Kristus kalpiem kā Viņa pārstāvjiem Gara spēkā jānodod liecība par savu Vadoni. Visām viņu pūlēm jāpauž Pestītāja dziļās ilgas glābt grēciniekus. Žēlastības pilno uzaicinājumu, ko vispirms izteica Kristus, jāpārņem cilvēku balsīm, un tam jāatskan visā pasaulē. “Kas grib, lai ņem dzīvības ūdeni bez maksas.” (Atkl. 22:17) (BRI) Draudze lai saka : “Nāc!” Katrs spēks draudzē jāiesaista Kristus pusē. Kristus sekotājiem jāapvienojas, lai ar visiem spēkiem pūloties, pasaules uzmanību pievērstu Dieva Vārda pravietojumiem, kas strauji piepildās. Neticība un spiritisms pasaulē gūst stipru ietekmi. Vai tie, kuriem dota liela gaisma, turpinās palikt auksti un neuzticami?
Mēs dzīvojam tieši pie bēdu laika robežas, un mūs gaida grūtības, kādas nespējam pat iedomāties. Spēki, kas nāk no apakšas, vada cilvēkus karā pret Debesīm. Cilvēcīgās būtnes ir sabiedrojušās ar sātaniskajiem spēkiem, lai pasludinātu Dieva likumus par spēkā neesošiem. Pasaules iedzīvotāji ļoti ātri kļūst līdzīgi Noasa dienu cilvēkiem, kurus aizskaloja plūdi, un līdzīgi Sodomas iedzīvotājiem, kurus iznīcināja uguns no debesīm. Sātana spēki strādā, lai atturētu cilvēkus no mūžīgajām patiesībām. Ienaidnieks sakārtojis lietas atbilstoši saviem mērķiem. Laicīgais darbs, pasaulīgie pasākumi, sports un jaunākā mode aizņem vīru un sievu prātus. Izpriecas un nederīga lasāmviela sabojā saprātu. Pa plato ceļu, kas ved mūžīgā bojā ejā, iet liels un organizēts ļaužu pulks. Pasaule, piepildīta ar varas darbiem, uzdzīvi un dzeršanu, ietekmē draudzi. Dieva likums, taisnības dievišķais standarts, tiek atzīts par nevajadzīgu.
Šai laikā - nomācošas netaisnības laikā - jaunai dzīvībai, kas nāk no visas dzīvības Avota, jāpārņem tos, kuru sirdīs ir Dieva mīlestība, un tiem jāiziet pasaulē, lai ar spēku pasludinātu vēsti par krustā sisto un augšāmcēlušos Pestītāju. Viņiem nopietni un nenogurstoši jāpūlas glābt dvēseles. Viņu piemēram jābūt tādam, kas uz apkārtējiem cilvēkiem atstātu labu un paliekošu iespaidu. Mūsu Kunga Jēzus Kristus atzīšanas pārākuma priekšā tiem visas citas lietas jāuzskata par zaudējumu.
Mūsos tagad vajadzētu valdīt saspringtai nopietnībai. Mūsu snaudošie spēki jāpamodina nenogurstošām pūlēm. Strādniekiem, kas svētījušies, jāiziet darba laukā, sagatavojot Ķēniņam ceļu un iegūstot uzvaru jaunās vietās. Mans brāli un mana māsa, vai jums neko nenozīmē zināt, ka katru dienu kapā aiziet nebrīdinātas un neglābtas dvēseles, nezinot par mūžīgas dzīvības vajadzību un viņu dēļ Pestītāja pienesto salīdzinošo upuri? Vai tas jums nav nekas, drīz pasaulei būs jāatbild Jehovam par Viņa likumu pārkāpšanu? Debesu eņģeļi brīnās, redzot, ka tie, kam jau tik daudzus gadus ir gaisma, patiesības lāpu vēl nav ienesuši zemes tumšajās vietās.
Mūsu atpirkšanai pienestā upura bezgalīgā vērtība atklāj patiesību, ka grēks ir briesmīgs ļaunums. Šo radības kauna traipu Dievs būtu varējis notīrīt, iznīcinot grēciniekus no Zemes virsas. Bet Viņš “tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” (Jāņa 3:16) (BRI) Kāpēc tad mēs neesam nopietnāki un dedzīgāki? Kāpēc tik liels skaits kūtro? Kāpēc visi, kas sakās mīlam Dievu, necenšas pamācīt savus kaimiņus un biedrus, ka nedrīkst vairs ilgāk atstāt neievērotu tik lielu pestīšanu?