Mīļie jaunieši, jūsu vēlēšanās ģērbties saskaņā ar modi, nēsāt mežģīnes, lentas, zeltu un mākslīgas rotas lietas, nerunā par labu reliģijai un patiesībai, kuru jūs apliecināt. Saprātīgi ļaudis uz jūsu mēģinājumiem pušķot savu ārieni, noraudzīsies kā uz pierādījumu par neattīstītu prātu un lepnu sirdi. Vienkāršs un neuzkrītošs tērps būs manām jaunajām māsām kā vislabākais ieteikuma raksts. Nekādā labākā veidā jūs nevariet likt savai gaismai spīdēt uz citiem, kā ar savu drēbju un uzvešanās vienkāršību. Tā jūs visiem parādīsiet prasmi pareizi novērtēt šīs zemes lietas, salīdzinot ar mūžīgajām lietām.
Tagad ir jūsu zelta izdevība veidot debesīm derīgus skaidrus un svētus raksturus. Jūs nedrīkstat izšķiest dārgos dzīves mirkļus dažādiem rotājumiem, kruzuļiem un savas ārienes izskaistināšanai, atstājot novārtā iekšējo rotājumu. “Jūsu jaukums lai nav no ārienes matu pīšanā un zelta aplikšanā, vai drēbju apvilkšanā, bet apslēptais sirds cilvēks, kam neiznīcīgs jaukums lēnā, klusā garā, - tas ir dārgs priekš Dieva.”
Dievs, kurš visas lietas radījis acij patīkamas un skaistas, mīl skaistumu. Viņš jums rāda, kā Viņš vērtē patiesu skaistumu. Klusa un lēna gara rotājumam Viņa acīs ir liela vērtība. Vai mums visā nopietnībā nevajadzētu censties iegūt to, ko Dievs vērtē kā visdārgāko, bet ne dārgus tērpus, pērles un zeltu. Pazemības un lēnprātības daiļums nemazinās rakstura patieso cēlumu, ne arī darīs mūs mazāk patīkamus šinī pasaulē. [377]
Skaidra un neaptraipīta reliģija paaugstina savu īpašnieku. Patiesos kristiešus jūs vienmēr atradīsiet priecīgus. Viņi ir laimīgi uzticoties Dievam un padodoties Viņa aizgādībai, kas visa atspirdzina dvēseli. Dieva mīlestību un labvēlību kristietis var redzēt katrā saņemtajā dāvanā. Dabas skaistums ierosina uz dziļām un cēlām pārdomām. Tas vada mūsu prātu pie Tā, kas ir visa šī daiļuma Radītājs. Visi Dieva darbi runā uz mūsu prātu, izceļot Viņa spēku un paaugstinot Viņa gudrību. Katrai radītai lietai ir savs jaukums, kas saista Dieva bērna uzmanību un veido viņa gaumi, liekot saprast, ka dārgie Dieva mīlestības pierādījumi ir daudz pārāki par cilvēku mākslas sasniegumiem.
Pravietis dedzīgiem vārdiem cildina Dievu Viņa radītajos darbos: “Kad es redzu Tavu debesi, Tavu pirkstu darbu, mēnesi un zvaigznes, ko Tu esi taisījis,- kas ir cilvēks, ka Tu viņu piemini, un cilvēka bērns, ka Tu viņu uzlūko?” “Ak, Kungs Kungs, cik augsts ir Tavs vārds visā zemē! Es slavēšu Tevi, ak Kungs, ar visu savu sirdi, es pasludināšu visus Tavus brīnišķīgos darbus.”
Daudzu ticības apliecinātāju taku aptumšo ticības trūkums viņu dzīvē. Tādi ir tie, kurus varbūt uzskata par kristiešiem, bet kuri nav cienīgi šo vārdu nest. Tiem nav kristīga rakstura. Kad šādi kristieši nokļūst pārbaudījumos, tad viltojums atklājas pārāk skaidri. Patiesa reliģija redzama ikdienā. Kristiešu dzīvi raksturo nopietns, nesavtīgs darbs, par labu citiem un lai pagodinātu Dievu. Viņa taka nav tumša un drūma. Kāds Svētā Gara vadīts rakstnieks teicis vārdus: “Bet taisno celiņš ir kā spoža gaisma, kas spīd un spīd, līdz diena aust. Bezdievīgo ceļš ir kā tumsa, tie nezin pie kā tie piedauzīsies.”
