Kamēr Viņš mums uzticējis naudas un iespaida dāvanas, mēs tās centīsimies ieguldīt Viņa darbā, lai ugunij rijot un nelaimei tās pamazinot, mums būtu priecīga apziņa, ka daļa no mūsu mantas atrodas tur, kur uguns to nevar iznīcināt un nelaimes gadījumi atņemt. Dieva lieta ir droša banka, kurai nevar būt neveiksmju, un mūsu laika, interešu un līdzekļu ieguldījums tajā, ir manta Debesīs, kas nezūd.
Man rādīja, ka manam vīram ir trīs reizes vairāk rūpju, nekā tam vajadzētu būt. Viņš jūtas pārslogots, kad brāļi R. un S. nepalīdzēja viņam nest atbildības un viņu sāpināja šis palīdzības trūkums Institūta un Izdevniecības savienības veikalnieciskajos darījumos. Kopš neuzticības novēršanas Izdevniecības darbs pastāvīgi ir gājis uz priekšu. Un darbam pieaugot vajadzētu būt cilvēkiem, kas sadalītos atbildībā, bet daži no tiem, kas šo darbu spētu veikt, nav vēlējušies, jo tas nepalielinātu viņu īpašumus tik daudz kā kāda cita ienesīgāka nodarbošanās. Mūsu Birojā nav tādu talantu, kādiem tur vajadzētu būt. Darbs prasa, lai tajā iesaistītos vislabākie un visizmeklētākie cilvēki. Pie pašreizējā lietu stāvokļa Birojā manam vīram būs jāizjūt iepriekšējā slodze, kuru viņam vairs ilgāk nevajadzētu nest. Tas ir tikai Dieva žēlastības brīnums, [91] ka viņš tik ilgi spējis stāvēt zem darba nastas. Tagad ir jāņem vērā daudzas lietas. Ar nemitīgām rūpēm un nodošanos darbam viņš ir parādījis, ko var padarīt Izdevniecības nozarē. Vīri, kam ir nesavtīgas intereses savienoties ar svētītām sprieduma spējām, var padarīt Biroja darbu sekmīgu. Mans vīrs tik ilgi viens pats ir nesis nastas, ka tas bīstami ietekmējis viņa spēkus un tagad noteikti ir nepieciešama kaut kāda izmaiņa. Viņš lielā mērā jāatbrīvo no rūpēm un tomēr viņš var strādāt Dieva darbā runājot un rakstot.
1871. gada rudenī atgriežoties no Hanzas, mums abiem bija vajadzīgs zināms laiks atpūtai. Lai atgūtu izsmeltos spēkus, mums bija nepieciešamas no rūpēm brīvas nedēļas. Bet atrodot, ka vissvarīgākā vieta Batl-Krīkā bija gandrīz atstāta, mēs jutāmies spiesti ķerties pie darba ar dubultotu enerģiju un strādājām pāri saviem spēkiem. Man rādīja, ka manam vīram tur nevajadzētu ilgāk darboties, ja vien atrastos vīri, kas saprastu darba vajadzības un nestu darba nastas, kamēr mans vīrs būtu tikai kā padomdevējs. Viņam sava nasta jānoliek, jo Dievs tam paredzējis svarīgu darbu, kas jāveic rakstot un runājot par patiesību. Mūsu iespaids vairāk nāks par labu Dieva lietas uzcelšanai, ja mēs strādāsim plašā laukā. Daudzu prātos ir sakrājušies aizspriedumu kalni. Nepareizi izskaidrojumi mūs ir nostādījuši ļaužu priekšā nepareizā gaismā, un tas daudziem ir par šķērsli patiesības pieņemšanai. Ja viņiem ir likts ticēt, ka tie, kas ieņem atbildīgas vietas Batl-Krīkā, ir viltīgi un fanātiski cilvēki, tad viņi secina, ka viss mūsu darbs ir nepareizs un, ka mūsu uzskatiem par Bībeles patiesību jābūt kļūdainiem; viņi baidās iedziļināties patiesībā un to pieņemt. Mēs tomēr neesam izgājuši, lai aicinātu ļaudis skatīties uz mums; mēs vispār nerunājam paši par sevi un neattaisnojam savus raksturus, mēs runājam par patiesību, paaugstinām patiesību, runājam par Jēzu un viss tas Dieva spēkā pavadīts, novērsīs aizspriedumus un atbruņos pretī runātājus.
Brāļi R. un S. mīl rakstīt, to dara arī mans vīrs. Un Dievs ir licis savai gaismai spīdēt uz savu Vārdu un vadījis viņu bagātu domu laukos, kas būtu par svētību Dieva ļaužu vairumam. [92] Kamēr viņš nesa trīskārtīgu nastu, daži viņa brāļi sludinātāji, pieļāvuši, ka atbildība arvien smagāk gūlās uz viņu, mierinot sevi ar domām, ka Dievs brāli Vaitu ir novietojis darba priekšgalā un sevišķi tam sagatavojis, bet ka viņiem Kungs šim darbam nav piešķīris spējas, tāpēc viņi nav uzņēmušies atbildības un nesuši nastas, kuras viņi varēja nest.
