Sliktāk, daudz sliktāk ir atļauties jūtu izplūdumam plašā sanāksmē, iedegoties pret vienu un reizē pret visiem, nekā iet pie šīm personām, kas varbūt ir rīkojušās nepareizi un pārmetumus pateikt tieši viņām. [508] Šādas bargas apsūdzību runas izteiktas plašā sapulcē Dieva acīs ir par tik nospiedošākas un bēdīgākas par personīgiem rājieniem, cik klātesošo cilvēku skaits ir lielāks un nosodījums vispārīgāks. Vienmēr ir vieglāk ļaut jūtām vaļu sanāksmes priekšā, kur klāt ir daudzi, nekā iet pie maldīgā un aci pret aci vaļsirdīgi un vienkārši pateikt viņa nepareizo rīcību. Bet bargu jūtu ienešana Dieva namā pret atsevišķām personām, kas nevainīgiem liek ciest tikpat daudz kā vainīgiem, ir rīcība, ko Dievs nevar svētīt un kas drīzāk gan ir ļauna nekā laba. Pārāk bieži gadās, ka kritizējošas un apsūdzošas runas notur sapulces priekšā. Tās brāļos un māsās nemodina mīlestības garu. Tās nenoskaņo garīgi un nevada uz svētumu un Debesīm. Sirdī tad pamostas sarūgtinājuma gars. Reizēm tiešām ir nepieciešamas stingras pamācības, kas cilvēku satriec, lai to atmodinātu, satrauktu un pārliecinātu. Bet ja tās nevada Dieva Gars, tad tās izdara daudz vairāk ļauna nekā laba.
Man rādīja, ka mana vīra rīcība nav bijusi pilnīga. Viņš reizēm ir kļūdījies, kurnot un izsakot pārāk bargus pārmetumus. Bet ņemot vērā to, ko es esmu redzējusi, viņa kļūda šajā ziņā nav bijusi tik liela, kā daudzi iedomājušies un par ko es reizēm esmu baidījusies. Ījabu neizprata viņa draugi, viņš atvaira viņu pārmetumus. Viņš tiem rāda, ka ja viņi aizstāv Dievu, apliecinot savu ticību uz Viņu un apzinoties savus grēkus, tad viņam pašam par to ir daudz dziļāka un pilnīgāka atzīšana, nekā tiem jebkad ir bijusi. “Jūs visi esat nelāga iepriecinātāji”, ir Ījaba atbilde viņu kritikai un nosodījumam. “Es gan,” saka Ījabs, “tāpat runātu kā jūs, kad jūsu dvēseles būtu manā vietā; ar vārdiem es pret jums turētos un kratītu galvu par jums.” Tomēr viņš paziņo, ka viņš tā nedarītu. Viņš saka: “Es jūs stiprinātu ar savu muti, jūs iepriecinātu ar savām lūpām.” (Īj. 16:2,4,5)
Brāļi un māsas, kas domā labi, bet ierobežotās izpratnes dēļ spriež pēc ārienes, reizēm var censties palīdzēt tādās lietās, ko viņi pareizi nesaprot. [509] Viņu ierobežotā pieredze nespēj iedziļināties tās dvēseles izjūtās, kuru vienmēr skubina Dieva Gars, kas tik dziļi, nopietni un neizsakāmi mīlējusi dvēseles un bijusi ieinteresēta Dieva darbā, kādas jūtas viņi nekad nav pazinuši, un kas ir nesusi Dieva darbā tādas nastas, kādas viņi nekad vēl nav pacēluši.
Daži īsredzīgie, maz pieredzējušie draugi sava šaurā redzes apvāršņa dēļ, nespēj novērtēt tā jūtas, kas ir bijis ciešā saskaņā ar Kristus dvēseli, saistīts ar Viņu citu glābšanas darbā. Viņa nolūkus pārprot un viņa rīcību iztulko nepareizi tie, kas vēlas būt viņa draugi, līdz viņš, līdzīgi Ījabam, raida augšup nopietnu lūgšanu: “Glāb mani no maniem draugiem.” Dievs Ījaba lietu ņēma savās rokās. Viņa pacietību nopietni pārbaudīja, bet kad runāja Dievs, tad izmainījās visas viņa untumainās jūtas. Paštaisnība, kas viņam likās nepieciešama, lai pretotos draugu nosodījumiem, Dieva priekšā nebija vajadzīga. Dievs nekad nespriež nepareizi; Viņš nekad nekļūdās. Kungs uz Ījabu saka: “Apjoz jel kā vīrs savus gurnus”, un Ījabs vairs nedzird Dieva balsi līdz viņa dvēsele savu grēku izpratnē ir pazemojusies un viņš runā Dieva priekšā: “Man ir žēl (man ir riebums pašam pret sevi) un sirds man sāp par to pīšļos un pelnos.”
Kad Dievs ir runājis, mans vīrs ir uzklausījis Viņa balsi; bet panest draugu nosodījumu un pārmetumus, kas, kā šķiet, neko nešķiro, viņam ir bijis smags pārbaudījums. Ja viņa brāļi būtu atradušies tādos apstākļos, ja viņi būtu nesuši tādas pašas atbildības, kādas viņš ir nesis un saņēmuši tikpat maz palīdzības un iedrošinājuma, tad viņi spētu saprast, kā atbalstīt, kā iepriecināt, kā svētīt, nespīdzinot viņu ar saviem pārmetumiem un nosodījumiem, kurus viņš nekādā ziņā nav pelnījis.