[9] Dārgie brāļi un māsas, šoreiz es jūtos spiesta izpildīt ilgi novārtā atstāto pienākumu. Gados pirms savas bīstamās un ilgstošās slimības mans vīrs ir padarījis vairāk, nekā tajā pašā laikā būtu paveikuši divi vīri. Viņš neatrada laiku, kad varētu atbrīvoties no rūpju sloga un garīgi un fiziski atpūsties. Caur liecībām viņš tiks brīdināts par draudošajām briesmām. Man rādīja, ka pārāk daudz nodarbojas ar garīgu darbu. Šeit es gribu atkārtot jau uzrakstītu liecību, kas dota sen atpakaļ 1885. gada 26. augustā:
"Atrodoties Paris Mainē, man rādīja, ka mana vīra veselības stāvoklis ir kritisks, ka garīgā piepūle viņa spēkiem ir par lielu. Kad iesāka pasludināt tagadējo patiesību, viņš daudz pūlējās un strādāja, saņemdams visai nelielu atbalstu vai palīdzību no saviem brāļiem. Jau no paša sākuma viņš uzņēmās nastas, kas viņa fiziskajiem spēkiem bija par smagām. Šīs nastas, ja tās sadalītu vienlīdzīgi, nebūtu bijušas tik nogurdinošas. Laikā, kad mans vīrs uzņēmās daudz atbildību, daži no viņa brāļiem sludinātājiem negribēja uzņemties pat vienu. Un tie, kas izvairījās no nastām un atbildībām, nesaprata viņa nastas, un tiem nebija vajadzīgās intereses par Dieva [10] darba attīstību. Mans vīrs izjuta šo trūkumu un lika savus plecus zem nastām, kuras bija par smagām un kas gandrīz viņu salauza. Šo sevišķo pūļu rezultātā izglābts liels skaits dvēseļu; bet šīs pūles slikti atsaucās uz viņa ķermeni un atņēma tam spēkus. Man rādīja, ka viņam lielā mērā vajadzētu atteikties no savām rūpēm un bažām; Dievs grib, lai viņu atbrīvotu no tik nogurdinoša darba un lai viņš vairāk laika varētu veltīt Rakstu studijām un saviem bērniem, cenšoties attīstīt viņu garu.
Es redzēju, ka mūsu pienākums nav apgrūtināt sevi ar citu personīgiem pārbaudījumiem. No tāda garīga darba, kas būtu vajadzīgs citu cilvēku nepareizās rīcības novēršanai, jāizvairās. Mans vīrs var turpināt strādāt ar visu savu enerģiju, kā viņš līdz šim to ir darījis, un rezultātā noiet kapā, un viņa darbs Dieva lietai tad būs zudis; vai arī viņa nastu var atvieglot, kamēr vēl tikai daļa viņa spēku ir zuduši, un tā tie var saglabāties ilgāk, un viņa darbs kļūs vēl iespaidīgāks."
Un tagad es atgādināšu liecību, kas dota 1859. gadā: "Manā pēdējā parādīšanā man rādīja, ka Kungs grib, lai mans vīrs vairāk nododas Rakstu studijām un tādā veidā sagatavotos vēl ietekmīgākam darbam vārdos un mācībās kā mutiski, tā rakstiski. Es redzēju, ka pagātnē mēs savus spēkus esam izšķieduši, pārmērīgi raizēdamies un rūpēdamies, lai draudzi nostādītu pareizā stāvoklī. Šāds nogurdinošs darbs, dažādās vietās nesot draudzes nastas, nav prasīts, jo draudzei ir jānes pašai savas nastas. Mūsu darbs ir pamācīt tos Dieva Vārdā, pārliecināt, ka viņiem nepieciešama reliģija, kas izpaužas ikdienas dzīvē un, cik skaidri vien iespējams, norādīt pareizo nostāju pret patiesību. Dievs vēlētos, lai lielās sapulcēs mēs savas balsis paceltu par tagadējās patiesības jautājumiem, kuriem ir svarīga un izšķiroša nozīme. Šos jautājumus vajadzētu izteikt skaidri un noteikti un arī uzrakstīt, lai klusie vēstneši tos nestu ļaudīm visās vietās. No mums prasa vēl pilnīgāku svētošanos galvenajam darbam, mums jābūt nopietniem, apzinoties, ka dzīvojam Kunga vaiga gaismā. Ja mūsu gars mazāk būtu aizņemts ar draudzes pārbaudījumiem [11], tad tas būtu brīvāks, lai vingrinātos Bībeles priekšmetos, un pamatīgāka Bībeles patiesību apgūšana pieradinātu prātu darboties šai gultnē, un tā mēs būtu labāk sagatavoti mums uzticētajam svarīgajam darbam.