Vai jauniešiem jādzīvo tukša, vieglprātīga un bezrūpīga dzīve, sekojot modei, aprobežojot savu saprātu ar ģērbšanās jautājumu un izšķiežot laiku jutekliskos priekos? [378] Esot nesagatavotiem Dievs tiem var sacīt: “Šonakt tavs neprāts izbeigsies.” Viņš var pieļaut, ka tie, kas nav nesuši nekādus augļus, nedziedināmi saslimst. Stāvot negrozāmas īstenības priekšā, tie var atzīt zaudētā laika un dzīvības vērtību. Tad varbūt viņi spēs arī kaut cik nojaust dvēseles vērtību. Tie redzēs, ka viņu dzīve nav pagodinājusi Dievu, apgaismojot citiem ceļu uz debesīm. Tie ir dzīvojuši, lai pagodinātu paši sevi. Sāpju un dvēseles baiļu mocīti, tie nespēs pareizi aptvert mūžīgās lietas. Aplūkojot savu pagājušo dzīvi, viņi nožēlā varbūt izsauksies: “Es neko neesmu darījis priekš Jēzus, kas manis dēļ visu ir darījis. Mana dzīve ir bijusi briesmīga kļūda.”
Mīļie jaunieši, lūdziet Dievu, lai nekristu kārdināšanā un neaizmirstiet, ka jūsu darbs neizbeidzas ar lūgšanu vien. Jums, cik tālu vien iespējams, jārīkojas pašiem, atbilstoši savai lūgšanai, pretojoties kārdinājumiem, un ko paši vairs nespējat, to atstājiet Jēzum, lai Viņš dara jūsu vietā. Jūs nekad nebūsiet par daudz piesardzīgi vārdos un izturēšanās veidā, lai neizaicinātu ienaidnieku jūs kārdināt. Daudzi no mūsu jauniešiem, bezrūpīgi neievērodami dotos brīdinājumus un rājienus, plaši atver durvis sātanam. Ņemot vērā, ka Dieva Vārds ir mūsu vadonis, un Jēzus mūsu debešķīgais Skolotājs, mums jāņem vērā Viņa prasības un jāpazīst arī sātana viltības, lai nekristu par upuri viņa kārdināšanām. Ja mēs pilnīgi nododamies Dieva Gara vadībai, tad mums būs prieks paklausīt Viņa gribai.
Tagad ir laiks strādāt. Ja esam Dieva bērni, tad, kamēr vien dzīvosim pasaulē, Viņš dos mums darbu. Mēs nekad nevarēsim sūdzēties par darba trūkumu. Es vēlētos, lai visi jaunieši ieraudzītu savu darbu un to arī darītu, jo par novārtā atstāto darbu Dievs no viņiem prasīs atbildību. Vislielāko darbu, kāds jeb kad pasaulē ticis darīts, ir paveicis Viņš, kurš pazina bēdas un tiek saukts par sāpju vīru. Vieglprātīgi noskaņotas personas nekad nepadarīs ko labu.
Nožēlojams ir daudzu, šīs paaudzes jauniešu garīgais vājums, jo viņi varēja būt spēcīgi darbinieki uz labu, ja vien būtu Dievam svētījušies. [379] Es ļoti skumstu par jauniešu patstāvības trūkumu. To mums visiem vajadzētu nožēlot. Liekas, ka trūkst spēka darīt labu, trūkst nopietnas piespiešanās vairāk paklausīt pienākuma balsij, nekā savu tieksmju aicinājumam. Liekas, ka dažiem ir pavisam maz spēka pretoties kārdināšanām. Iemesls, kāpēc viņi ir palikuši garīgi punduri, ir garīgo spēku nevingrināšana. Viņi stāv uz vietas, kad vajag iet uz priekšu. Katrs solis ticības un pienākumu dzīvē ir solis tuvāk debesīm. Es ļoti vēlētos dzirdēt tādu vispusīgu reformu, kāda jauniešu vidū vēl nekad nav notikusi. Sātans pieliek visas pūles, lai jauniešos izraisītu vienaldzību un bezrūpību pret mūžības lietām. Es uzaicinu jauniešus sevišķi censties viens otram palīdzēt palikt uzticīgiem pie kristības dotajiem svinīgajiem solījumiem un Dieva priekšā nopietni apņemties uzvarēt mīlestību uz tērpiem un greznošanos.
