidos lielu kapitālu. Atsakieties no visāda veida izšķērdības. Neizdabājiet sev ne ar ko, kas kalpo tikai ārišķībai. Jūsu nauda domāta dvēseļu glābšanai. Lai visi dod sistemātiski. Daži varbūt nevar dot lielas summas, bet visi var katru nedēļu kaut ko nolikt savam Meistaram. Lai bērni dara savu daļu. Lai vecāki māca bērnus taupīt sīknaudu un dot tos Kungam. Evaņģēlija sludināšana jāuztur ar pašaizliedzību un upuriem. Dieva ļaužu pašaizliedzīgās pūles ievadīs ticībā citus cilvēkus, un tie atgriezušies savukārt palielinās ziedojumu summas Kunga darba virzīšanai uz priekšu.
Nepārprotami pierādījumi liecina, ka gals ir tuvu. Ir jāsagatavo ceļš Miera Lielkunga nākšanai. Lai mūsu draudzes locekļi nesūdzas, ka tik bieži tiek aicināti dot. Kas spiež tik bieži izdarīt šos aicinājumus? Vai tā nav straujā misijas pasākumu pieaugšana? Vai lai mēs, atsakoties dot, to aizkavējam? Vai lai aizmirstam, ka esam Dieva līdzstrādnieki? No katras draudzes vajadzētu pacelties pie Dieva lūgšanām pēc lielākas nodošanās un labprātīgākas devības. Mani brāļi un māsas, neprasiet samazināt izdevumus evaņģēlija darbā. Kamēr vēl ir dvēseles, kas jāglābj, mūsu līdzdalība dvēseļu glābšanas darbā nedrīkst samazināties. Draudze nevar ierobežot savu darbu, neaizliedzot Kungu. Ne visi var iet par misionāriem uz ārzemju laukiem, bet visi var dot līdzekļus virzot uz priekšu ārzemju misijas darbu.
Ir jāapgūst jaunas sfēras, un mums vajadzīga jūsu palīdzība. Vai ignorēsim mums doto uzdevumu un ļausim, lai pazūd ar šo uzdevumu saistīto apsolījumu piepildīšanās? Vai Dieva ļaudis kļūs bezrūpīgi un vienaldzīgi, un atsacīsies dot no saviem līdzekļiem Dieva darba tālākai attīstībai? Vai viņi to var atļauties, nesaraujot savienību ar Dievu? Viņi varbūt domās ar to kaut ko ietaupīt, bet tas ir briesmīgs ietaupījums, kas tos noliks tur, kur viņi būs šķirti no Dieva.
Mani brāļi un māsas, ir pārāk vēls, lai laiku un spēku veltītu kalpošanai sev. Lai pēdējā diena jūs neatrod bez debesu mantas. Centieties atbalstīt krusta uzvaras gājienu, centieties apgaismot dvēseles, strādājiet savu līdzcilvēku glābšanā, un jūsu darbs izturēs uguns pārbaudi.
Katrs patiess un pašuzupurīgs strādnieks Dieva darbā būs gatavs dot un pats nodoties citu labā. Kristus saka: “Kas savu dzīvību tur mīļu, tas to pazaudēs, un kas savu dzīvību šinī pasaulē ienīst, tas to paturēs uz mūžīgu dzīvošanu.” (Jāņa 12:25) Nopietni un asprātīgi pūloties palīdzēt, kur palīdzība ir vajadzīga, patiess kristietis pierāda savu mīlestību uz Dievu un līdzcilvēkiem. Viņš kalpojot var pazaudēt dzīvību, bet, kad atnāks Kristus, lai sakrātu pie sevis Savus dārgakmeņus, tad Viņš to atkal atradīs.
Mani brāļi un manas māsas, neizšķiediet daudz laika un naudas sev, savam ārējam izskatam. Tie, kas tā rīkojas, ir spiesti atstāt nedarītas daudzas lietas, kas iepriecinātu citus, sniedzot viņu nogurušajām sirdīm siltu iepriecu. Mums visiem jāmācās, kā uzticīgi izmantot izdevības, kādas tik bieži sastopam, lai citu cilvēku dzīvē ienestu gaismu un cerību. Kā mēs varam izlietot šīs izdevības, ja mūsu domas pievērstas mums pašiem? Egoistisks cilvēks zaudē neskaitāmas izdevības darīt to, kas nestu svētības viņam un citiem. Kristus kalpa pienākums ir visos apstākļos sev jautāt: Ko es varu darīt, lai palīdzētu citiem? Tas, kurš darījis vislabāko, sekas jāuztic Dievam.
Dievs katram cilvēkam ir paredzējis prieku, ko vienādi var baudīt kā bagātais, tā nabagais,- prieku, kas mājo tīrās domās un nesavtīgā rīcībā, prieku, kas saņemams, sakot līdzjūtīgus vārdus un darot laipnus darbus. No tiem, kas kalpo šādā veidā, atspīdēs Kristus gaisma, apmirdzot daudzu bēdu aptumšotās dzīves.