Vajadzētu atrasties vīriem, kam būtu manam vīram līdzīga interese par darbu. SDA vēsturē nekad nav bijis svarīgāks laika posms par pašreizējo. Izdevniecības darba sašaurināšanās vietā, prasības pēc mūsu rakstiem stipri pieaug. Vairāk būs darbu, kas jāveic un mazāk to, kas jāatstāj. Pret manu vīru tik daudz ir kurnēts, tik ilgi viņu skaudībā un ar viltu ir centušies apstrīdēt, un tik maz viņš ir redzējis uzticību cilvēkos, ka viņš ir kļuvis apdomīgs gandrīz pret ikkatru, pat pret saviem brāļiem sludinātājiem. Brāļi sludinātāji to ir jutuši un baidīdamies, ka nepratīs gudri rīkoties, daudzos gadījumos nav darījuši neko. Tomēr ir pienācis laiks, kad šiem vīriem jāstrādā vienotiem, lai ar kopīgiem spēkiem paceltu nastas. Brāļiem sludinātājiem trūkst ticības un uzticības Dievam. Viņi tic patiesībai, un Dievu bīstoties, viņiem vajag apvienot savas pūles un nest tā darba nastas, ko Dievs tiem uzlicis.
Ja pēc tam, kad kāds ir darījis to labāko pēc savas saprašanas, otrs domā, ka viņš spētu šai lietā ko labāk izdarīt, tad viņam vajadzētu laipni un pacietīgi brālim palīdzēt, bet nedrīkstētu brāli nopelt vai apšaubīt viņa nodoma godīgumu vairāk par to, cik pats vēlētos tikt turēts aizdomās vai netaisni nopelts. Ja brālis, kuram Dieva lieta ir sirds lieta, redz, ka nopietni pūlēdamies, tomēr ir pielaidis kļūdu, tad viņš to dziļi izjutīs. Viņš zaudēs uzticību sev un savam spriedumam. Nekas tā nevājinās drosmi un dievišķo vīrišķību kā savas kļūdas atzīšana darbā, ko Dievs viņam norādījis un ko viņš mīl vairāk par savu dzīvību. Cik netaisni tad būs, ja viņa brāļi, kas atklāj viņa maldīšanos, ļaus ērkšķiem dziļāk un dziļāk iespiesties viņa sirdī, [93] liekot viņam kļūdu izjust vēl spēcīgāk, kad katrs dūriens vājina viņa ticību un drosmi, un paļāvība uz savām spējām sekmīgi strādāt, Dieva lietas uzcelšanā.
Bieži, tam, kas maldās skaidri jāpasaka patiesība, lai tas ieraudzītu un saprastu savus maldus un varētus laboties. Bet tas vienmēr jādara līdzjūtīgā maigumā un ne asi vai bargi, ņemot vērā katram pašam savu vājumu, lai netiktu tāpat kārdināti. Kad vainīgais redz un atzīst savus maldus, tad viņu vajadzētu nevis apbēdināt un likt vēl dziļāk visu izjust, bet gan iepriecināt. Kalna svētrunā Kristus sacīja: “Netiesājiet, lai jūs netiktu tiesāti, un ar kādu mēru jūs mērojat, jums taps atmērots.” Mūsu Pestītājs nosoda ātru spriedumu. “Ko tu redzi skabargu sava brāļa acī un neredzi baļķi tava paša acī?” Bieži tad, kad kāds ir ātrs, lai atklātu savu brāļu kļūdas, viņš pats var būt vēl lielākos maldos un tomēr tos neredzēt.
Visiem, kas esam Kristus sekotāji, vajadzētu izturēties vienam pret otru tieši tā, kā mēs vēlētos, lai Kungs izturētos pret mūsu kļūdām un vājībām, jo mēs visi maldamies un mums ir vajadzīga Viņa līdzjūtība un piedošana. Jēzus bija ar mieru pieņemt cilvēka dabu, lai zinātu kā just līdzi un aizlūgt Tēvu grēcīgo, maldīgo, mirstīgo būtņu labā. Viņš ir labprātīgs kļūt par cilvēka aizstāvi un pazemojās, lai iepazītos ar kārdināšanām, kas uzmācas cilvēkam, lai varētu palīdzēt kārdinātiem un būtu līdzjūtīgs un uzticams Priesteris.