Man rādīja, ka Dievs nav mums uzlicis tik smagas nastas, kādas mēs esam nesuši pagātnē. Mūsu pienākums ir runāt uz draudzi un rādīt tai nepieciešamību strādāt pašai priekš sevis. Draudzes pārāk daudz ir nesušas. Kungs no mums neprasa, lai mēs uzņemtos smagas nastas, un nodotos apgrūtinošam darbam tāpēc, ka Viņš mums paredzējis cita rakstura darbu, Viņš nevēlas, ka mēs izsmeļam savus fiziskos un garīgos spēkus, bet lai tos rezervētu sevišķiem gadījumiem, kad palīdzība ir patiesi vajadzīga, lai tad varētu atskanēt mūsu balss.
Es redzēju, ka norisināsies svarīgas kustības, kurām būs vajadzīgs mūsu iespaids; šim iespaidam sevišķi jāizceļas, jo, ja draudzē gadījumā ieviestos maldi, tad mūsu ietekme būs nepieciešama. Bet pilnīgi pārgurušiem iepriekšējā darbā, mums nebūs tā mierīgā sprieduma, apdomības un pašsavaldīšanās, kas nepieciešami svarīgos gadījumos, kad Dievs grib, lai mums būtu sevišķi ievērojama loma.
Sātans ir sakropļojis mūsu centienus, ietekmējot draudzi, lai tā no mums prasītu gandrīz dubultu, un tādā veidā liktu tumsai un neticībai krustot mūsu ceļu. Šīs pūles, nokārtot draudžu lietas, ir izsmēlušas mūsu spēkus, kam sekojis pagurums un nespēks. Es redzēju, ka mums ir darāms darbs, bet dvēseļu ienaidnieks pretosies visām mūsu pūlēm un katram mēģinājumam kaut ko darīt. Ļaudis var atrasties maldīgā stāvoklī, tā ka Dievs tos nevar svētīt, un tas atņem drosmi, bet mēs nedrīkstam kļūt mazdūšīgi. Mums vajadzētu darīt savu pienākumu, rādot gaismu, un atbildību atstāt ļaudīm pašiem.”
Es gribu šeit atkārtot citu liecību, kas uzrakstīta 1863. gada 6. jūnijā:
"Man rādīja, ka mūsu liecība vēl ir vajadzīga draudzei un ka mums ir
jāstrādā, aiztaupot sev pārbaudījumus un rūpes un saglabājot dievbijīgu
garastāvokli. Tiem, [12] kas nodarbināti birojā, ir pienākums vairāk
noslogot savas smadzenes, bet manam vīram mazāk. Daudz laika viņš veltī
dažādiem jautājumiem, kas samulsina un nogurdina viņa prātu un padara
viņu nespējīgu studijām vai rakstīšanai, tādā veidā aizkavējot atspīdēt
gaismai vajadzīgā spēka "Review" lappusēs.
Mana vīra prātam nevajadzētu būt pieblīvētam un pārslogotam. Tam jādod atpūta un viņš jāatstāj brīvs, lai rakstītu un rūpētos par lietām, ko citi nespēj. Tie, kas nodarbināti birojā, varētu noņemt no viņa pleciem smagu rūpju nastu, ja viņi nodotos Dievam un justu dziļu interesi par darbu.
Nekādām savtīgām jūtām nevajadzētu pastāvēt starp tiem, kuri strādā birojā. Tas ir Dieva darbs, kurā viņi ir iesaistīti, un tie ir atbildīgi par savas rīcības motīviem un to veidu, kādā šis Viņa darba nozarojums tiek izpildīts. No viņiem prasa, lai tie disciplinētu savu prātu. Daudzi uzskata, ka par aizmāršību nevar pārmest. Tā ir liela kļūda. Aizmāršība ir grēks. Tā noved pie daudzām rupjām kļūdām un lielās nekārtības un pie daudz nepareizībām. Lietas, kuras jādara, nedrīkst aizmirst. Prātam vajag dot uzdevumus, to vajag disciplinēt, līdz tas ir spējīgs atminēt.
