Kādam tomēr ir jāiet uz priekšu, kādam ir jāriskē, bīstoties Dievu un sekas uzticot Viņam. Sludinātāji, kas izvairās no šī darba daļas, daudz zaudē. Viņi neiegūst tos piedzīvojumus, ar kuru palīdzību Dievs bija nodomājis padarīt tos par stipriem, iespaidīgiem vīriem, uz kuriem var paļauties katrā kritiskā gadījumā.
Br. A., tu izvairies riskēt, ja nevari pilnīgi skaidri redzēt ceļu. Tomēr kādam ir jādara tieši šis darbs, kādam ir jāstaigā ticībā, vai arī nenotiks nekāda uz priekšu iešana un neko nepaveiks. Tevi saista bailes, ka vari izdarīt kļūdas un nepareizus gājienus, un ka tad tevi apvainos un nopelns. Tu atbildības neuzņemšanos atvaino ar to, ka pagātnē esi jau pielaidis dažas kļūdas. Tomēr tev vajadzētu rīkoties saskaņā ar savu vislabāko saprašanu un sekas uzticēt Dievam. Kādam tas ir jādara, un šis ir pārbaudošs stāvoklis priekš ikkatra. Nevajadzētu kādam vienam pašam nest visas šīs atbildības, bet ar daudz pārdomām un nopietnām lūgšanām tās vajadzētu sadalīt vienlīdzīgi.
Mana vīra ciešanu laikā Kungs pārbaudīja savus ļaudis, lai atklātos, kas ir viņu sirdīs, un tādā veidā Viņš tiem parādīja, kas viņiem pašiem bija apslēpts un kas nebija saskaņā ar Dieva Garu. Smagie apstākļi, kādos mēs atradāmies, izsauca mūsu brāļos to, kas citādā veidā nekad nebūtu atklājies. Dievs pierādīja saviem ļaudīm, ka cilvēku gudrība ir neprāts un, ja tiem nav stipras paļāvības uz Dievu, tad viņu plāni un aprēķini cietīs neveiksmi. Mums no visām šīm lietām ir jāmācās. Ja ir pielaistas kļūdas, tad no tām vajadzētu mācīties, bet nevis tādēļ izvairīties no nastām un atbildībām. Kur daudz ir likts uz spēles un kur jāapsver lietas, kam ļoti izšķiroša nozīme, un jāatrisina svarīgi jautājumi, tur Dieva kalpiem vajadzētu uzņemties personīgu atbildību. Viņi nevar nolikt nastas un tomēr darīt Dieva prātu. Daži sludinātāji ir nepilnīgi savās spējās, ar nepilnīgu kvalifikāciju, kas nepieciešama, lai paceltu draudzi, un viņi negrib [15] atdot sevi Dieva lietai. Viņi nav tā noskaņojušies, lai pilnīgi nodotos darbam ar nedalītu interesi, neizsīkstošu dedzību un nenogurstošu pacietību un neatlaidību. Ar īpašībām, dedzīgi izlietotām dzīvē, draudzes uzturētu kārtībā, un mana vīra darbs nebūtu tik smags. Visi sludinātāji ne vienmēr patur prātā, ka ikvienu darbu Dievs tiesās un ikkatru atalgos pēc viņa darba.
Br. A., tev ir jānes atbildība par Veselības Institūtu (Health Institute – tagad “The Medical and Surgical Sanatorium”). Tev vajadzētu apvērt un pārdomāt. Bieži laiks, kuru tu pavadi lasot, ir tieši tas labākais, lai tu pārdomātu un mācītos, kas būtu darāms, lai nokārtotu lietas Institūtā un birojā. Mans vīrs uzņemas šīs nastas, jo viņš redz, ka kādam ir jārūpējas par šiem institūtiem. Kad citi neizvirzās, tad viņš stājas plaisā un aizpilda trūkumu.
Dievs manu vīru ir brīdinājis un paziņojis, ka viņam savi spēki ir jāsaudzē. Man rādīja, ka Kungs viņu ir uzcēlis un ka viņš dzīvo kā žēlastības brīnums – ne tādēļ, lai atkal viņam uzkrautu nastas, zem kurām viņš jau reiz saļima, bet gan, lai Dieva ļaudis gūtu labumu no viņa piedzīvojumiem darba vadošo interešu uz priekšu virzīšanā, kā arī no savienības ar to darbu, ko Kungs man ir devis, un no tām nastām, ko Viņš man ir uzlicis nest.
