[85] Parādīšanā, ko 1871.gadā 10.decembrī saņēmu Bordvillā man rādīja, ka mana vīra stāvoklis ir bijis ļoti grūts. Uz viņu gūlās rūpju un darba slogs. Viņa brāļiem sludinātājiem nav bijis jānes tādas nastas un viņi nevērtēja mana vīra darbus. Pastāvīgā slodze viņu nogurdināja garīgi un fiziski. Man rādīja, ka viņa attiecības pret Dieva ļaudīm dažā ziņā ir līdzinājušās Mozus attiecībām pret Izraēli. Nonākot nelabvēlīgos apstākļos kurnēja pret Mozu, un arī pret viņu ir kurnēts.
Sabata turētāju rindās nav bijis neviena, kas būtu tā strādājis, kā mans vīrs. Viņš savas intereses gandrīz pilnīgi ir veltījis Dieva lietai, neskatīdamies uz savu personīgo labumu un upurēdams prieku, ko tam sniegtu ģimenes sabiedrība. Nododoties darbam, viņš bieži ir apdraudējis savu veselību un dzīvību. Šī darba nastas viņu tā noslogojušas, ka nav atlicis laika, kad mācīties, pārdomāt un lūgt. Dievs nav prasījis, lai viņš atrastos tādā stāvoklī, pat ne Batl-Krīkas izdevniecības darba interešu un augšupejas labā. Viņam nododoties vienai lietai, atstātas novārtā darba citas intereses. Dievs mums abiem ir devis liecības, kas aizsniegs sirdis. Viņš manā priekšā atvēris daudzus gaismas kanālus, ne tikai mana labuma dēļ, bet lai Viņa ļaužu vairums gūtu labumu. Viņš arī manam vīram sniedzis lielu gaismu par Bībeles patiesībām, ne priekš viņa vien, bet arī citu labā. Es redzēju, ka šīs lietas vajag uzrakstīt un izplatīt un ka jauna gaisma spīdēs uz Dieva Vārdu.
Es redzēju, ka mēs varētu padarīt desmit reiz vairāk Kunga darbā, ja strādātu tieši starp Dieva ļaudīm, nesot tiem dažādas liecības, atbilstoši darba vajadzībām dažādās vietās un dažādos apstākļos, nekā ja mēs paliekam Batl-Krīkā. Mūsu dāvanas ir vajadzīgas tajā pašā laikā runāšanā un rakstīšanā. Ja manu vīru pārslogo rūpes un finansiālie jautājumi, tad viņa gars nevar būt tik auglīgs Vārdā, kā tas būtu citādos apstākļos. [86] Viņš ir padots ienaidnieka uzbrukumiem, jo viņu pastāvīgi apņem grūtības, un vīri un sievas tiks kārdināti, kā tas notika Izraēlī, sūdzēties un kurnēt pret viņu, kas stāv Dieva lietas un darba visatbildīgākajā vietā.
Šo nastu slogs, kuras neviens cits neuzdrošinājās uzņemties, un rūpju nomākts, mans vīrs reizēm ir runājis pienācīgi nepārdomājot un ar šķietamu bardzību. Viņš reizēm Birojā strādājošos ir norājis par to bezrūpību. Un kad atgadījās nevajadzīgas kļūdas, tad viņš izjuta, ka viņa sašutums Dieva lietas labā ir attaisnojams. Šai rīcībai ne vienmēr sekas bija vislabākās. Tas reizēm noveda pie tā, ka norātie tieši tās lietas, ko tiem vajadzēja darīt, atstāja nedarītas, jo viņi baidījās, ka neizdarīs tās pareizi un atkal par to saņems rājienu. Jo vairāk bija tādu gadījumu, jo smagāk nasta gūlās uz manu vīru.
Viņam būtu bijis labāk vairāk atrasties prom no Biroja un atstāt darbu citiem. Un ja pēc pacietīgas un godīgas pārbaudes, tie parādītos neuzticīgi, vai arī šim darbam nederīgi, tad tos vajadzētu atlaist un ļaut viņiem iesaistīties tādā darbā, kur viņu pārskatīšanās un kļūdas skartu viņu personīgās intereses un ne Dieva darbu.
Izdevniecības Savienības darba priekšgalā stāvēja vīri, kas vismazāk sakot, bija neuzticīgi. Un ja tie, kas sevišķi ar viņiem bija savienoti kā pilnvarotie, būtu bijuši nomodā un ja viņu acis nebūtu bijušas aklas un viņu izjūtas paralizētas, tad šie vīri būtu šķirti no darba jau daudz agrāk.