Manam vīram ir bijis daudz rūpju, un viņš ir darījis daudz tādu lietu, ko vajadzētu darīt citiem, bet kuras viņš baidījās tiem atstāt, ka tie savā nevērībā nepielaistu kļūdas, kas nebūtu viegli izlabojamas un radītu zaudējumus. Tas viss ir bijis liels noslogojums viņa garam. Tiem, kas strādā birojā, vajadzētu mācīties. Tiem vajadzētu nodoties pētījumiem, dzīvot saskaņā artiem un vingrināt pašiem savas smadzenes, jo viņiem ir vienīgi šī darba nozare, kamēr manam vīram ir jānes atbildība par daudzām darba nodaļām. Ja kāds strādnieks izdara kļūdu, tad viņam vajadzētu just, ka viņa pienākums ir atlīdzināt zaudējumus no sava naudas maka un nevajadzētu pieļaut, ka birojs cieš zaudējumus viņa bez rūpības dēļ. Tam nevajadzētu pārtraukt nest atbildību, bet gan atkal censties strādāt, izvairoties no iepriekšējām kļūdām. Šādā ceļā viņš mācīsies uzņemties rūpes, kuras Dieva Vārds vienmēr prasa, un tad viņš nedarīs neko vairāk kā tikai savu pienākumu.
Manam vīram vajadzētu ņemt laiku, lai darītu to, [13] par ko viņa saprāts liecina, ka tas saglabātu viņa veselību. Viņš ir domājis, ka viņam jāatbrīvojas no nastām un atbildībām, kas gūlās uz viņu, un birojs jāatstāj, jo citādi viņa prāts piedzīvos bojā eju. Man rādīja, ka, ja Kungs viņu atbrīvos no viņa pienākuma, tad Kungs viņam dos tikpat skaidrus pierādījumus par viņa atbrīvošanu, kā Viņš tos deva tad, kad darba nastas tam tika uzliktas. Tomēr viņš ir nesis pārāk daudz nastu, un tie, kas strādāja kopā ar viņu birojā, un arī, viņa brāļi sludinātāji ir labprāt pieļāvuši, ka viņš tās nes. Pa paradumam viņi ir atturējušies no nastu nešanas un ir simpatizējuši tiem, kuri kurnēja pret viņu, un atstājuši viņu vienu pašu, kamēr viņu nospieda šī neuzticība un nopēlumi, līdz Dievs pats aizstāvēja savu lietu. Ja tie būtu uzņēmušies savu daļu no nastām, tad manam vīram būtu palīdzēts.
Es redzēju, ka tagad Dievs prasa no mums, lai mēs sevišķi rūpētos par veselību, ko Viņš mums dāvājis, jo mūsu darbs vēl nav padarīts. Mūsu liecība vēl jānes, lai tai būtu savs iespaids. Mums jāsaglabā savi spēki, lai strādātu Dieva darbā, kad mūsu darbs būs vajadzīgs. Mums jābūt uzmanīgiem, lai neuzņemtos nastas, kuras citi var un kuras tiem vajadzētu nest. Mums vajadzētu uzturēt priecīgu, cerības pilnu un mierīgu garastāvokli, jo no tā ir atkarīga mūsu veselība. Darbs, ko Dievs no mums prasa, nekavē mūs rūpēties par savu veselību, lai varētu atspirgt no pārmērīgā darba sekām. Jo labāka būs mūsu veselība, jo pilnīgāks būs mūsu darbs. Ja mēs pārvērtējam savus spēkus un tos izsmeļam, tad viegli iespējams saaukstēties, un šādās reizēs draud briesmas, ka slimība var kļūt bīstama. Mums nevajag rūpes par sevi atstāt Dievam, jo Viņš šo atbildību ir uzlicis mums pašiem.
1869. gada 25. oktobrī, atrodoties Adam Center, N.Y. man rādīja, ka daži sludinātāji mūsu starpā neuzņemas visas atbildības, kuras Dievs tiem gribētu uzticēt. Šis trūkums uzliek papildus slodzi tiem, kas ir nastu nesēji, sevišķi manam vīram. Daži sludinātāji nokavē uzsākt darbu un riskēt ar kaut ko Dieva darbā. Ir [14] jāpieņem svarīgi lēmumi, bet tā kā mirstīgi cilvēki nevar redzēt galu jau sākumā, tad daži vairās no riska un no iešanas uz priekšu, kā Dieva aizgādība vada.