Sevis upurēšana ir Kristus mācību pamatdoma. Tā bieži ir atklāta un uzsvērta tādā valodā, kas liekas valdonīga (autoritatīva), jo Dievs redz - lai glābtu cilvēku, cita ceļa nav - no viņa ceļa jānogriež savtība, kuru neatstājot, tiktu izsaukta visas būtnes pagrimums.
Kristus kļuva nabags, lai mēs varētu būt “neizsakāmi lielas, mūžīgas un pastāvīgas godības” (2.Kor.4:17) dalībnieki. Mums jāparāda tā pati uzupurēšanās, kas Viņu vadīja nodot Sevi krusta nāvei, lai cilvēcīgajām būtnēm būtu iespējams iegūt mūžīgu dzīvību. Visos mūsu līdzekļu izlietošanas gadījumos jācenšas piepildīt Tā griba, kas ir visu kristiešu pūļu alfa un omega.
Visus līdzekļus, ko varam ietaupīt, mums jāiegulda Kunga mantu namā. Šos līdzekļus prasa nabadzīgi, neapstrādāti lauki. No daudzām zemēm atskan sauciens: “Nāciet un palīdziet mums.” Mūsu draudzes locekļiem vajadzētu justies dziļi ieinteresētiem iekšējā un ārējā misijā. Pašaizliedzīgi pūloties pacelt patiesības karogu jaunos laukos, tie paši saņems lielas svētības. Šai darbā ieguldītā nauda nesīs bagātus augļus. Jaunatgrieztie, līksmojoties Dieva Vārda gaismā, savukārt dos līdzekļus, lai patiesību sniegtu tālāk citiem.