Atveseļojoties no savas ilgās un nopietnās slimības, viņš ķērās pie apkaunotā un grūtībās novestā darba, kādu to bija atstājuši neuzticīgie vīri, sajauktu un samudžinātu. [87] Viņš apņēmīgi ielika darbā visus savus gara un miesas spēkus, lai virzītu darbu uz priekšu un iznestu to no negoda pilnā sajukuma, ko bija izraisījuši vīri, kas vispirms domāja par savām interesēm un nesajuta, ka darbs, kurā tie iesaistījušies, ir svēts darbs. Dieva roka ir bijusi izstiepta, lai sodītu šos neuzticīgos. Viņu rīcībai un gala iznākumam vajadzētu būt par brīdinājumu citiem, lai viņi nerīkotos tiem līdzīgi.
Mana vīra piedzīvojums slimības laikā bija nelaimīgs. Šajā lietā viņš bija strādājis ar interesi un nododoties kā neviens cits. Viņš riskēja, un sekojot Aizgādības vadībai aizsniedza izdevīgu stāvokli, neņemot vērā ne pārmetumus, ne uzslavas. Viņš stāvēja viens pats un cīnījās, neskatoties uz fiziskām un garīgām ciešanām, neņemot vērā savas intereses, kamēr tie, kurus Dievs bija nozīmējis stāvēt viņam blakus, atstāja viņu tad, kad visvairāk bija vajadzīga viņu palīdzība. Viņam bija ne tikai jācīnās un jāpūlas vienam bez palīdzības un līdzdalības, bet bieži jāsastopas ar to pretestību un kurnēšanu, kas Dieva lietā bija darījuši desmit reiz mazāk par viņu. Visām šīm lietām bija savs iespaids, tās pārveidoja raksturu, kas kādreiz bija brīvs no aizdomām, kas bija paļāvīgs un uzticīgs, un lika zaudēt uzticību saviem brāļiem. Kam ir bijusi dalība šai darbā, būs lielā mērā atbildīgs par rezultātiem. Dievs būtu viņus vadījis, ja tie nopietni, sevi nododot, kalpotu Viņam.
Man rādīja, ka mans vīrs saviem brāļiem bija devis nepārprotamus pierādījumus par savu interesi Dieva darbā un nodošanos tam. Pēc vairākiem trūkumā un nemitīgās pūlēs pavadītiem gadiem, lai droši nopamatotu izdevniecību intereses, viņš atdeva Dieva ļaudīm to, kas bija viņa paša un ko viņš tik pat labi būtu varējis paturēt un saņemt peļņu, ja vien viņš to būtu gribējis darīt. Ar šo rīcību viņš rādīja, ka nemeklē savu labumu, bet vēlas sekmēt Dieva darbu.
Kad mans vīrs saslima, tad daudzi pret viņu izturējās tikpat cietsirdīgi kā farizeji pret nelaimē nonākušajiem un nomāktajiem. Farizeji cietējiem gribēja iestāstīt, ka bēdas viņi piedzīvo savu grēku dēļ un ka Dieva sods ir nācis pār viņiem. Tā darīdami tie palielina ciešanu smagumu. Kad mans vīrs sabruka zem rūpju svara, tad atradās tādi, kas nepazina žēlastību.
Kad viņš sāka atveseļoties tā, ka savā vājumā un nabadzībā spēja nedaudz strādāt, viņš lūdza toreizējo Biroja lietu vadītājus piešķirt viņam četrdesmit procentu atlaidi uz simts dolāru lielu grāmatu pasūtījumu. Viņš bija ar mieru maksāt sešdesmit dolārus par grāmatām, kas savienībai, kā viņš zināja, maksāja tikai piecdesmit dolāru. Šo sevišķo atlaidi viņš lūdza pamatojoties uz savu agrāko darbu un upuriem izdevniecības labā, tomēr šo mazo atbalstu viņam liedza. Viņam vēsi pateica, ka vadot dot tikai divdesmit piecu procentu atlaidi. Pēc mana vīra domām šī rīcība bija ļoti cietsirdīga, tomēr viņš centās to panest kristīgā garā. Dievs debesīs redzēja šo netaisno lēmumu un no tā laika sākot, lietu ņēma savās rokās un atdeva atpakaļ atņemtās svētības tāpat kā Viņš bija darījis Ījaba gadījumā. Pēc šī cietsirdīgā lēmuma Dievs strādāja sava kalpa labā un dāvināja viņam labāku veselību, skaidrāku un stiprāku prātu un brīvāku garu, kā pirms saslimšanas. Mans vīrs var priecāties, ka kopš tā laika ar savām rokām spējis nodot atklātībā mūsu literatūru tūkstoš dolāru vērībā, neieskaitot cenu.
