Man rādīja, ka Dievs šeit rāda, kā Viņš raugās uz to grēkiem, kas apliecina sevi par Dieva baušļu turētājiem. Kunga dusmas izliesies pār tiem, ko Viņš sevišķi pagodinājis, līdzīgi senajam Izraēlim, darīdams par sava brīnišķā spēka lieciniekiem un kas pat tad vēl uzdrošinājās neievērot Viņa skaidros norādījumus. Viņš grib mācīt saviem ļaudīm, ka nepaklausība un grēks ir Viņam ļoti pretīgi un ka uz šīm lietām nav jāskatās pavirši. Viņš rāda mums, ka, ja Viņa ļaudis atrodas grēkā, tad tiem tūlīt jāsper izšķirīgie soļi, lai šo grēku atstātu, lai Dieva dusmas nepaliktu uz tiem visiem. Bet ja atbildīgajās vietās esošie ļaužu grēkus atstāj neievērotus, tad Dieva dusmas būs tiem un Viņa ļaudis visi, kā viena miesa, būs atbildīgi par šiem grēkiem. Rīcībā ar saviem ļaudīm pagātnē, Kungs rāda nepieciešamību tīrīt draudzi no netaisnības un maldiem. Viens grēcinieks var izplatīt tādu tumsu, kas izslēgs gaismu no visas draudzes. Kad ļaudis atzīsts, ka tumsa ir nolaidusies pār viņiem un nezin tās iemeslu, tad viņiem nopietni, vislielākā padevībā un pazemībā jāmeklē Dievs, līdz netaisnība, kas apbēdina Dieva Garu, ir atrasta un atstāta.
Aizspriedumi, kas pacēlušies pret mums, tāpēc ka mēs esam norājuši netaisnības, kuras Dievs mums ir parādījis, un kliegšana pret skarbumu un stingrību ir netaisna. Dievs mums pavēl runāt un mēs neklusēsim. [266] Ja netaisnības un maldi ir skaidri redzami starp Dieva ļaudīm un ja Dieva kalpi izturas pret to vienaldzīgi, tad viņi patiesībā atbalsta, attaisno grēciniekus un ir tikpat vainīgi un tikpat noteikti izsauks pār sevi Dieva nepatiku, jo arī viņiem būs jāatbild par vainīgā grēkiem. Parādīšanā man norādīja uz daudziem piemēriem, kad Dieva kalpu nolaidīgā rīcība pret viņu vidū pastāvošiem grēkiem un netaisnībām, izsauca Dieva nepatiku. Kas šīs netaisnības atvaino, tos ļaudis uzskata par patīkamiem un laipniem cilvēkiem, tikai tāpēc vien, ka viņi ir izvairījušies pildīt Svētos Rakstos skaidri izteikto pienākumu. Darbs nebija patīkams viņu jūtām, tāpēc viņi no tā izvairījās.
Tāpēc, ka Dieva ļaužu vidū pastāvošās netaisnības norāj, daži sevī kopj naida garu, kas savukārt vada viņu dvēseles briesmīgā maldībā, tā kā viņi kļūst akli un nespēj atšķirt pareizo no nepareizā. Viņi paši sev ir atņēmuši garīgo redzi. Viņi var būt liecinieki netaisnībai, bet viņi nejūtas tā, kā jutās Jozua, un nepazemojas, jo neizjūt dvēselēm draudošās briesmas.
Patiesie Dieva ļaudis, kuru sirdis ir saaugušas ar Kunga darba garu un dvēseļu pestīšanu, vienmēr redzēs grēku tā īstajā grēcīgajā izskatā. Viņi vienmēr būs par uzticīgu uz skaidru rīcību pret grēku, kas tik bieži apstāj Dieva ļaudis. Tie visdziļāk izjutīs Dieva ļaužu netaisnības un maldus beigu laikā, kad jāveic darba beigu posms, simts četrdesmit četru tūkstošu apzīmogošanas laikā, kam bez vainas jāstāv Dieva troņa priekšā. Spēcīgi to attēlo pravietis, pēdējo darbu attēlojot ar vīriem, kuru rokās ir kaujamie ieroči. Viens vīrs starp tiem bija tērpies audekla drēbēs ar rakstāmiem piederumiem pie sāniem. “Un Kungs uz viņu sacīja: “Ej pa pilsētas vidu, pa Jeruzalemi un liec zīmi pie to ļaužu pierēm, kas nopūšas, raud un kliedz par visām šīm negantībām, kas viņu starpā to darītas.”
Kas šajā laikā rīkojas saskaņā ar Dieva padomu? Vai tie ir tie, kas veikli attaisno netaisnību un maldus Dieva apliecinātāju vidū un kas, ja ne atklāti, tad savās sirdīs kurn pret tiem, kuri grib norāt grēku? Vai tie ir tie, kas nostājas pret viņiem un simpatizē netaisnības darītājiem? Nē, tiešām nē! [267] Ja tie neatgriezīsies un neatstās sātana darbu, nomācot tos, kuri nes darba nastas un atbalstot Ciānas grēcinieku rokas, tad tie nekad nesaņems Dieva piekrišanas apstiprinošu zīmi. Viņi kritīs līdz ar citiem ļaundariem vispārējā ļauno iznīcināšanā, ko attēlo kaujamo ieroču nesēju piecu vīru darbs. Aplūkojiet šo jautājumu rūpīgi. Kas saņem skaidro patiesības zīmi, Svētā Gara spēkā viņos ierakstītu, ko attēlo audeklā tērptā vīra zīme, tie ir tie, kas nopūšas un kliedz [vaid] par visām šīm negantībām, kas top darītas draudzē. Viņu mīlestība uz skaidrību, uz Dieva godu un slavu ir tik liela un viņi tik skaidri saskata grēka grēcīgumu, ka viņus redzam attēlotus izmisuma cīņas pilnā stāvoklī, nopūšoties un kliedzot [raudot]. Lasi pravieša Eceķieļa desmito nodaļu.