Tiem jauniešiem, kas sevi izrotā ar spalvām pie cepurēm, es vēlos atgādināt, ka viņu grēku dēļ mūsu Pestītāja galvai bija jānes apkaunojošais ērkšķu vainags. Ja jūs savu dārgo laiku veltiet tērpu izrotāšanai, tad atcerieties, ka godības Kungs valkāja vienkāršus, bez vīlēm darinātus svārkus. Jūs, kas nogurstiet sevi izrotājot, lūdzu, paturiet prātā, ka Jēzus bieži nogura nepārtraukti strādājot, aizliedzoties un uzupurējoties, lai svētītu cietējus un nabadzīgos. Ne vienu vien nakti Viņš pavadīja lūgšanās vientuļos kalnos, ne savu vājību un vajadzību dēļ, bet gan tādēļ, ka Viņš redzēja un izjuta jūsu dabas vājumu pretoties ienaidnieka kārdināšanām tieši tajās lietās, kur tagad esiet pārspēti. Viņš zināja, ka jūs būsiet vienaldzīgi pret draudošām briesmām un ka jūs neizjutīsiet vajadzību lūgt Dievu. Mūsu dēļ Viņš Tēva priekšā pienesa lūgšanas ar stipru kliegšanu un asarām. Lai glābtu mūs tieši no šīs lepnības, no patikas uz niekiem un izpriecām, kas mūs pārņēmušas un pilnīgi izspiedušas no mūsu sirds mīlestību uz Jēzu, lija šīs asaras, sāpes un mokas tā pārvērta Viņa seju, ka tā nebija līdzīga cilvēka sejai. [380]
Vai jūs, jaunie draugi, gribiet nokratīt šo briesmīgo vienaldzību un sastingumu, kas dara jūs padevīgus pasaulei? Vai gribiet atmosties un ņemt vērā brīdinošo balsi, kas jums saka, ka bojā eja sagaida tos, kas šinī briesmu stundā ir miesīgi un bezrūpīgi? Dieva pacietība vienmēr uz jums negaidīs, jūs nabaga sīkās dvēseles. Ar Viņu, kurš mūsu likteņus tur savās rokās, ne vienmēr varēs jokoties. Jēzus mums paskaidro, ka ir vēl lielāks grēks par to, kas izraisīja Sodomas un Gomoras bojā eju. Tas ir to cilvēku grēks, kas šajās dienās saņēmuši lielu patiesības gaismu un tomēr nav nožēlojuši savus grēkus un atgriezušies. Tas ir pasaulei pasniegtās vissvinīgākās žēlastības vēsts atmešanas grēks. Tas ir to grēks, kas redz Jēzu kārdināšanu tuksnesī pakritušu, cīnoties nāves cīņā par pasaules grēkiem, un tomēr nav pilnīgi nožēlojuši savus grēkus. Gandrīz sešas nedēļas viņš gavēja, lai uzvarētu cilvēka vietā ēstkāres apmierināšanas tieksmi, lepnību, vēlēšanos greznoties un izrādīties, un tieksmi pēc pasaules goda. Viņš tiem rādījis, ka arī viņi savukārt var uzvarēt, kā Viņš ir uzvarējis, bet tiem sava dārgā Drauga dēļ nepatīk panest pretī runāšanu un pārmetumus, izsmieklu un kaunu. Nav patīkami aizliegt sevi un vienmēr censties darīt labu citiem. Nav patīkami uzvarēt, kā Kristus uzvarēja, un tā viņi novēršas no skaidri norādītā parauga un atsakās atdarināt priekšzīmi, kuru dot Pestītājs nāca no debesu pagalmiem.
Vieglāk klāsies Sodomai un Gomorai tiesas dienā, nekā tiem, kas ir baudījuši priekštiesības un lielu gaismu, kas spīd mūsu dienās, bet tomēr nav vēlējušies sekot gaismai un pilnīgi nodot sirdi Dievam.