Grēka nožēla, tāpat kā piedošana, ir Dieva dāvana caur Jēzu Kristu. Pateicoties Svētā Gara darbībai, mēs pārliecināmies par savu grēcīgumu un izjūtam vajadzību pēc piedošanas. Piedots tiek tikai nožēlas pilnajiem, un tikai Dieva žēlastība vada sirdi pie nožēlas. Viņš zina visas mūsu vājības un trūkumus; tikai Dievs vienīgais spēj mums palīdzēt.
Daži, kuri nāk pie Kunga nožēlā, izsūdzot savus grēkus un pat ticot, ka tie ir piedoti, joprojām vēl pilnībā nepaļaujas uz Dieva apsolījumiem. Viņi neierauga, ka Jēzus ir vienmēr klātesošs Glābējs, tie nav gatavi nodot savas dvēseles pilnīgā Viņa aprūpē, paļaujoties uz To, kurš pabeigs viņu sirdīs iesākto žēlastības darbu. Lai gan viņi domā, ka ir nodevuši sevi Dievam, tomēr saglabā arī lielu daļu pašpaļāvības. Dažas apzinīgas dvēseles paļaujas daļēji uz Dievu, bet nedaudz arī paši uz sevi. Viņi neraugās uz Dievu, lai taptu uzturēti Viņa spēkā, bet gan uzskata sevi par atkarīgiem no savas modrības pret kārdinājumiem un noteiktu pienākumu izpildes, lai būtu Viņam pieņemami. Ar šādu ticību nav iespējams gūt uzvaras. Šo cilvēku pūlēm nav jēgas, viņu dvēseles atrodas nemitīgā gūstā, un tie neatradīs atdusu, kamēr pilnībā nenoliks savas nastas pie Jēzus kājām.
Pastāv nepieciešamība pēc nemitīgas modrības, kā arī pēc nopietnas, mīlošas nodošanās, taču tas nāk dabiski, kad dvēsele Dieva spēkā tiek pasargāta caur ticību. Mēs neko nespējam darīt, lai nopelnītu Kunga labvēlību, pilnīgi neko. Mēs nedrīkstam paļauties paši uz sevi un saviem labajiem darbiem. Tomēr tad, kad kā maldīgas, grēcīgas būtnes nākam pie Kristus, mēs atrodam mieru Viņa mīlestībā. Dievs pieņem ikvienu, kurš pie Viņa nāk, pilnībā paļaujoties uz krustā sisto Pestītāju. Mīlestība ieplūdīs sirdī. Nebūs ekstāzes, bet to piepildīs paliekoša, miera pilna paļāvība. Ikviena nasta ir viegla, jo Kristus uzliktais jūgs ir patīkams. Tad pienākums kļūst par baudu, bet upuris – par prieku. Ceļš, kas pirms tam šķitis tumsā tīts, tagad kļūst Taisnības Saules spožo staru apgaismots. Tā ir staigāšana gaismā, kā Kristus ir gaismā.