Br. A., tev daudz jārūpējas un sevišķi jāstrādā Battl-Krīkā. Apmeklējumos jūsu sarunām jāskar vissvarīgākie jautājumi. Norādījumus rūpīgi paskaidro ar piemēriem. Šis ir svarīgs postenis, un tas prasīs pūles. Kamēr tu esi šeit, tev vajadzētu ņemt laiku, lai apsvērtu daudzas lietas, kas jāpaveic un kas prasa svinīgas pārdomas, rūpīgu uzmanību un visnopietnākās, uzticīgākās lūgšanas. Tev jāizjūt tikpat liela interese par lietām, kas attiecas uz Veselības Institūta darbu un [16] uz izdevniecības kantori, kā mans vīrs to izjūt. Tev jāizjūt, ka darbs ir tavs. Tu nevari darīt darbu, kam Dievs sevišķi sagatavojis manu vīru, ne arī mans vīrs spēj darīt darbu, kam Dievs sevišķi sagatavojis tevi. Bet jūs abi kopā, vienoti saskanīgā darbā – tu savā kantorī un mans vīrs savā – varat padarīt daudz.
Darbs, kurā mums ir kopējas intereses, ir liels, bet iespaidīgs, labprāt nastas nesošu strādnieku tiešām ir maz. Dievs tev dos spēku, mans brāli, ja tu iesi uz priekšu un gaidīsi uz Viņu. Viņš dos spēku manam vīram un man mūsu kopējā darbā, ja mēs visu darīsim Viņam par godu, saskaņā ar mūsu spējām un spēku strādāt. Tevi vajadzētu pārvietot, kur tev būtu vairāk labvēlīgu izdevību izlietot savu talantu saskaņā ar spējām, kuras Dievs tev ir devis. Tev vajadzētu pilnīgi paļauties uz Dievu un dot Viņam izdevību tevi mācīt, vadīt un ietekmēt. Tev ir dziļa interese par Dieva darbu un tev vajadzētu raudzīties uz Viņu pēc gaismas un vadības. Viņš tev dos gaismu. Bet kā no Kristus sūtņa no tevis prasa, lai tu būtu uzticīgs, lai novērstu netaisnības lēnprātībā un mīlestībā, un tavas pūles nebūs veltīgas.
Kopš mans vīrs atveseļojies no savas vājības, mēs atkal esam nopietni strādājuši. Mēs neesam meklējuši savas ērtības un priekus. Mēs esam ceļojuši un strādājuši telts sapulcēs pāri par saviem spēkiem, tā novājinot savu veselību, jo nebija izdevības atpūsties. 1870. gadā mēs piedalījāmies divpadsmit telts sapulcēs. Daļā no šīm sapulcēm darba nasta gūlās gandrīz pilnīgi uz mums. Mēs ceļojām no Minnesotas uz Maini un uz Misouru un Kanzasu.
Manu vīru un mani vienoja pūles uzlabot “Veselības reformētāju” (tagad saukts – “Laba veselība”) un padarīt par interesantu un derīgu žurnālu, par tādu, kas būtu piemērots ne tikai mūsu ļaudīm, bet visām šķirām. Tas ir smags slogs manam vīram. Viņš izdarīja arī ļoti svarīgus labojumus “Review” un “Instruktor”. Viņš [17] paveica darbu, ko vajadzēja sadalīt starp trim cilvēkiem. Un kamēr uz viņu gulās visi šie pienākumi mūsu izdevniecības nozarē, veikalnieciskā daļa Veselības Institūtā un Izdevniecības Savienībā vēl prasīja no viņa divu cilvēku darbu, lai atrisinātu finansiālās grūtības.
Uzticīgi vīri, kuriem bija uzticēts darbs birojā un Institūtā, svētošanās trūkuma un savtības dēļ bija noveduši lietas visļaunākajā stāvoklī. Bija nenokārtotas veikalnieciskās darīšanas, par kurām vajadzēja rūpēties. Mans vīrs stājās plaisā un strādāja ar visu savu enerģiju. Viņš nogura. Mēs sapratām, ka viņam draud briesmas, bet neredzējām iespēju kā viņš varētu apstāties, lai līdz ar to neapstātos darbs birojā. Gandrīz katru dienu radās jauni sarežģījumi, jaunas grūtības, ko izsauca to cilvēku neuzticība, kuri bija uzņēmušies darba nastas. Viņa smadzenes bija pārslogotas līdz pēdējam. Tagad visgrūtākie sarežģījumi ir pāri, un darbs rit uz priekšu sekmīgi.
