Virs zemes pastāv tikai divas ļaužu grupas – paklausīgie Dieva bērni un nepaklausīgie. Reiz Kristus saviem klausītājiem stāstīja par tiesas darbu: „Bet, kad Cilvēka Dēls nāks Savā godībā un visi eņģeļi līdz ar Viņu, tad Viņš sēdēs uz Sava godības krēsla. Un visas tautas tiks sapulcētas Viņa priekšā; un Viņš tās šķirs, kā gans šķir avis no āžiem, un liks avis pa Savu labo, bet āžus pa kreiso roku. Tad Ķēniņš sacīs tiem, kas pa labo roku: nāciet šurp, jūs Mana Tēva svētītie, iemantojiet Valstību, kas jums ir sataisīta no pasaules iesākuma. Jo Es biju izsalcis un jūs esat Mani paēdinājuši; Es biju izslāpis un jūs esat Mani dzirdinājuši; Es biju svešinieks un jūs esat Mani uzņēmuši. Es biju pliks un jūs esat Mani apģērbuši; Es biju slims un jūs esat Mani apmeklējuši; Es biju cietumā un jūs esat nākuši pie Manis. Tad taisnie atbildēs Viņam un sacīs: Kungs, kad mēs esam Tevi redzējuši izsalkušu un Tevi paēdinājuši? Vai izslāpušu un Tevi dzirdinājuši? Kad mēs esam Tevi redzējuši kā svešinieku un Tevi uzņēmuši? Vai pliku un Tevi apģērbuši? Kad mēs esam Tevi redzējuši slimu vai cietumā un nākuši pie Tevis? Tad Ķēniņš tiem atbildēs un sacīs: patiesi Es jums saku: ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši.” (Mt. 25:31-40)
Šādi Kristus velk paralēles, ilustrējot savu ieinteresētību un norādot uz cilvēces iesaistīšanos Viņa darbā. Ik reizi, kad Viņa bērniem tiek parādīta uzmanība, Viņš uzskata, ka tā vērsta pret Viņu personiski. Tie, kas mūsdienās pretendē uz svētumu, varētu lielīdamies iziet priekšā, sakot: „Kungs, Kungs, vai tad Tu mūs nepazīsti? Vai tad mēs neesam Tavā vārdā sludinājuši? Vai ne ar Tavu vārdu esam velnus izdzinuši? Vai ne Tavā vārdā esam brīnumus darījuši?” Šeit minētie ļaudis, kuri vēršas pie Kunga ar šīm prasībām, acīmredzami savos darbos iepin Jēzu, kurš precīzi raksturo tos, kuri pretendē uz mūsdienu svētošanos, bet patiesībā karo pret Dieva baušļiem. Kristus tādus dēvē par netaisnības darītājiem, jo viņi ir krāpnieki, kas valkā taisnības drēbes, lai apslēptu savu raksturu kroplību, savu nesvēto siržu netikumību.
Šajās pēdējās dienās sātans ir nācis, lai ar visu viltus netaisnību darbotos pie tiem, kas dodas pazušanā. Viņa sātaniskā majestāte dara brīnumus viltus praviešu un cilvēku priekšā, apgalvojot, ka ir pats Kristus. Sātans apvelta ar savu spēku tos, kuri viņam palīdz krāpšanā, apgalvojot, ka viņiem piemīt Dieva lielais spēks; tādus var atpazīt vienīgi ar lielo mērauklu – Dieva likuma palīdzību. Kungs mums saka, ja būtu iespējams, tad tie pieviltu pat izredzētos. Avju tērps šķiet tik reāls, tik īsts, ka vilku var atpazīt, vienīgi ejot pie Dieva lielā morālā standarta un konstatējot, ka patiesībā tie ir Dieva bauslības pārkāpēji.