Jūs variet tikt kārdināti ieguldīt savu naudu zemes īpašumos. Varbūt tādu padomu jums dos bērni. Taču vai jūs nevariet rādīt labāku ceļu? Vai nauda jums nav uzticēta tāpēc, lai ar to rīkotos gudri un to dotu mijējam, tā kā Kungs atnākot atrastu, ka podu skaits ir dubultojies? Vai jūs nespējiet saprast, ka viņš vēlas, lai jūs savus līdzekļus izlietotu, palīdzot celt sapulču namus un iekārtojot sanatorijas?
Mums tagad dvēseles jāvērtē augstāk par naudu. Ja jūs šai pasaulē ziniet kaut ko vērtīgāku par dvēseļu glābšanas darbu, darbu, kurā ieguldītie līdzekļi nestu labākus augļus, vai nedarīsiet arī mums to zināmu, lai varam apsvērt tā vērtību?
Es baidos, ka daudzi no mūsu ļaudīm nesaprot Dieva darba svarīgumu. Kāds, kuram es rakstīju, lūdzot naudu, atbildēja: “Es saņēmu jūsu vēstuli, kurā mani lūdzāt aizdot naudu. Taču gadījās zemes gabals, ko pēc bērnu domām man būtu vajadzējis pirkt, un ietaupītos līdzekļus es ieguldīju šai zemes gabalā.” Cik daudz labāk priekš šī brāļa būtu bijis, ja viņš savu naudu būtu ieguldījis sanatoriju iekārtošanā, kurās liecinātu par patiesību šim laikam, vai skolās kas mūsu jaunatnei nodrošinātu labākos iespaidus, un kurās jauniešus audzinātu un sagatavotu par misionāriem Dievam.
Mani brāļi un māsas, ieguldiet savus līdzekļus kristīgu misijas punktu nodibināšanā, no kuriem atspīdētu patiesības gaisma, aicinot dvēseles pie Dieva. Viena patiesi atgriezusies dvēsele, kļūdama par misionāru Dieva labā, mantos Pestītājam vēl citas dvēseles.
Dievs pats ir noteicis plānus Sava darba virzīšanai uz priekšu, un Viņš Savus ļaudis bagātīgi apgādājis ar līdzekļiem tā, ka tie uz viņa aicinājumu palīdzēt var atbildēt: “Kungs, Tavs pods ir nopelnījis citus podus.”
Ja tie, kam uzticēta Dieva nauda, būs uzticīgi, nesot viņiem aizdotos līdzekļus Kunga mantu namā, tad viņa darbs strauji ies uz priekšu. Patiesībai tad tiks mantotas daudzas dvēseles, un Kristus atnākšanas diena tiks pasteidzināta. Vīriem un sievām jānāk saskarē ar patiesiem, nopietniem un sirsnīgiem strādniekiem, tādiem strādniekiem, kas pūlas dvēseļu labā, apzinoties, ka viņiem būs jādod atskaite. Visi, kas kaut kādā mērā ir kristīti ar apustuļu garu, jutīsies spiesti kļūt par Dieva misionāriem. Ja viņi būs patiesi, stipri ticībā, ja viņi savu kungu nepārdos peļņas dēļ, bet vienmēr atzīs dievišķo virsvaldību un uzraudzību, tad Dievs tiem līdzinās ceļu, un tos bagātīgi svētīs. Viņš tiem palīdzēs kļūt par Viņa laipnības, mīlestības un žēlastības pārstāvjiem, un Kunga godība tos pavadīs. Debesu pagalmos būs līksmība un prieks - tīrs, debešķīgs prieks, kas pildīs strādnieku sirdis. Lai glābtu bojā ejošās dvēseles, atklāsies Debesu žēlastība.
Tādā veidā mūsu pasaulē jāvirza uz priekšu Dieva darbs. Uzticīgiem namturiem Kunga nauda jāiegulda Viņa mantu namā, lai varētu izsūtīt strādniekus uz visām pasaules malām. Draudzei virs zemes jākalpo Dievam pašaizliedzīgi un ar upuriem. Tā jāvada uz priekšu darbs un jāiegūst viskrāšņākās uzvaras.
Mīlestība pret pazudušajām dvēselēm noveda Kristu pie Golgātas krusta. Mīlestība pret dvēselēm vadīs mūs uz pašaizliedzību un upuriem, lai glābtu tos, kas iet bojā. Atdodot kungam Viņa īpašumu, Kristus sekotāji sakrāj bagātības, kas piederēs viņiem, kad tie dzirdēs vārdus: “Labi, tu godīgais un uzticīgais kalps… ieej sava Kunga priekā”, “Kas, jebšu varējis priekā būt, krustu ir panesis un par kaunu nav bēdājis, un ir sēdies pa labo roku Dieva goda krēslam.” (Mat. 25:21; Ebr. 12:2) Prieks, redzot mūžīgi izglābtas dvēseles, būs atvieglojums visiem, kas seko Pestītāja pēdās.