Dieva neaizmirsīs, ne arī uz visiem laikiem atstās tos, kas ir uzticīgi, pat ja viņi dažreiz būtu pielaiduši kļūdas. Mans vīrs ir dedzis Dievam un patiesībai, un reizēm šī degsme viņu novedusi pie pārstrādāšanās, tā vājinot savus fiziskos un garīgos spēkus. Bet Kungs to nav uzskatījis par tik lielu grēku, kā Viņa kalpu nevērību un neuzticību netaisnības norāšanā. [89] Kas slavē neuzticīgos un glaimo nesvētītiem, tie ir līdzdalībnieki viņu nolaidībā un neuzticības grēkā.
Dievs ir izvēlējies manu vīru un devis viņam sevišķas īpašības, dabīgas spējas un pieredzi kā iesaistīt Viņa ļaudis darba uz priekšu virzīšanā. Bet starp sabata turētājiem adventistiem, tāpat kā senajā Izraēlī, ir bijuši kurnētāji, un šie greizsirdīgie, aizdomu pilnie cilvēki ar saviem mājieniem un netiešiem aizrādījumiem ir devuši iemeslu mūsu ticības ienaidniekiem neuzticēties mana vīra godīgumam. Šie vienas un tās pašas ticības greizsirdīgie ļaudis nepareizā gaismā attēlojuši lietas neticīgo priekšā un panāktais iespaids daudziem bijis par šķērsli patiesības pieņemšanai. Viņi manu vīru uzskata par intrigantu, par mantrausīgu vīru, un baidās no viņa un ticības, kuru mēs kā tauta aizstāvam.
Kad senajā Izraēlā ierobežoja ēstgribu vai prasīja kaut ko, kas cieši skāra viņu intereses, tad tie apvainoja Mozu, ka viņš esot despotisks un gribot valdīt pār tiem, ka vispār gribot būt valdnieks, lai gan viņš bija tikai darba rīks Dieva rokās, lai vadītu Viņa ļaudis paklausīt un pakļauties Dieva balsij.
Jaunais Izraēls ir kurnējis un kļuvis greizsirdīgs pret manu vīru, tāpēc, ka viņš ir aizstāvējis Dieva lietu. Viņš ir pamudinājis uz devību, pārmetis tiem, kas mīlējuši šo pasauli un ir norājis savtīgumu. Viņš ir lūdzis dot dāvanas Dieva darbam un lai iedrošinātu savus brāļus būt devīgiem, viņš pats šai virzienā ir rādījis priekšzīmi, bet daudzi kurnētāji un greizsirdīgie pat to ir iztulkojuši it kā mans vīrs būtu vēlējies pats sev gūt personīgu labumu no savu brāļu līdzekļiem un ka viņš ir vairojis savu bagātību uz Dieva darba izdevumu rēķina; lai gan patiesībā bija tā, ka Dievs viņa rokām uzticēja līdzekļus, lai atbrīvotu to no trūkuma un vajadzības būt atkarīgam no nepastāvīgo,. Kurnošo un greizsirdīgo ļaužu žēlastības. Tāpēc ka mēs neesam savtīgi pūlējušies savu interešu labā, bet esam rūpējušies par atraitnēm un bāriņiem, Dievs savā aizgādībā ir strādājis mūsu labā un svētījis mūs ar labklājību un pārpilnību.
Mozus upurēja sagaidāmo ķēniņa valstību, pasaulīgo godu un greznības pilnu dzīvi ķēnišķīgā galmā, labāk izvēlēdamies ciest bēdas kopā ar Dieva ļaudīm, nekā uz laiku baudīt grēka priekus, jo viņš Kristus negodu turēja par lielāku bagātību nekā visas Ēģiptes mantas. [90] Ja mēs būtu izvēlējušies vieglu dzīvi bez darba un rūpēm, mēs to būtu varējuši panākt. Tomēr mūsu izvēle nebija tāda. Laiskas dzīves vietā mēs izvēlējāmies pastāvīgu darbu Dieva lietā, ceļotāju dzīvi ar visām tās grūtībām, trūkumu un nepatikšanām. Mēs neesam dzīvojuši sev, neesam rīkojušies pēc savas patikas, bet esam centušies dzīvot Dievam, lai Viņam patiktu un Viņu pagodinātu. To mēs neesam darījuši mantas iegūšanas dēļ, bet Dievs ir piepildījis Savu apsolījumu, dodams mums simtkārtīgi šinī dzīvē. Viņš var mūs pārbaudīt, visu to atņemot. Tādā gadījumā mēs lūdzam pēc padevīga gara, lai pazemīgi panestu pārbaudījumu.