Bet visu to bojā eja, kas neredz lielo pretestību starp grēku un taisnību un kas nesajūt tā, kā tie, kas dzīvo saskaņā ar Dieva padomu un saņem pazīšanas zīmi, ir aprakstīta pieciem vīriem ar kaujamiem ieročiem rokās dotajā pavēlē: “Ejiet pa pilsētu viņam pakaļ un kaujiet, jūsu acs lai nežēlo un nesaudzē. Nokaujiet sirmgalvjus, jaunekļus un jaunavas un bērnus un sievas, kamēr jūs tos izdeldējiet. Bet neaizskariet nevienu no tiem, pie kā tā zīme ir. Un iesākat no Manas svētās vietas.”
Ākana grēka gadījumā Dievs sacīja uz Jozua: “Es nebūšu vairs ar jums, ja jūs to, kas izdeldējams no sava vidus neizdeldēsiet.” Kā gan šo piemēru lai salīdzina ar to cilvēku rīcību, kas negrib pacelt savu balsi pret grēku un netaisnību, bet kas jūt līdzi tiem, kas Izraēļa nometni apgrūtina ar saviem grēkiem? Dievs sacīja uz Jozua: “Tu nevari pastāvēt priekš saviem ienaidniekiem, tiekams tu nebūsi izdeldējis no sava vidus izdeldējamo.” Viņš pasludināja sodu, kas sekos Viņa derības pārkāpējiem.
Tad Jozua uzsāka rūpīgu izmeklēšanu, lai atrastu vainīgo. Viņš pārbaudīja Izraēli pa ciltīm, tad pa ģimenēm un beidzot katru atsevišķi. [268] Tā Ākans tika iezīmēts kā vainīgais, bet lai lieta būtu skaidra visam Izraēlim, lai nevienam nebūtu iespējams kurnēt un teikt, ka nevainīgajam ir bijis jācieš, Jozua rīkojās tālredzīgi. Viņš zināja, ka Ākans bija pārkāpējs un ka viņš bija noslēpis savu grēku un izaicinājis Dievu pret Viņa ļaudīm. Jozua apdomīgi pamudināja Ākanu atzīties savā grēkā, lai Izraēļa priekš varētu aizstāvēt Dieva godu un taisnību. “Tad Jozua sacīja uz Ākanu: “Mans dēls, dod Kungam, Izraēļa Dievam godu un atzīsties Viņam un stāsti man jel, ko tu esi darījis, un neslēp to man.”
Tad Ākans atbildēja Jozuam un sacīja: “Tiešām es esmu apgrēkojies pret Kungu, Izraēļa Dievu un esmu tā un tā darījis. Jo es ieraudzīju pie laupījuma vienu skaistu babiloniešu mēteli un divi simti sudraba šekeļus un vienu zelta sprādzi, tā svēra piecdesmit šekeļus, un es tās lietas ņēmu un redzi, tās manā teltī ir paslēptas zemē un tas sudrabs tur apakšā. Tad Jozua sūtīja vīrus, un tie skrēja uz telti, un redzi, tas bija apslēpts viņa teltī un tas sudrabs tur apakšā. Un tie to ņēma no telts un atnesa pie Jozua un pie visiem Izraēļa bērniem un to izbēra Kunga priekšā. Tad Jozua un viss Izraēls līdz ar viņu ņēma Ākanu, Zerus dēlu un to sudrabu, un mēteli un zelta sprādzi un viņa dēlus un viņa meitas un viņa vēršus un viņa ēzeļus un viņa sīkos lopus un viņa telti un visu, kas tam bija un tos veda uz Akora leju. Un Jozua sacīja: “Kā tu mūs esi apbēdinājis, tā tevi Kungs šodien apbēdinās.” Un viss Izraēls to akmeņiem nomētāja un tos sadedzināja ar uguni pēc tam, kad tie ar akmeņiem bija nomētāti.” (Angļu tulkojums)
Kungs Jozuam teica, ka Ākans ne tikai ir ņēmis lietas, kuras Viņš tiem bija noteikti pavēlējis neņemt, lai viņi netiktu nolādēti, bet viņš bija zadzis arī slēpis. Kungs sacīja, ka Jērika un viss laupījums jāiznīcina, izņemot zeltu un sudrabu, ko vajadzēja saglabāt Kunga mantu namam. [269]
Uzvaru pār Jēriku neieguva karā, ne arī ar cilvēku drosmi. Kunga kara pulku virsnieks bija vadījis debess armijas. Tas bija Kunga karš. Viņš bija tas, kas izcīnīja šo kauju. Izraēļa bērni neizdarīja nevienu sitienu. Uzvara un gods piederēja Kungam un arī laupījums bija Viņa. Viņš pavēlēja visu iznīcināt, izņemot zeltu un sudrabu, ko Viņš atlicināja savam mantu namam. Ākans labi saprata šo rīkojumu un zināja, ka zelts un sudrabs, ko viņš iekāroja, piederēja Kungam. No Dieva mantu nama viņš zaga savam labumam.