Ģenerālkonferencē mans vīrs lūdza atbrīvot viņu no viņam uzliktām nastām, taču, neskatoties uz viņa lūgumu “Review” un “Reformer” rediģēšanu uzticēja viņam ar iedrošinājumu, ka ļaudis, kas uzņemsies nastas un atbildības tiks atbalstīti no Batl-Krīkas. Bet līdz šim vēl nekāda palīdzība nav nākusi, un biroja finansiālā darba nasta viņam nav noņemta.
Mans vīrs ir gandrīz izsmēlis visus spēkus. Mēs piedalījāmies
četrās lielās sapulcēs, telts sapulcēs Rietumos, un mūsu brāļi spiež mūs
apmeklēt sapulces Austrumos. Kad mēs 1871. gada jūlijā atgriezāmies no
darba rietumu telts sapulcēs, tad atradās ļoti daudz kārtojamu lietu,
kam bija ļauts sakrāties mana vīra prombūtnes laikā. Līdz šim mēs neesam
atraduši izdevību atpūsties. Mans vīrs ir jāatbrīvo no nastām, kas
gulstas uz viņu. Pārāk daudz cilvēku izlieto viņa smadzenes savējo
vietā. Pēc tās gaismas, ko Dievam ir paticis mums dot, mēs lūdzam jūs,
mani brāļi, atsvabināt [18] manu vīru. Es negribu riskēt ar sekām, ja
viņš turpinātu strādāt kā līdz šim.. Viņš kalpoja jums uzticīgi un
nesavtīgi gadiem ilgi un beidzot pakrita zem viņam uzlikto nastu
smaguma. Un tad viņa brāļi, uz kuriem viņš paļāvās, atstāja viņu. Viņi
nodeva to manās rokās un pameta. Gandrīz divus gadus es biju viņa aukle,
apkopēja un ārsts. Es nevēlos to piedzīvot vēl otru reizi. Brāļi, vai
jūs noņemsiet mums nastas un atļausiet mums saglabāt savus spēkus, kā
Dievs to vēlas, lai mēs ar savām pūlēm Viņa spēkā varētu palīdzēt
lielajā Kunga darbā? Vai arī jūs pieļausiet, lai mēs tik tālu zaudējam
spēkus, ka kļūstam darbam nederīgi?
Šī aicinājuma iepriekšējā daļa tika nolasīta 1871. gada augustā telts sanāksmē New-Hamphire.
Kad 1870.gada rudenī mēs atgriezāmies no Kanzasas, br. B. bija mājās slims ar drudzi. Māsa Van Horn tajā pašā laikā arī nestrādāja birojā drudža dēļ, ko izsauca viņas mātes pēkšņā nāve. Arī brālis Smits Ročesterā atveseļojās no drudža un neatradās birojā. Birojā bija, liels daudzums neizpildītu darbu, tomēr br. B. bija atstājis savu vietu, kur to saistīja pienākumus, lai apmierinātu savu vēlēšanos. Šis notikums viņa dzīvē atklāja raksturu. Viņš bezrūpīgi izturas pret svētajiem pienākumiem.
Tā rīkojoties, viņš ļoti pārkāpa viņam dāvāto uzticību. Kādā stipri redzamā pretstatā ar to ir Kristus, mūsu Paraugs, dzīve! Viņš bija Jehovas Dēls un mūsu Pestītājs. Viņš strādāja un cieta mūsu dēļ. Viņš aizliedzās Sev un visu Savu dzīvi pavadīja smagā darbā un trūkumā. Ja Viņš būtu gribējis, tad būtu varējis pavadīt Savas dienas paša radītajās pasaules ērtībās un pārpilnībā, pieprasot Sev visus priekus un baudas, ko vien pasaule varētu sniegt. Viņš nedzīvoja, lai izpatiktu sev, bet lai darītu labu un izlietu Savas svētības pār citiem.
Br. B. slimoja ar drudzi. Viņa stāvoklis bija kritisks. Dieva lietas labad es jūtos spiesta paskaidrot, ka viņa slimība nebija sekas nenogurstošai sevis nodošanai biroja interesēm. Neapdomīga, neuzmanīga izturēšanās izbraukuma laikā un Čikāgu, kur viņš devās sev pašam par prieku, bija viņa ilgās, nogurdinošās un ciešanu pilnās slimības cēlonis. Dieva neatzina viņa atraušanos no darba, kad tik daudzi, kas birojā pildīja svarīgus pienākumus, bija prom. Laikā, kad viņam priekš sevis nevajadzēja izlietot nevienu stundu, viņš atstāja savu pienākuma posteni, un Dievs viņu neatbalstīja.