Cilvēks nespēj sasniegt nekādus augstumus, kuri būtu slavēšanas vērti. Ļaudis ir pieraduši slavēt un izcelt cits citu. Tas liek man nodrebēt, kad to redzu un dzirdu. Man tika atklāts, ka daudzos gadījumos šo cilvēku dzīves un sirdis bija pildītas ar egoismu. Tie ir samaitāti, aptraipīti, netikli. Nekas viņu darbos nespēj tos izcelt Dieva acīs, jo viss, ko tie dara, ir Viņam pretīgs. Patiesa cilvēku atgriešanās nevar notikt bez grēka atstāšanas, taču tā pretīgumu viņi nesaredz. Ar lielu uzmanību, kāda nav pieejama cilvēkiem, Dieva eņģeļi novēro, kā šīs samaitāto ietekmju saistītās būtnes ar netīrām dvēselēm un rokām izšķir savu likteni uz mūžību. Un tikai daži no tiem nedaudz nojauš, kas patiesībā ir grēks un kāda ir dziedināšana no tā.
Mēs dzirdam, ka tik daudz aplamu lietu tiek sludināts par dvēseles atgriešanos. Ļaudis tiek mācīti nožēlot grēkus, norādot, ka tā tiem tiek piedots un tiek atvērtas durvis uz debesīm, ka tieši ar grēku nožēlu var nopirkt piedošanu. Vai cilvēks spēj nožēlot pats no sevis? Ne vairāk kā piedot sev pašam. Asaras, nopūtas, solījumi – tās visas ir tikai pareizi izmantotas spējas, kuras Dievs ir devis cilvēkam, lai tas no grēka atgrieztos atjaunotā dzīvē, kura pilnībā pieder Dievam. Ar kādiem darbiem cilvēks var nopelnīt glābšanu, un vai tas var piedāvāt Dievam kaut ko vērtīgu vai izcilu? Vai naudas, māju, zemju, paša sevis nodošana par upuri var tikt novērtēta kā nopelns? Nē!
Pastāv briesmas attiecībā uz taisnošanu ticībā, ja tā tiek pielīdzināta nopelnam. Kad pieņemat taisnošanu ticībā kā dāvanu, kas dota bez maksas, jūs tiekat taisnots caur glābšanu Kristū. Kas ir ticība? „Jo ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām.” (Ebrejiem 11:1) Tā ir piekrišana Dieva Vārdiem, kuri vieno sirdi vēlmē nošķirties kalpošanai Dievam, tam Dievam, kurš sniedz izpratni, iekustina sirdi un pirmais vedina prātu uzlūkot Kristu pie krusta Golgātā. Ticība ir prāta spēju pakļaušana Dievam, sava prāta un gribas atstāšana, lai tie piederētu Dievam, padarot Kristu par vienīgajām durvīm, pa kurām ieiet debesu valstībā.
Kad ļaudis uzzina, ka nespēj nopelnīt taisnošanu ar saviem paša nopelniem darbos, un ar stingru un pilnīgu paļāvību uzlūko Jēzu Kristu kā vienīgo savu cerību, tad tas nebūs daudz par sevi un maz par Jēzu. Dvēseles un ķermeņi ir apgānīti un piesārņoti ar grēku, sirdis ir atsvešinājušās no Dieva, tomēr daudzi cīnās ar saviem ierobežotajiem spēkiem, lai iegūtu glābšanu ar labajiem darbiem. Viņiem šķiet, ka Jēzus dara savu daļu glābšanā, bet pārējais ir jāveic pašiem. Viņiem ir jāuzlūko Kristus taisnība ticībā kā sava vienīgā cerība šeit un mūžībā.