Mums nav bijis laika atpūsties, lai gan atpūta mums bija ļoti vajadzīga. Vajadzēja sagatavot iespiešanai “Review” un “Reformer”, un “Instuctor”. Daudzas vēstules atlikām malā, līdz bija iespējams tās izskatīt. Biroja lietas atradās bēdīgā stāvoklī. Visu vajadzēja savest kārtībā. Mans vīrs iesāka strādāt, un es palīdzēju viņam, cik spēju, tomēr tas bija maz. Viņš nemitīgi strādāja, lai izlīdzinātu sarežģītās veikalnieciskās darīšanas un uzlabotu mūsu periodisko izdevumu stāvokli. Viņš nevarēja paļauties ne uz vienu no saviem brāļiem sludinātājiem pēc palīdzības. Viņa galva, sirds un rokas bija pilnīgi nodotas darbam. A. un G. neiedrošināja un neatbalstīja viņu, lai gan zināja, ka viņš viens pats nes visu darba smagumu Batl-Krīkā. Viņi nostiprināja viņa rokas. Viņi mazdūšīgi rakstīja par savu slikto veselību un ka viņi esot tik novārguši, ka nevarot no tiem prasīt, lai veiktu kādu darbu. Mans vīrs redzēja, ka šajā virzienā nav ko cerēt. Neskatoties uz divkāršo darbu vasarā, viņam arī tagad nebija iespējams atpūsties. Un, neņemot vērā savu vājumu, viņš piespiedās, lai padarītu to darbu, ko citi bija pametuši novārtā.
“Reformētājs” draudēja pilnīgi iznīkt. Br. B. bija atbalstījis Dr. tralla galējo nostāju. Tas iespaidoja doktoru izteikties “Reformētājā” stingrāk, nekā viņš to citkārt būtu darījis, par piena, cukura un sāls atmešanu. Uzskats, ka pilnīgi jāpārtrauc šo vielu lietošana, savā reizē var būt pareizs, tomēr vēl nav pienācis laiks ieņemt vispārēju nostāju šajos punktos. Un tiem, kas pieņem šo viedokli un aizstāv pilnīgu piena, sviesta un cukura nelietošanu, vajadzētu pašiem savus [20] galdus atbrīvot no šīm lietām. Br. B. “Reformētājā” kopā ar Dr. Trallu, uzstādamies par sāls, piena un cukura kaitīgo ietekmi, pats praktiski savu mācību nav īstenojis. Uz viņa paša galda ik dienas atrodas šīs lietas.
Daudzi no mūsu ļaudīm ir zaudējuši interesi par “Reformētāju”, un mēs ik dienas saņemam vēstules ar drosmi atņemošu prasību: “Lūdzu, pārtrauciet man “Reformētāja” piesūtīšanu.” No Rietumiem, kur zeme nesen apgūta un augļu maz, saņēmām vēstules ar jautājumu: “Kā veselības reformas draugi dzīvo Batl-Krīkā? Vai viņi pilnīgi iztiek bez sāls? Ja, tā tad mēs tagad veselības reformu nevaram pieņemt. Augļus mēs varam iegūt tikai nedaudz. Gaļas, tējas, kafijas, un tabakas lietošanu mēs esam atstājuši, bet kaut kas mums ir vajadzīgs, lai uzturētu dzīvību.”
Arī mēs kādu laiku esam pavadījuši Rietumos un zinām, ka tie ar augļiem nabadzīgi, un mēs jutām līdzi mūsu brāļiem, kas apzinīgi ir centušies dzīvot saskaņā ar sabata turētāju adventistu draudzes galveno daļu. Viņi kļuva mazdūšīgi, un daži pat atteicās no veselības reformas, baidīdamies, ka Batl-Krīkā dzīvojušie ir fanātiķi un aizgājuši par tālu. Rietumos mēs nevarējām pamodināt nekādu interesi par “Veselības Reformētāju”, kā arī panākt, lai uz to parakstītos. Mēs redzējām, ka rakstītāji “Reformētājā” bija aizgājuši projām no tautas, atstādami to aiz sevis. Ja mēs ieņemam nostāju, kādu apzinīgi kristieši, kas patiesi ir reformas piekritēji, nevar atzīt, kā tad mēs domājam palīdzēt, lai iedzīvotāju daļai, kura varam aizsniegt vienīgi no veselības viedokļa?
Mēs nedrīkstam iet ātrāk kā vien tā, lai mums varētu sekot tie, kuru sirdsapziņu un prātu ir pārliecinājusi patiesība, kuru mēs aizstāvam. Mums ļaudis jāsastop tur, kur viņi ir. Dažiem no mums ir bijuši vajadzīgi daudzi gadi, lai sasniegtu mūsu pašreizējo stāvokli veselības reformā. Diētas reforma ir lēns darbs. Mums ir jāsastopas ar spēcīgu ēstkāri, jo pasaule ir iegrimusi nesātībā. Ja mēs ļaudīm dotu tikpat daudz laika, cik mums bija vajadzīgs, lai nonāktu līdz pašreizējam augstākajam stāvoklim reformā, tad mēs būtu ļoti pacietīgi ar viņiem un ļautu tiem iet uz priekšu soli pa solim, kā mēs paši darījām, līdz viņu kājas stingri [21] stāvētu uz veselības reformas pamata. Mums ļoti vajadzētu sargāties neiet uz priekšu par ātru, lai nebūtu spiesti atkāpties. Reformas lietās būtu labāk par vienu soli neaizsniegt robežu, nekā iet vienu soli aiz tās. Un ja vispār kļūdāmies, tad lai esam tuvāk ļaudīm.
Pāri pār visām lietām mums nevajadzētu aizstāvēt ar spalvu uzskatus, ko mēs praktiski nepārbaudām savās ģimenēs, uz saviem galdiem. Tā ir izlikšanās, sava veida liekulība. Mičiganā mēs varam labāk iztikt bez sāls, cukura un piena nekā daudzi, kas dzīvo tālu Rietumos vai tālu Austrumos, kur ir augļu trūkums. Pat Batl-Krīkā ir ļoti maz ģimeņu, uz kuru galdiem nebūtu šo produktu. Mēs zinām, ka šo vielu neierobežota lietošana noteikti ir kaitīga veselībai, un mēs domājam, ka daudzos gadījumos, ja tās pavisam nelietotu, būtu sasniedzams daudz labāks veselības stāvoklis. Bet pašlaik mūsu darba smaguma punkts nav šīs lietas. Ļaudis atrodas tik tālu atpakaļ, ka mēs redzam, ka viss, ko viņi spēj panest, ir robežlīnijas noteikšana viņu kaitīgo ieradumu apmierināšanai un uzbudinošajām narkotiskajām vielām. Mēs noteikti liecinām pret tabaku, spirta liķieriem, šņaucamo tabaku, tēju, kafiju, gaļas ēdieniem, sviestu, vircēm, treknām kūkām (tortēm), gaļas pastētēm, lielu daudzumu sāls un pret visās uzbudinošām vielām, ko lieto barībā.
Ja nākam pie cilvēkiem, kas nav saņēmuši gaismu par veselības reformu, un pašā sākumā tos iepazīstinām ar mūsu visstingrāko viedokli, tad draud briesmas, ka viņi var kļūt mazdūšīgi, redzot, cik daudz tiem ir jāatmet un tā vairs nevēlēties izdarīt ne mazāko piepūli, lai reformētos. Mums jāvada ļaudis uz priekšu pacietīgi un pakāpeniski, pieminot to bedres dziļumu, no kuras mēs paši esam izcelti.