Bieži ir nepieciešams skaidri norāt grēku un netaisnību. Tomēr sludinātājiem, kas strādā savu līdzcilvēku glābšanai, nevajadzētu būt nesaudzīgiem vienam pret otra kļūdām, ne arī sevišķi izcelt trūkumus viņu organizācijā. Viņiem nevajadzētu izpaust vai atklāti norāt viņu vājības. Viņiem vajadzētu jautāt, vai šādu izturēšanos pret tiem pašiem dotu vēlamos rezultātus- panākumus, vai pieaugtu viņu mīlestība un uzticība pret to, kas tādā veidā atklāj viņu kļūdas. Sevišķi sludinātāju kļūdas, kas saistījušies Dieva darbā, vajadzētu paturēt pēc iespējas šaurākā lokā, jo ir daudz vāju, kas nepareizi saprastu, ja uzzinātu, ka tie, kas kalpo ar Vārdu un pamācībām, ir tādi paši vāji cilvēki kā citi. Visļaunāk ir, ja sludinātāja kļūdas izpauž neticīgajiem, ja šo sludinātāju tomēr uzskata par cienīgu arī turpmāk strādāt dvēseļu glābšanai. No šādu kļūdu atsegšanas nav sagaidāms nekāds labums, bet tikai ļaunums. Kungam nepatīk tāda rīcība, jo tā grauj ļaužu uzticību tiem, kurus Viņš ir atzinis par labiem, lai tie virzītu uz priekšu Viņa darbu. Brāļiem sludinātājiem vajadzētu uzticīgi sargāt katra līdzstrādnieka slavu. Dievs saka: “Neaizskariet manus svaidītos un nedariet ļauna Maniem praviešiem.” Vajadzētu kopt mīlestību un uzticību. Mīlestības un uzticības trūkums vienam sludinātājam pret citiem nepalielinās viņa laimi, bet darot nelaimīgus savus brāļus, viņš pats arī kļūst nelaimīgs, jo visi taču ir nepilnīgi. Mīlestībai ir lielāks spēks nekā nosodīšanai. Mīlestība izkausēs ceļu cauri šķēršļiem, kamēr rājieni aizslēgs katru pieeju dvēselei.
Manam vīram ir vajadzīga pārmaiņa. Trūkstot viņa ilggadīgiem piedzīvojumiem Izdevniecības Birojā var rasties zaudējumi, bet naudas zaudējumus nevar salīdzināt ar Dieva kalpa veselību un dzīvību. Ja nav taupīgu vadītāju, līdzekļu ienākumi var nebūt tik lieli, bet ja mans vīrs atkal saslimtu, tad tas vēl vairāk atņemtu drosmi viņa brāļiem un nogurdinātu viņu rokas. Šeit līdzekļus nevar uzskatīt par līdzvērtīgākiem.
Ir jāveic liels darbs. Nepieciešami misionāri, kas, ja vajadzīgs, būtu labprātīgi iet uz ārzemēm, lai pasludinātu patiesību tiem, kas sēž tumsībā. Bet starp jauniešiem ir pavisam maz, kas vēlas svētīties Dievam un nodot savas spējas un dāvanas kalpošanā Viņam. Viņi pārāk labprāt izvairās no atbildībām un nastām. [95] Viņi neiegūst piedzīvojumus nastu nešanā, ne arī iepazīst Rakstus, kas viņus darītu derīgus darbam, ko Dievs pieņemtu no viņu rokām. Visiem ir pienākums pārdomāt un izprast, cik daudz viņi var darīt priekš Kunga, kas nomira par viņiem. Bet daudzi cenšas darīt, cik maz vien iespējams un tomēr lolo vāju cerību beidzot nokļūt Debesīs. Viņiem ir dota priekšrocība iegūt zvaigznes savos vainagos to dvēseļu dēļ, kuru izglābšanā viņi izlietoti par rīkiem. Bet ak, virsroku ņem kūtrums un garīgs slinkums! Savtība un lepnums ieņem plašu vietu viņu sirdīs un debesu lietām paliek pavisam maz vietas.
Lūgšanā, ko Kristus mācīja saviem mācekļiem, bija ietverta prasība: Piedod mums mūsu pārkāpumus, kā mēs piedodam tiem, kas noziegušies pret mums. Šo lūgšanu mēs nevaram no sirds atkārtot un tai pašā laikā iedrošināties nepiedot citiem, jo Kungu mēs lūdzam, lai Viņš piedod mūsu pārkāpumus pret Viņu tādā pašā veidā, kā mēs piedodam tiem, kas noziedzas pret mums. Tikai nedaudzi izprot šīs lūgšanas patieso nozīmi. Ja tie, kas ir nepiedodoši, saprastu šīs domas dziļumu, tad viņi to neuzdrošinātos atkārtot un lūgt Dievu, lai Tas rīkotos ar viņiem, kā viņi rīkojas ar saviem līdzcilvēkiem. Un tomēr šis cietsirdības un piedošanas trūkuma gars pastāv pat starp brāļiem un briesmīgā plašumā. Brāļiem vienam pret otru ir augstas prasības.